Atgriežoties no peļņas ārzemēs, vīrs uz kuģa nospēlē visu naudu

26/06/13 13:43 | Raksta autors : Brivbridis.lv

Foto:LETA
Foto:LETA

 

Šoreiz meiteņu sarunās tēma – atkarība no azartspēlem un kā tā ietekmē ģimeni kopumā. Tiek apspriesta šī problēma, jo kā izradās – tā skar vienu no sievietēm.

BrīvBrīdis.lv pirms dažām nedēļām uzsāka jaunu iknedēļas stāstu sēriju – Meiteņu sarunas. Katru nedēļu trīs jaunas sievietes sarakstīsies par kādu aktuālu tēmu, un šo diskusiju mērķis ir parādīt tev piemēru par to, kā draudzenes tiek galā ar savām problēmām, kā ikdienišķi kārto savas problēmsituācijas.Ceram, ka tas palīdzēs arī tev – iedvesmos, vai vienkārši parādīs, ka kāds domā tāpat kā tu.

Iepazīsimies – īsumā:

Visas trīs ir bijušās klasesbiedrenes, kuras šobrīd dzīvo katra savā Latvijas pilsētā. Satikties sanāk reti, taču sarakstīties attālums netraucē.

Kate, 30 gadi

10553411_10152221258356811_2162918447916739199_n

Dzīvo kopā ar sava bērniņa tēti Kasparu, kurš gan šobrīd devies peļņā uz ārzemēm. Dzīvo mājās, taču vēlas atsākt darbu.

 

Marta, 30 gadi

meit

Dzīvo kopā ar vīru Sandi un bērnu. Abi strādā mājās.

 

Daina, 31 gads

meit-2

Dzīvo kopā ar vīru Kristu un audzina dēlu, gaida ģimenes pieaugumu. Strādā mājās.

 

Kate: Čau, mīļās! Kā jums iet? Kas jauns ir noticies pa šo laiciņu? Man iet visai interesanti, jo vienā brīdī mana dzīve ir sagriezusies kājām gaisā

„Ir sanācis tā, ka ar Kasparu kopā vairs nedzīvoju, esam šķīrušies…”

Marta: Čau! Kas jums? Tik ātri pēkšņi viss mainījies? Kas ir noticis? Pašķīrušies, vai pavisam šķīrušies?

Daina: Kas tie par jaunumiem?! Esmu pārsteigta, Jums taču viss bija kārtībā! Vai Tu, ko noklusēji mums, mīļā?

Kate: Sanācis ir tā, ka nu jau pavisam esam izšķirušies,

„ jo azarspēles cilvēku ir novedušas līdz pazudumam… Es ticēju, ka cilvēks var mainīties, bet šāda veida cilvēki nemainās…”

To arī centos nevienam īsti līdz galam nestāstīt, šo faktu slēpu no visiem, ka tika nestas mantas no mājas, ņemti kredīti utt.. cik dziļos parādos nu jau esmu… Domāju, ka viss mainīsies jau divus gadus, bet nekā…

Daina: azartspēlses?! Jau sen viņam šāda problēma?

Marta: Šausmas. Jūtu Tev līdzi, bet no otras puses domāju –  tā būs labāk! Tu cīnies… kam Tev tas?! Un tagad ar visiem parādiem, kāds palīdzēs tikt galā? Viņš jau laikam tagad ir pazudis ar galiem, ja? Nav no patīkamākajām situācijām. Bet, ko gan darīt? Labāk šādi, nekā visu dzīvi mocīties!

Daina: Kate, bet vai Tu esi atlaidusi viņu no savas sirds un prāta un tiešām nolēmusi pielikt treknu punktu tam visam?

Kate: Protams, ka būs viss labāk, jo vismaz zinu to, ka sliktāk jau vairs nevar būt. Tur jau tā lieta, ka ar parādiem ir jācīnās pašai, nevienam citam mani parādi neinteresē… bet es domāju, ka visu jau varēšu cilvēcīgi sarunāt un viss nokārtosies. Jā, Kaspars ar galiem, negribu ne dzirdēt, ne redzēt viņu… Vēl jau viņš cenšas melot un līdz galam savu kļūdu neatzīt, bet nu, es jau zinu kāda ir tā taisnība!

Kate: Dainīt, punkts nu ir pielikts. Viss, vairāk variantu nav…

Daina: Kāpēc Tu, mīļā, mums ātrāk nepateici, ka viņam bija/ir šādas problēmas? Jo varu tik iedomāties kādei ellei esi cauri gājusi!

Marta: Un tas jau ir vistrakākais, ka viņš uzskata, ka ne pie kā nav vainīgs. Kā tā vispār var?

„Ja nepalīdz ģimenei, nospēlē naudu un vēl tēlo cietēju… Tas ir drausmīgi. Galvenais nodrošinies, lai viņš netiek mājās atkal kaut ko aiznest, kamēr Tevis tur nav… Lai nesāk smadzenes skalot.”

Nepieļauj to. Ko vispār tagad dari? Kas Tev ir padomā? Es, diemžēl, varu palīdzēt tikai vārdiski – atbalstīt morāli… Finansiāli palīdzēt šobrīd nav iespējams…

Daina: Saprotu, ka viņš ir Tava bērna tēvs, iespējams, mīli viņu, taču, ja viņš nespēj un negrib mainīties, lai Jūsu ģimenei viss būtu kārtībā – labāk pielikt to punktu, nevis vēl dziļāk iebrist purvā!

Kate: Es saprotu, ka katrai mums ir sava veida problēmas, un man nepatīk savas problēmas uzgāzt citiem. Domāju, ka esmu stipra un varēšu ar visu tikt galā pati. Tagad esmu projām no mājas aizbraukusi, jo negribējās  tur palikt. Tagad esmu atpūtusies un atgājusi no visa tā murga… Un doto mirkli ir liels apjukums galvā, nezinu ar ko vispār sākt. Rītdien zinu, ka sniegšu uz alimentiem viņu. Jūs gadījumā nezināt, cik maksimāli varu prasīt? Nav 25% no viņa algas? Ja viņam būtu darbs un alga.

„Dainīt, viņš mīl spēļu zālēs pavadīt laiku, nevis ar ģimeni…”

Daina: Es diemžēl nezinu neko par šādiem pabalstiem, piezvani uz VSAA un uzzini vai bāriņtiesu, lai palīdz! Cik zinu, ka vienīgais no valsts pienākas kaut kāda noteikta summa šādā situācijā, ja viņam nav oficiālu ienākumu!

Marta: Kur tad Tu tagad esi? Kopā ar bērnu? Es par alimentiem neko nezinu. Bet domāju par vienu – vai vispār kaut ko varēsi saņemt, ja viņš nestrādā oficiāli? Tad nevar neko oficiāli piedzīt, ne? Kaut kas tāds atmiņā palicis… Jāpainteresējas par šo. Bet, Tev nav kāds, kurš var palīdzēt saprast līdz galam, ko darīt, kā darīt?

Daina: Vispār esmu šokā no vienas puses par šo visu, taču no otras – ļoti lepna par Tevi – Kate, ka Tu esi spērusi pirmo soli, lai sakārtotu savu un sava dēliņa dzīvi!

Marta: Un galvenais, ka Tu tiešām esi stipra. Zinu, ka nav viegli, bet Tev ir un būs spēks tikt tam pāri. Domāju, ka Tu jutīsies atvieglota. Un ar laiku Tava ģimenes dzīve nokārtosies un būsi laimīga. Ļoti laimīga!

Daina: Martiņ, es Tev pilnībā piekrītu un pievienojos, tas ir pirmais solis uz laimīgāku un saulaināku nākotni!

Marta: Mūsu valsts jau droši, ka iedod 2,50 Ls un domā, ka tas ir traki daudz. Tāpat kā bērnu nauda –  Ls 8… Smiekli nāk.

Daina: Jā, diemžēl tā nu tas ir, bet neatlaidies gan, ja esi nolēmusi sniegt uz alimentiem, tad dari to, lai viņš nedomā, ka viņam nav nekādu pienākumu pret Jums!

Kate: Jā, esmu kopā ar bērniņu, viņu nekur nevēlos atstāt. Ir neliels plāns turpmākajai dzīvei, šodien vēl visu pieslīpēšu un ar rītdienu jau sākšu darboties. Galvenais ir nepadoties, ir jāiestājas skolā un jāturpina dzīvot nevis eksistēt.

Daina: Tā ir pareizā attieksme, uz priekšu tik! Neatskatoties pagātnē!

Kate: Jā, nu būs vismaz lieka naudiņa, kuru varu ieguldīt parādu dzēšanai. Tas ir murgs, ka visi maksājumi un rēķini ir uz mana vārda, tā ir, ka cilvēkam uzticējos…

Marta: Protams! Ir jādzīvo. Un (lai gan teikt to ir krietni vieglāk), ej ar paceltu galvu un domu, ka esi tikusi vaļā no milzīgas nastas. Kas patiesībā tā arī bija.

„Ģimene un  māja, tā ir vieta, kur justies laimīgai un drošībā, nevis baidīties, ka nospēlē visu līdz pēdējam, vai atkal kaut ko neaiznesīs no mājām… Būs labi!!! Būs TEV viss labi!”

Daina: Mēs, sievietes, bieži dažādā veidā maksājam par savu lētticību, jo visu izsveram caur sirdi, ne prātu! Un jāsaka laikam kā ir, azartspēļu atkarība ir tikpat traka kā alkoholisms vai narkomānija, arī tā ir stāvēšana bezibeņa malā!

Marta: Labi arī tas, ka nebijāt savas attiecības oficiāli nokārtojuši… Tas vēl paprasītu liekus līdzekļus un nervus…

Kate: Ir jāskatās uz nākotni, jo ar domām esmu tikai un vienīgi tajā. Jā, es arī jūtos atvieglota, ka tagad varu uzelpot un dzīvot sev un bērniņam, nedomājot par to vai būs mājā Kaspars vai nebūs, cik atnesīs naudu vai atkal jāņem kredīts dzīvošanai utt… Tā tik tiešām ir ļoti smaga atkarība…

Daina: Un Tu biji viņam līdzatkarīga! Vai viņa radi Tev nevar kā palīdzēt?

Marta: Jā, prasi viņa radiem – mammai… Nu jebkurš normāls cilvēks palīdzēs. Tas taču ir arī viņas mazdēls… Šī situācija nav joks. Viņš ne mirkli nejūtoties vainīgs ir uzgrūdis Tev vienai visāds parādus un pat nedomā palīdzēt. Vai tas maz ir vīrietis? Vīrieša vārda cienīgs?

Daina: Kate, tā ir – tev nav jāuzņemas visas viņa sastrādātās cūcības tikai uz saviem pleciem, saki, lai palīdz! Marta, tur līdz vīrietim kā līdz zvaigznēm!

Kate: Paldies, mīļās, par atbalstu, tik tiešām paliek vieglāk, kad viss ir reāli redzams, kad ir noņemtas rozā brilles…  Viņa mamma teica, ka būs iespējams, tad palīdzēs, bet nu, kad tas būs nav vēl zināms. Morāls atbalsts tik tiešām ir ļoti svarīgs, jo bez tā jau būtu sen sabrukusi…

Daina: Katiņ, kā tad citādāk, Tu taču zini, ka no tīras sirds palīdzēsim kā varēsim, jo tāpēc jau draugi ir, lai ne tikai labos, priecīgos brīžus dalītu!?! Un dalīta bēda ir puspēda, mūsu gadījumā vēl vairāk sadalīta!

Marta: Galvenais ir neieslēgties sevī, neieslīgt debresijā. Ja vajag – brauc pie manis, ja vajag izrunāties – jebkurā laikā zini, kur mūs meklēt. Nekad neatteiksim. Ja ne citādi, tad vismaz morāli varēsim palīdzēt. Kaut vienkārši uzklausot.

„Tieši tā! Sadalam Tavu bēdu uz 3 – nu taču vajadzētu palikt vieglāk! Kā likts!”

Daina: Piekrītu Martai, ja ir grūti – meklē mūs, neļaujies grūtsirdībai un nedod Dievs nedomā, ka esi pieļāvusi kļūdu – aizejot no viņa!

Kate: Viss jau būs labi, mīļās!Paldiesiņš jums… beidzot saņēmos un izstāstīju visu, kas man sāpēja un tik tiešām – palika vieglāk.

Marta: Precīzi! Kļūdas ir viņa, ne Tavas! Tu rīkojies pareizi! Man prieks, ka Tev, Kate, vismaz kaut drusku vieglāk palika!

Daina: Man arī prieks, jo varu iedomāties tik, kādu smagumu Tu visu šo laiku esi nesusi uz saviem trauslajiem sievietes pleciem… Un lai nu kā jāskatās patiesībai acīs, šādi gadījumi LV ir tik daudz, taču daudzas sievietes turpina visu kā līdz šīm…

„Tu esi malacis, ka spēj tieši skatīties problēmai acīs, nevis izlikties, ka viss ir rožaini un skaisti!”

Kate: Esmu bijusi tik stipra, bet šādā momentā biju tik tiešām salūzusi, jo divas dienas, kad no rīta līdz vakaram vajadzēja klausīties melos…

„Viņš atbrauca uz LV bez santīma pie dvēseles. Prāmī taču ir vesela spēļu zāļu paradīze, kur Kaspars nospēlēja 900 Ls… Tā vietā, lai kaut palīdzētu man… pat dēliņam būtu, ko atvedis. Es veselu mēnesi normāli neēdu, badojos, jo visu pēdējo atdevu viņam , lai sapenītu naudiņu, bet viņš to pat nenovērtē.”

Daina: Tas ir tik zemiski!

Kate: Viss man ir skaidrs, tikai turpmākais vēl jāpieslīpē un būs jau labi. Man ir pats foršākais dēliņš, kurš mani mīl un ir man blakus!

Daina: Tieši tā, Tev ir jāpasaka Kasparam paldies, ka Jums ir tāds forš puikiņš, viss pārējais, lai paliek pagātnē!

Marta: Tas tiešām ir zemiski, cūciski un nevīrišķīgi. Viņš ir gļēvulis… Kaut gan… noliekot viņu jau tāpat vieglāk nepaliks. Galvenais ir ticēt, ka viss būs labi! Tu taču mums esi ļoti stipra. Tu esi malacis un arī sīcis Tev superīgs. Viņš jau vien dos Tev spēku smaidīt un justies labāk!

Daina: Marta, taisnība! Bērns ir Tavs spēka avots, īpašī brīžos, kad neiet viss tik gludi!

Marta: Njā.. tā nu tas ir. Reizēm dzīve izspēlē nežēlīgus jokus ar mums – ikvienu no mums. Bet ir jāsaņemas un jātiek tam pāri.

„Ir tāds teiciens – ja paklupšu pār akmeni – piecelšos, notrausīšu putekļus un nākamajām pārlēkšu pāri ar rezervi… Un tā arī būs!”

Kate: Paldies par šo sarunu! Nu man jāķeras klāt, pie sava plāna pieslīpēšanas, lai viss būtu saprātīgi un nosvērti izlemts. Tad līdz nākamajai reizītei! Viss būs labi!

Daina: Mīļā, turies, es Tev sūtu visu savu pozitīvo enerģiju un turēšu īkšķus, lai Tev viss izdotos!!!!

Marta: Un neaizmirsti mums pēcāk arī pastāstīt par savu plānu. Kad būsi to piepildījusi. Turies! Viss būs ok! Mēs ar tevi! Mīlam! Un tad jau – līdz nākamajai rezītei.

Daina: Mīļās, tiekamies pavisam drīz!

Kate: Paldies, ka Jūs man esat!

 

Lasi arī iepriekšējās MEITEŅU SARUNAS:

Meiteņu sarunas: Liekais svars

Meiteņu sarunas: Vīriešu loģika

Meiteņu sarunas: Otrais bērns ģimenē. Vai ir laiks?

[adrotate banner="3"]

Pievienojies mums arī šajos sociālajos tīklos: