LASĀM KOPĀ: Stāstu sērija par kaķēnu – ‘Fēliksa dzīve’ 1. daļa

30/08/16 13:32 | Raksta autors : Brivbridis.lv

Attēls:Santagora
Attēls:Santagora

 

 

Šo un turpmākās trīspadsmit otrdienas piedāvājam īsstāstu sēriju par kaķēnu Fēliksu! Sākam kopīgo ceļojumu!

 

Par projektu “Fēliksa dzīve”.

Projekts “Fēliksa dzīve” pieder mākslu mīlošajai Jāņa un Lauras ģimenei. Dzeja līdztekus fotomāk­slai ir svarīga viņu ikdienas sastāvdaļa, bet šī ir pirmā reize, kad publicitāti piedzīvo viņu kopīgi radītie prozas īsstāstiņi par kaķēnu Fēliksu, kurš savu dzīvi, kā jau daudzi kaķi Latvijā un citviet pasaulē, sāka  ielās. Viņš kopā ar saviem brāļiem un mazo māsiņu tika uzņemti Jāņa un Lauras mājās, trīs no pieciem kaķēniem jau atraduši sev jaukas mājas, tikmēr Fēlikss ar vecāko brāli vēl dzīvo pie saviem rakstniekiem.

 

Ideja par projektu “Fēliksa dzīve” patiesībā dzima no dziļām skumjām un sāpēm par citu kaķu likteņiem. Tik daudz kaķu tiek paņemti tieši vēl maziņi, bet, izaugot lieli, tie kļūst lieki un bieži nonāk patversmēs vai  ielās. Projekts “Fēliksa dzīve” sastāv no vairākiem īsprozas gabaliņiem, nelieliem fragmentiem no kaķa Fēliksa un citu personāžu dzīves, ar laiku tas tiks iespiests arī grāmatas formātā, visiem ērti apkopotā veidolā. Tas ir rakstīts ar mērķi iemācīt par sirdī mītošo, neizsmeļamo mīlestību jaunākajiem lasītājiem un klausītājiem. Daļa iegūto līdzekļu tiks novirzīti Tukuma dzīvnieku patversmei, bet Jānis un Laura aicina ikvienu lasītāju jau tagad izdarīt kādu labu darbiņu — atdot dzīvniekiem džemperi, segu, avīzes, bļodas vai citas pašiem vairs nevajadzīgas lietas. Dzīvniekiem šie sīkumi nozīmēs ļoti daudz.

 

 

“Fēliksa dzīve” – Iepazīšanās

Sveiks! Esmu kaķēns, vārdā Fēlikss, šādu vārdu man iedeva mans cilvēks. Šis būs stāsts par mani un manu ģimeni. Mēs kopā māmiņai piedzimām pieci — māsiņa un četri brālīši. Dzīvojām kādas vecas un nodegušas mājas otrajā stāvā. Ik dienu mēs gaidījām māmiņu mājās no medībām. Ja medībās neko nesanāca noķert, māmiņa devās palūgt cilvēkam ko ēdamu. Tas nebija māmiņas cilvēks, un viņš par mums nezināja, bet viņš mēdza māmiņai palīdzēt. Tomēr labāk par desas gabalu vai kādu zivtiņu mums garšoja māmiņas pieniņš. Pēc maltītes māmiņa mūs visus  samīļoja un apmazgāja, kā nekā pēc ēšanas mutei esot jābūt tīrai, tā viņa teica.

 

 

Tad kādu dienu mūs pamanīja cilvēks, kas smaržoja pēc dūmiem un koka. Uh, kas tas bija par izbrīnu un izbīli, kad cilvēks nāca mums klāt, bet māmiņa mūs mierināja, sakot, ka tas ir mūsu cilvēks, viņš palīdzēs par mums rūpēties. Nesaprotot, ko māmiņa ar to grib teikt, mēs sākām runāt pretī. Kā mums var būt savs cilvēks, ja mums jau ir māmiņa?! Māmiņa tik noteica: ”Tas, kas tevi pabaro, dod pajumti un siltu vietiņu, ir tavs cilvēks.” Tā viena diena nomainīja citu, mēs augām arvien lielāki, līdz kādu dienu sākām paši stāvēt uz savām mazajām un trauslajām ķepiņām. Tad tik sākās mūsu palaidnīgās rotaļas pa nodegušo māju un māsiņas kaitināšana! 

 

 

Bet šīs dienas ātri beidzās, jo atnāca cits cilvēks. Viņš smaržoja pēc kā ļoti garda. Pirms viņš ieradās, mēs dzirdējām, kā mazs cilvēks runā par šašliku un Jāņiem. Žēl, ka mēs neredzējām ne to šašliku, ne Jāņus, lai kas arī tie būtu. Lai nu kā, šis cilvēks paņēma tikai mani  un aiznesa uz savām mājām. Tur man bija pašam sava gultiņa, ēdamtrauciņš un daudz kas cits, kā jau māmiņa teica. Māsiņa ar brāļiem palika lejā pie māmiņas.

 

 

Zīmējums: Santagora
Teksts: Jans Ikes un Laura Soboļeva
(Turpmāk vēl.)


Pievienojies mums arī šajos sociālajos tīklos: