Īstā zvaigzne pareizā attālumā, kosmisko drošību garantējošas planētas kaimiņos un liels dabīgais pavadonis; ūdens, atmosfēra un fotosintēze – visi šie apstākļi padara Zemi ideāli piemērotu tādai dzīvībai, kādu to pazīstam šodien.

 

Taču kosmosa pētījumi liek lauzīt galvu par to, vai mūsu planēta ir izņēmums, jo  nepieciešamās “izejvielas” Visumā var atrast daudzviet, taču dzīvība ir izveidojusies tikai šeit: klusā Piena ceļa nostūrī, 149,6 miljardu kilometru attālumā no Saules.

 

“National Geographic” ir apkopojis vairākus interesantus faktus par mūsu neparasto planētu.

 

 

Zeme ir veca

Planētas vecumu pētnieki aprēķina pēc Zemes senākajiem kalniem un te atrastajiem meteorītiem. Gan šie kosmosa ķermeņi, gan mūsu planēta ir veidojusies tajā pat laikā, kad visa Saules sistēma. Secinājumi: Zeme ir aptuveni 4,54 miljardus gadu veca. Starp citu, Hudzonas līča piekrastē Ziemeļkvebekā esošie kalni esot 4,28 miljardus gadu seni.

 

 

Planēta kustas milzīgā ātrumā

Protams, mēs jūtamies tā, it kā visa pasaule stāvētu uz vietas, taču patiesībā Zemes rotācijas dēļ mēs pārvietojamies ar ātrumu apmēram 1600kilometri stundā. Cilvēki uz ekvatora pārvietojas ātrāk, bet polos – patiešām praktiski stāv uz vietas. Zeme, rotējot ap Sauli, izplatījumā pārvietojas ar ātrumu 107 826 kilometri stundā.

 

 

Zemes poli pārvietojās

Mēs zinām, ka ziemeļi ir tur, augšā, kaut kur pie Aļaskas vai aiz Norvēģijas, bet dienvidi ir Antarktīdas vidū. Taču tas vienmēr būs patiesi tikai runājot par planētas ģeogrāfiskajiem poliem, savukārt Zemes magnētiskajiem poliem atbildīs tikai reizēm. Pēdējo 20 miljonu gadu laikā magnētiskie poli ir mainījušies vietām ik pa dažiem simtiem tūkstošu gadu, tādēļ, piemēram, pirms 800 000 gadiem kompass jums teiktu, ka ziemeļi ir Antarktīdā. Zinātnieki ir diezgan pārliecināti, ka polu “lēkāšanu” ietekmē planētas izkusušais dzelzs kodols, tomēr nav pilnīgi skaidrs, kādi konkrēti procesi to izraisa. Starp citu, patlaban Zemes ziemeļu magnētiskais pols lēnām pārvietojas ar ātrumu aptuveni 64 kilometri gadā. Kopš XIX gs. sākuma tas ir pavirzījies uz ziemeļiem vairāk nekā par 1100 kilometriem.

 

 

Uz ekvatora jūsu svars būs mazliet mazāks

Amizanti, bet tā ir tīrā fizika un šo parādību nosaka Zemes forma un gravitācijas spēki. Tā kā planēta ir mazliet saplacināta lode, tad cilvēks uz ekvatora atrodas mazliet tālāk no Zemes centra nekā polu tuvumā un uz viņu iedarbojas mazāks gravitācijas (smaguma) spēks. Pārcelieties uz Brazīliju, un jūsu svars būs par 0,5% mazāks nekā pie poliem, tas ir mazāk nekā 500 grami ikvienam, kurš sver mazāk par 90kilogramiem. Jā, arī planētas masa ir sadalīta nevienmērīgi, tādēļ arī smaguma spēks nav vienmērīgs. Kāda noslēpumaina gravitācijas anomālija ir vērojama Hudzona līcī, kur smaguma spēks ir mazāks. Iespējams, to daļēji nosaka ledāju izkušana, kuru smagums pirms tam spieda Zemes masu uz malām un nedaudz mazināja smaguma spēku, un planēta vēl nav atguvusies no šīm pārmaiņām.

 

 

Te aug milzu sēnes

Domājot par lielākajām dzīvajām būtnēm, pirmie prātā nāk vaļi un ziloņi. Protams, lielākās dzīvās struktūras – savienoti organismi, kurus veido mazi polipi – ir koraļļu rifi. Daži esot redzami pat no kosmosa. Par lielāko zināmo dzīvo organismu uzskata milzīgu (15 hektāru) Armillaria sēņu laukumu, kas 1992.gadā atklāts Mičiganā. Atcerēsimies, ka sēnes zem augsnes saista micēlijs.

 

 

Dažās ekstrēmās vietās, šķiet, var meklēt citplanētiešus

Danakila aizu Etiopijā var aprakstīt tikai ar vārdiem pārākajā pakāpē. Karstākā. Sausākā. Briesmīgākā. Karstie avoti, indīgie izgarojumi, sprakšķošie lavas ezeri padara Danakilu par vienu no visneviesmīlīgākajām vietām uz Zemes, tomēr dzīvība ir atrasta arī šeit. Hidrotermālajās atverēs mīt ekosistēmas, kuras astrobiologi izmanto kā paraugu, lai meklētu dzīvību ārpus mūsu planētas robežām. Bet Atakamas tuksnesī Čīlē un Peru ir vietas, kurās nekad, nekad nav fiksēts lietus.

 

 

Var sastapt simtiem tūkstošus gadu senus augus

Grieķu dieva Poseidona vārdā nosauktās, Vidusjūrā izplatītās jūraszāles posidonijas tiek uzskatītas par senākajiem zināmākajiem Zemes iemītniekiem. Ģenētiskā izpēte atklāja, ka   plašais posidoniju areāls pie Spānijas krastiem varētu būt simtiem tūkstošu gadu sens. Tas nozīmē, ka pirmās jūraszāles te sāka vairoties pirms moderno cilvēku senči pameta Āfriku.

 

 

Arī upes mēdz būt teju verdošas

Varētu domāt, ka tā ir leģenda, taču dziļi Amazones džungļos Peru teritorijā patiešām ir upe, kura ir tik karsta, ka pārvērš apkārt esošos lietus mežus kūpošā, mistiskā paradīzē, kurā mīt vien mazas, neveiklas radības.

 

 

Iespējams, Zemei reiz bijuši divi mēneši

Otrs planētas pavadonis varētu būt bijis neliels asteroīds aptuveni 1200 km diametrā un izzudis abu “mēnešu” sadursmes rezultātā. Starp citu, šāda katastrofa, iespējams, varētu izskaidrot faktu, kādēļ Zemes pavadoņa abas puses ir tik atšķirīgas viena no otras.

 

 

Uz planētas reiz valdīja purpura toņi

Senie mikrobi saules staru absorbēšanai, iespējams, lietojuši citas molekulas nevis hlorofilu, kuras iekrāsoja organismus violetos toņos. Retināls, kas šodien ir atrasts fotosintēzi izmantojošās halobaktērijas plūmju krāsas membrānā, absorbē zaļo un izstaro sarkano un violeto gaismu. Taču, iespējams, evolūcijas gaitā izrādījās, ka hlorofils, kas šodien ir galvenais fotosintēzes nodrošinātājs augos, ir efektīvāks nekā retināls.