Dāvana kāzu jubilejā: Bijušais vēlas mani atgūt!

31/07/13 13:35 | Raksta autors : Brivbridis.lv

Foto:iStockphoto/sxc.hu
Foto:iStockphoto/sxc.hu

 

BrīvBrīdis.lv vasaras sākumā uzsāka jaunu iknedēļas stāstu sēriju – Meiteņu sarunas. Katru nedēļu (iespējams, nedaudz retāk) trīs jaunas sievietes sarakstīsies par kādu aktuālu tēmu, un šo diskusiju mērķis ir parādīt tev piemēru par to, kā draudzenes tiek galā ar savām problēmām, kā ikdienišķi kārto savas problēmsituācijas.Ceram, ka tas palīdzēs arī tev – iedvesmos, vai vienkārši parādīs, ka kāds domā tāpat kā tu.

 

 

Iepazīsimies – īsumā:

Visas trīs ir bijušās klasesbiedrenes, kuras šobrīd dzīvo katra savā Latvijas pilsētā. Satikties sanāk reti, taču sarakstīties attālums netraucē.

 

 

Kate, 30 gadi

Kate-meitenu-sarunas

Nesen izšķīrusies no sava bērna tēva, kurš kritis azartspēļu varā, bet nu dzīvo kopā ar savu pirmo mīlestību – Edgaru, ar kuru izšķīrās pirms 10 gadiem. Audzina dēlu.

 

 

Marta, 30 gadi

marta-meitenu-sarunas

Dzīvo kopā ar vīru Sandi un bērnu. Abi strādā mājās.

 

 

Daina, 31 gads

daina-meitenu-sarunas

Dzīvo kopā ar vīru Kristu un audzina dēlu, gaida ģimenes pieaugumu. Strādā mājās.

 

Šajā reizē Kate devusies izbraukumā ārpus valsts, tāpēc Marta un Daina runā par interesantu un satraucošu situācijas pavērsienu. Savā kāzu jubilejā Dainu pārsteidz ziņa, ka bijušais vēlas viņu atgūt. Ko darīt, ja prātā valda apjukums un neizpratne?

 

Daina: Čau, mīļā, re kā mēs šodien divatā! Kate aizlaidusi relaksā! Ko vajag, to vajag! Man gan Tev šodien, kas īpašs stāstāms, nevarēju nociesties visu nedēļu!

Marta: Čau, mīlulīt! Jā, vismaz viņa var atpūsties! Kas noticis?

Daina: Nu mēs jau kā nojaušot, kādā no iepriekšējām reizēm iesākām šo tematu… DĀVIS! Iedomājies, mans brālis viņu nejauši satika pusdienas pārtraukumā kafejnīcā. Piesēdies pie viņa, īsumā 3 vārdos – kā iet viņam un sācis… izprašņāt par mani un pat pateicis, ka joprojām mīl mani, ka nevar aizmirst un ļoti ilgojas! Iedomājies? Spēj ko tādu aptvert? Pēc visiem šiem gadiem, pēc murgainās šķiršanās, krāpšanas, pazemošanas, dzeršanas. Mīļā, Tu spēj aptvert?

Marta: Beidz! Tu nopietni šito?

Daina: Jā, es pati biju pilnīgā šokā! Artūrs jau man nemaz negribēja neko teikt, bet sejas izteiksme darīja savu! Es vispār tā nošokējos, ka man bija viela pārdomām uz dažām dienām.

Domāju vēl, kaut Krists neko nenojaustu, ka es tāda melanholiska apkārt klīstu…

Nu nav jau tā, ka mani tas baigi aizķer, jo kas bijis, bijis, BET – gandarījums, ka viņš ir sapratis, ko izdarījis – drūmākais! Viņš tādas lietas Artūram sastāstīja, ka VĀKS! Ka viņam šķiet, ka esam šķīrušies tikai nesen, ka esmu tik tuva emocionāli, ka grib mani satikt un samīļot… utt.

Marta: Un kas tagad būs? Tu vēlies viņu satikt? Viņš zina, ka gaidi otru bērnu?

Daina: Nu domāju, ka nekas nebūs! Jo, pirmkārt, esmu laimīgi precējusies ar Kristu – visus pagātnes sūdus esmu norakusi un aizmirsusi (o.k., ne 100%, jo kopā pavadītais laiks tomēr nav vienas vasaras romāniņš, bet gandrīz 10 gadi!)! Otrkārt, mēs gaidām mazo, ko abi tik ļoti vēlējāmies jau kādu laiku un esam laimīgi par to! Treškārt, Tu, Martiņ, zini, kāda bija mana dzīve ar Dāvi – paradīze mijās ar elli! Un domāju, ka nezina par otru bērnu, Artūrs norautos, ja pastāstītu! Satikt viņu es negribu… ja nu vienīgi šo visu dzirdēt klātienē!

Marta: Un ko tev tas dos, ka dzirdēsi klātienē? Saprotu, ka patīkami ausīm, bet, ja nu Krists uzzina? Ko tad? Kā Tu to paskaidrosi? Es nezinu. Manuprāt, jūsu satikšanās varētu uzjundīt kaut ko no pagātnes… kaut ko šobrīd – nu jau lieku. Nē? Un varbūt Dāvim tieši jāzina par otru mazo, jo zinot viņu viņš ir zem Tava loga dirnējis, meklējis visos iespējamos veidos Tevi… tas var atkārtoties…

Daina: Tev taisnība, nav jau jēgas mums tikties – es vienkārši par to, ka pilnai laimei – tam, kad es 100% pārliecinātos, ka viņš nožēlo visu – gribētos dzirdēt klātienē! BET – es tiešām domāju, ka uzjundīt no pagātnes neko nevarētu, es esmu to visu nogriezusi kā ar nazi, manī ir tāda pārliecība, ka viss ir beidzies un tam pielikts trekns punkts. Jā, par to es stundām varētu stāstīt… kā tik nav bijis, tas ir murgs! Kā vienā cilvēkā var būt divas tik dažādas šķautnes! Mīlētājs atradies, tajā pašā laikā pazemojot un noniecinot visu, kas starp mums bija! Protams, ka nevaru teikt, ka nav manī nekādu atmiņu vai patīkamu emociju par to visu – nu bija mums labi kopā, ideāli, tikai ik pa laikam tas viss sagruva… Un vēl man šķiet, ka viņš nelīdīs tuvāk, ja es neizrādīšu iniciatīvu!

Marta: Man gan kaut kā šķiet, ka tas nebūtu tik vienkārši, ja jūs satiktos. Tas, ka Ziemassvētku ballē uz viņu paskatījies un teici, ka tas izraisīja 0 emocijas ir citādi… bet te – Tu ar viņu satiktos divatā,

viņš teiktu Tev visu to, kas agrāk Tavām ausīm skanēja kā mūzika… Tu nespētu palikt vienaldzīga…

Un pēcāk varētu to ļoti nožēlot…

Daina: Nu, mīļā, es tomēr domāju, ka man par to tikai būtu jāpasmaida un viņam lieki jāatgādina, kur viņš bija ātrāk, kad man bija viss, visa dzīve, viss dēļ kā dzīvoju! Tu pati zini, cik slimīga bija mana mīlestība pret viņu, ko tā nodarījusi! Es nevēlos nekad tā vairs justies. Un… Pfu-pfu – iedomājies, ja nu tiešām, kas notiktu, Tu domā, ka viņš mainītos?! NEKAD MŪŽĀ! Un, kam man tas vajadzīgs! Es mīlu Kristu un esmu laimīga ar viņu, viņš ir devis man stingru pamatu zem kājām un stipro vīrieša plecu! Man šķiet, ka Tu šaubies par mani! Ne tā?! Dāvis lūdza manam brālim, lai iedod manu jauno adresi un mob.nr, nu kam viņam tas?!

Marta: Tev pašai nav skaidrs, priekš kam viņam tas? Un, nē, es nešaubos ar Tevi, bet par Tavām jūtām pret viņu. Kā saka – no acīm prom, no sirds laukā… Šajā gadījumā pagāja ilgs laiks, līdz kas kaut nedaudz līdzīgs notika, bet vienalga… Es domāju, ka Tu pati sevi māni ar to, ka saki, ka nekas nemainītos Tavās sajūtās. Kā jau pati teici – tas nebija vienas vasaras romāniņš, bet gandrīz 10 gadu. Cilvēki viens otram ir piedevuši arī daudz lielākas lietas un nodarījumus. Cilvēki ir mainījušies patiesas mīlestības dēļ. Mīļā, Tu zini, ka es vienmēr atbalstīšu Tevi, lai kas arī notiktu, bet domāju – ja neesi pārliecināta, ka tas tiešām ir pareizi – padomā vēlreiz vai ir vērts satikties, vai ir vērts slēpt no viņa, ka gaidi otru bērnu, vai ir vērts sevi kaitināt ar to, ka klātienē dzirdēsi, ka viņš raudot atgādina, ka mīl Tevi, vai ir vērts sevi mocīt?

Daina: Bet man tiešām ir pārliecība, ka es esmu to visu pārvarējusi un aizmirsusi, tiešām, es domāju, ka es nemānu sevi! Tiešām! Nezinu,

kad tas notika, es biju gluži vai emocionāls mironis, bez dzīvības, jo biju pazaudējusi to emociju lādiņu, to enerģijas un mīlestības objektu, kas mani darīja tik laimīgu…

Bet, atceries, cik ilgi viņš man nelika mieru, kā es, nebadīšos šī vārda skaļumu – kā lēta prostitūta pamodos pie viņa vai ļāvu palikt pie sevis un nekas starp mums nemainījās… Es vienkārši sapratu, ka man tas viss nav vajadzīgs, kā caur sietu – izsijāju to visu un apzinājos, ka biju akla, jo ļāvu viņam sabradāt sevi, kā tādu nevajadzīgu kājslauķi, kuru viņš tagad atradis bēniņos, noskurinās, noslaucīs putekļus un vēlēsies izmantot! Tiešām! Ir jau gan mainījušies cilvēki mīlestība dēļ, bet vai Tev nešķiet, ka es Dāvim esmu ļoti daudz reizes ļāvusi pierādīt, ka viņš to spēj? Kas tagad mainīsies?

Marta: Neesmu gaišreģe, bet, ja cilvēks beidzot patiesi ir aptvēris, ko ir zaudējis, pie kā nonācis… Tad daudz kas var būt. Padomā, cik ilgu laiku bija pilnīgs klusums, viņš dzīvoja – ne savu dzīvi. Tu pati zini… Viņš dzīvoja tā, kā viņam lika…

Daina: Neticu! No sirds to saku, jo arī agrāk tā jau ir bijis, atceries, mēnesi nebijām kopā un viņam bija cita – tad pēkšņi atcerējās par mani, ka nevar dzīvot bez mūsu mīlestības, kas tagad ir citādāks? Bērni mums ir abiem no citiem? Vecums lielāks? Nekas! Turklāt, ka mēs abas joka pēc bijām pie gaišreģes, viņa man skaidrā tekstā pateica, ka viņš man mīl un mīlēs mūžīgi, bet nekad nemainīsies! Man nav vajadzīgs vīrietis, kurš mani ik pa laikam krāpj un pazemo!

Marta: Nu… Ja godīgi, es domāju (un redzot, ar kādām emocijām raksti)

esmu vismaz par 95% pārliecināta, ka Tu šādi māni pati sevi.

Tu sev to visu esi iestāstījusi, jo esi pārāk daudz mocījusies viņa dēļ. Un, jā, tā gaišreģe arī pateica, ka manam vectēvam viss ar sirdi kārtībā, drīzāk viņam insults draudot, nekā infarkts… Un cik tur trūka, lai viņš aizietu ar sirdi? Pēdējā mirklī paspēja asinsvadu operāciju uztaisīt. Bet no insulta pat smaka viņam tuvumā nav stāvējusi… Tu vienkārši ķeries pie tā salmiņa, ko kāds cits Tev pametis, kaut neizturīgs un trausls, bet tomēr salmiņš. Tas ir apmēram tā – viņa teica, tad tā arī ir, es to sev stāstu, stāstu, stāstu un cenšos tam noticēt…

Daina: Tādas ir tavas domas, bet man šķiet, ka tiešām esmu to izsāpējusi un aizmirsusi… nopietni?! Manī ir tā pārliecība, ka tas ko saku ir – tas ko domāju! Man ir labi ar Kristu, es viņu ļoti mīlu un negribu pazaudēt…

Marta: Tas vienkārši ir tas, ko es redzu no malas! Tā ir Tava dzīve un Tu pati vari izlemt, ko dari un kā, bet es Tev to visu saku – saku ko jūtu. Atkārtoju vēlreiz – būšu ar Tevi, lai arī kas, bet nu… es negribētu skatīties kā Tu mocies Krista priekšā, jo esi sapratusi, ka gribi Dāvi satikt vēlreiz, un vēlreiz, un varbūt vēl… Tu pati zini – kur valda sirds, prāts netur līdzi… Un … es domāju, ka šāds iznākums nav galīgi nereāls un neiespējams… Atceries pati, kā bija pāris reižu, kad biji kopā ar Dāvi – Tu pamanījies slepus satikties ar Kristu… Lai arī nekas nopietns, tomēr slepus…

Daina: Nu redzi,

esot ar Dāvi es vairākas reizes biju ar Kristu?! Apburtais loks?!

Paldies, ka Tu mani atbalsti, lai kāds būtu mans lēmums un domas, bet es palieku pie sava, ka neko nevēlos un nevēlēšos mainīt..

Marta: Tas, ka nevēlies un nevēlēsies – tas ir labi, tāpēc tad nedari neko, kas varētu Tavas domas mainīt. Jo tikšanās to var mainīt, un, visticamāk, ja ne ļoti, tad kaut neaudz, bet mainīs…

Daina: Tam gan Tev piekrītu, nafig man tikties ar viņu, tikai riskētu, ka Krists to uzzinātu un tad būtu man elle, viņš to tiešām nesaprastu! Un par sevi, lai gan esmu pārliecināta, ka neko nemainītu tas viss, labāk jau lauvu aiz ūsām neraustīt! Vai ne?! Mīļā, paldies, ka uzklausīji mani un, ka sapurināji manu cīņas garu! Es tiešām domāju, ka mana pārliecība ir pareiza un īsta, ne iedomāta! Tiekamies pavisam drīz, man tagad jāskrien, sīcis dīc, ka jāiet laukā!

Marta: Man prieks, ka parunājāmies par šo! Es zinu, ka esi stipra un zinu, ka esi laimīga savā ģimenē! Tiekamies atkal citu reizi, man arī daudz darbi jau sakrājušies – rindām vien gaida! Mīlu! Sveicini savējos!

Daina: Mīlu! Bučas!

[adrotate banner="3"]

Pievienojies mums arī šajos sociālajos tīklos: