Meiteņu sarunas: Vīrieši un viņu loģika

20/06/14 15:35 | Raksta autors : Brivbridis.lv

Foto:iStockphoto LP/sxc.hu
Foto:iStockphoto LP/sxc.hu

 

Šoreiz meiteņu sarunās tēma – Vīrieši! Tiek apspriesti savi vīri un dalīšanās pieredzē par to, cik viegli vai grūti nākas sadalīt ikdienas darbus.

BrīvBrīdis.lv pagājušajā nedēļā uzsāka jaunu iknedēļas stāstu sēriju – Meiteņu sarunas. Katru nedēļu trīs jaunas sievietes sarakstīsies par kādu aktuālu tēmu, un šo diskusiju mērķis ir parādīt tev piemēru par to, kā draudzenes tiek galā ar savām problēmām, kā ikdienišķi kārto savas problēmsituācijas. Ceram, ka tas palīdzēs arī tev – dos iedvesmu, vai vienkārši parādīs, ka kāds domā tāpat kā tu.

 

Iepazīsimies – īsumā:

Visas trīs ir bijušās klasesbiedrenes, kuras šobrīd dzīvo karta savā Latvijas pilsētā. Satikties sanāk reti, taču sarakstīties attālums netraucē.

 

 

Kate, 30 gadi

Kate-meitenu-sarunas

Dzīvo kopā ar sava bērniņa tēti Kasparu, kurš gan šobrīd devies peļņā uz ārzemēm. Pašlaik dzīvo mājās, taču vēlas atsākt darbu.

 

Marta, 30 gadu

marta-meitenu-sarunas

Dzīvo kopā ar vīru Sandi un bērnu. Abi strādā mājās.

 

Daina, 31 gads

daina-meitenu-sarunas

Dzīvo kopā ar vīru Kristu un audzina dēlu, gaida ģimenes pieaugumu. Strādā mājās.

 

Marta: Čau, meitenes! Kā jums šī nedēļa? Man traki – kaut kā nejūtos visai labi, sirds dauzās, karstums nepatīk. Bet vēl 1 kg ir nost!

Daina: Čau visām! Man ir tā, kā kopš mūsu pēdējās sarakstes apņēmos, tā vēl neesmu sākusi neko darīt! Pārāk daudz darba un visādu domu, nedēļa paskrēja pārāk ātri!

Kate: Čau! Es par kilogramiem nemācēšu teikt, jo vēl joprojām neesmu uz tiem svariem kāpusi, bet jūtams, ka esmu vieglāka palikusi, kas nav mans mērķis, jo svaram nav nozīmes, galvenais ir vizuālajam un pašsajūtai. Ļoti forši, ka silts laiciņš, vismaz negribas tik daudz ēst, un vienā laidā ūdens dzeršana.

Marta: Ka es varētu tā nekāpt uz svariem, tas man godavārds ir niķis. Klau, mīļās, man gribas izkratīt sirdi par vīru. Pēdējā laikā tā nokaitinājis, ka nezinu, kur likties. Jums viss ok?

Daina: Jau teicu, ka citas domas… Nē,

“Krists mani ir izvedis no pacietības!!”

Kas jums, Marta?

Marta: Visu laiku par kaut ko strīdamies. Pēdējā laikā kaut kā īpaši traki. Dažas dienas atpakaļ izstāstu, ko vajag izdarīt, kas, ko, kāpēc… lai palīdz man. Pagāja 5 minūtes, šis pusi pa savam jau nostrādājis, jo kārtējo reizi neko nav dzirdējis. Pēc tam paziņoja,ka nedzird visu manu vārīšanos. Normāli? Kad pašam vajag, tad gan zina kā pačīkstēt. Vai es citādāka?

Kate: Manējais vēl joprojām gaida rezultātus un palīdz man ievērot diētu, lai sasniegtu savu mērķi. Bet ne jau lai izpatiktu, es tā cenšos. Tas viss ir tikai un vienīgi manis dēļ, ja viņam kas nepatīk, tās jau ir viņa problēmas. Bet tas tikai un vienīgi par tēmu – svars. Un patiesībā jau strīdi, tā ir laba lieta, jo bez strīdiem ir garlaicīgi. Visi ir tā aizņemti ar savu darāmo, ka laikam nespēj koncentreties uz ko konkrētu. Ir divi varianti- vai nu viņš negrib Tevi saprast un palīdzēt, vai arī tik tiešām Tevi nedzird. Kā tev liekas, kurš variants būtu piemērotāks jūsu situācijai?

Daina: Nē, nu sviests! Viņiem laikam kaut kāda sērga piemetusies – vasaras trakums! Nu personīgi Kristam vispār nav laika man! Visu laiku darbs un darbs, kā no rīta aiziet, tā vēlu vakarā mājās un gultā iekšā! Man pašai ir ļoti daudz darīšanu, un stulbākais ir tas, ka viņš pārmet man, ka es par daudz strādājot!!! Iedomājieties, es, kura vēl papildus visam tieku galā ar bērnu un māju u darbiem – es par daudz strādājot! Kad viņš pēdējo reizi traukus palīdzējis nomazgāt!? Marta, Sandis laikam arī ir pārstrādājies, “nabadziņš” , tāpat kā manējais! Nav laika “sīkumiem”!

Marta: Nezinu, Kate, manuprāt, ir pa druskai no abiem – kā kuro reizi uznāk. Nespēju tik sīki izanalizēt, vienkārši redzu, ka mani spēj nokaitināt tas, ja neuzklausa. Un arī man, Dainīt, ir tāpat – Sandis arī čīkst – nu, ko tu tik daudz sēdi pie datora utt. Čīkst, ka pats jau vien pelna lielo naudu, jo man tik daudz nav – un zini – tas sāp! Kad saņemu savu naudu, tad pats jau pirmais ir izdomājis, kas jāsamaksā, kas jānopērk utt. Bet, kad man ir jāstrādā, lai to nopelnītu, tad nav labi. Kā tad, lai es pie tās naudas tieku? No gaisa taču nenokritīs. Vai ģimene ir sīkumi? Viņuprāt, vaine? Sandis ar Kristu jau 1 :1 kopijas

Daina: Jā, jau sen esmu pamanījusi, ka viņi abi ir līdzīgi!!! Kā mums ir “paveicies,” vienigais, ka abas varam saprast labāk viena otras attiecību problēmas!

Kate: Cik es noprotu,jums šī te palīdzība ir nepieciešama, bet man tas viss nemaz nav vajadzīgs. Ja viņš būtu nomazgājis traukus, tad tā dabūtu pa mizu, ka nekad vairs tiem klāt nelīstu, uzsaktu, ka sieviešu darbi nav jādara vīriešiem.

“Es esmu laimīga, kad pēc iespējas viņš ir darbā un varam ar bērnu mierīgi dzīvot pa mājiņu,”

kā arī gribas ļoti uz darbu, bet vēl jau nedaudz jāpasēž mājā.

Daina: Kate! Atvainojos, vai Tu galvu esi saspiedusi?! Kādi mājas darbi ir tikai sievietēm?! Kas tad viņiem jādara – jāieliek roka biksēs un ar aliņu jāsēž pie TV?!

Marta: Kate, Tu jau vienmēr esi vēlējusies būt ļoti patstāvīga, izdarīt reizēm šķietami neiespējamo, bet man šobrīd viss ir kopā – bērns, darbs no mājām, tanī pašā laikā arī Sandis strādā mājās… Viņš uzskata, ka viņš var darīt, ko viņš grib un, ka viņam brīvajā laikā būtu jāsaslien kājas griestos un jākasa olas, nevis jādara mājas darbi vai jāpieskata bērns. Ja pārmetu, viņš pajautā – kad lai es atpūšos? Bet, ko man teikt? Es arī strādāju mājās, tāpat kā viņš, bet pa saviem brīvajiem brīžiem man ir jāpaspēj iztīrīt mājā, uztaisīt ēst, padzīvoties ar bērnu, izmazgāt veļu utt… Kur taisnība? Un tad vēl šad tad atļaujas ienkābt par to, ja kaut kas nav pa prātam, piemēram, bērna mantas nav savāktas vai veļa nav izmazgāta tad, kad viņam to gribējās. Kāpēc tad pats to nevar izdarīt? Saliek vešmašīnā un piespiež 1 pogu – sarežģīti?

Daina: Pilnībā Tev piekrītu, Marta! Man ir tāpat! Mans brīvais laiks ir paredzēts – ēst gatavošainai, uzkopšanai, bērna pieskatīšanai un visam pārējam! Bet Krista – tikai viņam, lai var izgulēties, spēkus atgūt un… aiii, nu negodīgi tas ir un vēl stulbāk, ka viņi uzskata, ka taisnība ir viņu pusē!

Marta: tur jau tā lieta. Ja mēģini ko teikt, esi ļaunā un nesaprotošā! Ja nesaki neko, dusmās vai beidzies nost!

Daina: Jā, tad – beidz pūsties?!

Marta: Jā, saka man – tu jau atkal mal vienu un to pašu! Bet, kā tad, lai es maļu kaut ko citu, ja viņš vienmēr rīkojas vienādi?

Daina: Dažreiz no tā visa gribas ieslēgties istabā un kaukt spilvenā, jo viss sakāpj tā, ka škiet jau tālāk nav kur!

Marta: Kaut vienu reizi ņemtu vērā to, ko es saku.

“Un es saku tādas lietas, par kurām esmu pārliecināta, ko zinu.”

Es nemācu viņam, piemēram, mašīnu remontēt… bet nekad neieklausās un turpina tikai darīt pa savam un uzskatīt, ka ir gudrākais. un tas kremt… un viss iet kā pa apli – šķietami beidzas un sākas atkal no gala… bet viņš pārmet – ko mal vienu un to pašu… pats tik neredz, ka rīkojas 100% vienādi katru reizi.

Daina: Ziniet, kas man sāp visvairāk!? Netaisnība! Tāda sajūta, ka kāds ir uzlicis viņam galvā kroni un piešķīris varu! Un man -mazai un melnai nav tiesības, ko pīkstēt pretī!

Kate: Es pat nezinu, ko par šo visu varu piebilst. Es laikam jau esmu savādāks cilvēks un mani ir grūti saprast. Bet es uzskatu, ka vīrietis ir pelnījis tikai un vienīgi atpūtu, ja strādā. Un sev ir jāplāno ikdiena tā, lai visu paspētu izdarīt. Es pie sava dzīves ritma esmu pieradusi un, ja vēl būtu jābrauc uz darbu, būtu laimīgākais cilvēks pasaulē. Man darba vietā ir studijas, kuras nedaudz paņem laiku, bet man tik un tā brīvais laiks netrūkst… Nevajag pieļaut to, lai sakāpj un gribas no visa aizbēgt prom. Vīrieši strādā smagākus darbus, viņi morāli ir vājāki par sievietēm, tāpēc uzskatu, ka viņiem atpūtai ir jāvelta laiks vairāk. Vīrieši nespēj vairākas lietas darī vienlaicīgi, bet mēs gan spējam

Marta: Kate, Tu esi no viduslaikiem! Vīrieši nav karaļi! Kurš viņiem devis šādas tiesības? Tavējais jau var būt laimīgs, jo Tu esi vīriešu iztēles ideāls – ļauj atnākt no darba un nedarīt neko. Bet, es neuzskatu, ka tas ir pareizi. Turklāt, mums ir tā, ka strādājam abi – tas nozīmē, ka viņš strādās un atpūtīsies, bet es tikai strādāšu un strādāšu, darīšu mājas darbus, tad atkal strādāšu, tad fiksi vēl šo to padarīšu un atkal strādāšu?

Daina: Kate, es Tev nepiekrītu par 10000% – vīrietis ir vienlīdzīgs sievietei,

“ģimeni veido divi, tātad priekus un bēdas dala divi, nevis, sieviete dara visu,”

lien ārā no ādas, bet viņš – lai gan pelna naudu – saņem tik labumus! Ko tad viņš tādu ir lielu izdarījis?! Jā, strādā, bet tas ir kaut kas ārkārtējs?! Ko tad viņam būtu jādara, ja ir ģiemenes cilvēks!?

Kate: Tā nu ir, ka vīrietis un sieviete nu jau vienlīdzīgi pielīdzināti. Tomēr, palieku pie sava viedokļa, jo man galvenais, lai nemaisās pa kājām, klusē un varbū kādreiz paskata bērnu…

Marta: Tas ir par traku! Neesmu vainīga, ka spēju savienot vairākas lietas… turklāt, Sandis nestrādā nekādu smagāku darbu – mēs abi strādājam vienādu darbu, tikai atšķirība ir tā, ka viņam ir priekšniecība, bet es pati esmu sev priekšniece… Taču darbs ir idenisks…

Daina: Jā, redziet sanāk, ka mūsu vaina ir tā, ka mēs- sievietes – spējam vienlaicīgi darīt vairākas lietas! Ak mēs nelaimīgās, priekš kam mums tāds pagodinājums?!

Marta: Man šķiet, ka sievietēm vispār ir dzīvē daudz vairāk uzlikts… Nez kāda velna pēc tad vīriešus sauc par stipro dzimumu? Nē, es nenonievāju, nebūt un neesmu feministe, taču šī viņu visatļautība (vismaz mūs mājās) tracina. Uzskata, ka var atļauties visu… un pārmest to, ja kaut kas nav pa prātam…Un pārmācīt nav iespējams, jo katra nākamā reize ir identiska… es jau Sanda gājienus zinu no galvas… jau zinu, kas sekos kam un jau laikus saprotu, ka viņš purpinās un es dusmošos… nezinu, kā lai tiek tam pāri, kā lai no tā atbrīvojas…

Daina: Piekrītu! Arī es neesmu feministe un uzskatu, ka ir labi, ja vīrietis ir ģimenes galva, taču, ja sevi par tādu tikai uzskata uzskatīšanas pēc, tad pie vella! Marta, tur jau tā lieta – pārmācīt nav iespējams! Viņi ir kādi bija un nemaz netaisās mainīties! Attiecību sākuma – rožainais periods ir beidzies- esam tur, kur mēs esam – realitātē!

Marta: Es mīlu Sandi, viņš ir mana bērna tēvs, man patīk pavadīt laiku ar viņu kopā, bet… ir šis lielais bet… šīs trakumu reizes, ko nespēju mainīt un ik reizi kā likums – vainīga palieku es… Taču viņš tikai novīpsnā – jā, es kā vienmēr pie visa esmu vainīgs…. Apmēram tā – stāsti manim Daugaviņa…

Daina: Un ne jau par pārmācīšanu patiesībā ir runa, bet par cieņu pret otru! Es arī neesmu Dieva dāvana, man ir smags raksturs, bet es cienu viņu! BET VAI VIŅŠ MANI?!

Marta: Precīzi! Piekrītu ikvienam tavam vārdam!

Daina: Kate, kur Tu pazudi?! Nu, protams, šobrīd – dusmu uzpludā viss šķiet briesmīgi, bet tur jau tā lieta, šīs noplēn, mēs izbesāmies, un pēc laika sākas no sākuma…

Kate: Piedodiet, meitenes. Es ātri pabaroju bērnu un noliku gulēt, negāja tik ātri kā gribējās.

Marta: Nu, jā, meitenes, palika mazliet vieglāk aprunājoties – izkratot sirdi.

“Nezinu, iespējams, jāmācās vairāk no Kates, kaut gan zinu, ka ilgi tā neizturētu,”

jo tas nav godīgi – es arī esmu cilvēks. Iespējams, vienkārši jāmēģina mierīgāk uztvert apkārt notiekošo. Nezinu. Bet nu ir mans brīvais laiks beidzies, esmu, redz, nelietderīgi to atkal nositusi pie datora (par ko man jau pārmet, lai es pēcāk nesūdzoties, ka nevarēju atpūsties)… Sandis jau čīkst, ka grib ēst! Mana atpūta turpināsies pie plīts…

Daina: Es piekritīšu varbūt vienīgi tam, ka mēs, sievietes, bieži šausmīgi saasinam visu, bet tas nav slikti, ja mēs būtu tikpat vēsas, kā viņi, tad nebūtu interesanti! Zinu arī ko pozitīvu šim visam – pēc traka strīda seko izlīguma seksiņš!!!

Marta: paldies pa jūs pleciem (kaut virtuāli, bet tomēr), uz kuriem izslikt savas bēdas… Un, jā Daina – tas parasti ir labākais strīda noslēgums, ja vien strīds nebeidzas – mugura pret muguru un katram sava sega.

Daina: Bet redzi – ne Tev vienai ir attiecību problēmas, visiem, manuprāt, ir kāds melnumiņš un strīda iemesls, ja kāds apgalvo pretējo, droši vien melo!

Marta: Dainīt – kārtējo reizi k;a naglai uz galvas! Paldies, mīļās par sarunu! Es nu došos pie plīts, lai vīra kungs badā nenomirst!

Kate: Tā nu ir, ka ir pienākuši tādi laiki, ka katrs raujas uz savu pusi, sevi pat nepažēlojot.

“Ir jāmāk iepriecināt vienam otru negaidot un izmainot savu attieksmi.”

Sievietes ir jāciena un jāpalīdz, kad tiek lūgts un jāsakoncentrējas uz konkrēto situāciju, jo viss taču ir ģimenes labā. Jauku jums šo nedēļiņu, tad jau uz drīzu tikšanos! Un neaizmirsīsim par mūsu kopējo mērķi, saistībā ar svariņu! 🙂

Marta: Kate, ritīgi vārdi! Čau, mīļās, turamies! Sveicieni jūsējiem no mums!

Daina: Bučas jums abām un sazināmies drīz vien!

 

Lasi arī iepriekšējo – Meiteņu sarunas: Liekais svars


Pievienojies mums arī šajos sociālajos tīklos: