Patiess stāsts: Atklāju sevī snaudošo mačo. Esmu savārījis ziepes!

28/07/14 23:51 | Raksta autors : Brivbridis.lv

Foto:Kittywriter.ucoz.com
Foto:Kittywriter.ucoz.com

„Piektdienās mājās no darba ar vakariņām gaida sieva, bet es nereti piezvanu un pasaku, ka atkal nepaspēju visu izdarīt un būšu tikai rīt,” atklāj 37 gadus vecais būvniecības speciālists Gints. Viņš piekritis dalīties ar BrīvBrīdis.lv lasītājiem savā stāstā par mīlestību, krāpšanu un.. daudzām citām krāpšanām. Šobrīd viņš nonācis patiesi neapskaužamā situācijā: „Varbūt kādam tas palīdzēs neuzkāpt uz tā paša grābekļa..”

Patiess stāsts no lasītāja pieredzes. Personu vārdi pēc stāstītāja lūguma ir mainīti.

Rīgā abi ar sievu esam ienācēji no Vidzemes, kopā dzīvojam aptuveni 11 gadus un varētu pat teikt, ka mums viss ir kārtībā. Tiktāl, cik tas skar materiālo un emocionālo pusi, viņa nevarētu teikt neviena slikta vārda: kredītā ņemtais dzīvoklis Teikā izremontēts, viņa brauc ar savu mašīnu. Piedevām, sieva arī strādā pati un pelna neslikti, līdz ar to tiešām nav par ko sūdzēties. Mums ir divi bērni – dēls rudenī ies otrajā klasītē, mazā meita apmeklē bērnudārzu. Tomēr šī ģimenes idille man apnika..

Sievas draudzene Sanita kā sieviete mani interesējusi vienmēr, cik ilgi vien viņas satiekas, bet neko vairāk par kādu slepus raidītu skatienu vai pavisam vieglu flirtu mēs neatļāvāmies. Ilgi. Līdz kādu reizi Sanita, kura dzīvo viena pati, aicināja palīgā salabot aizsērējušo izlietni. Cik banāli, teiksiet? Principā piekrītu, turklāt viņa piekodināja manai sievai neko neteikt. Tas viss mani paķēra tik ļoti, ka todien darbs palika pusratā un skrēju „tīrīt izlietni”.. Tīrīju, pareizāk sakot, tīrījām ļoti ilgi, līdz pat vakaram, naktī un vēl arī no rīta. Talkā ņēmām daudz šampanieša, kaut kādas ne pārāk gudras runas par dzīvi un neprātīgi labu un kaislīgu seksu. Pēc ilga laika beidzot atkal jutos kā īsts vīrietis un Sanitai šis mirklis arīdzan ļoti gāja pie sirds. Tā nu tas sākās – pirmo reizi biju piekrāpis sievu. Tā nu dzīvoju ar sievu, šad tad izraujoties pie Sanitas un cenšoties nerādīties tad, kad viņas abas satikās. Tā man būs vieglāk, drošāk, ērtāk, nodomāju. Un bija jau arī. Tikmēr radās sajūta, ka ar divām ir par maz. Neticami, citam ar vienu sievieti jau ir par daudz, bet man vajadzēja vēl..un vēl..

Tobrīd strādāju objektā Valmierā un dzīvoju t.s. dienesta viesnīcā. Ar vietējām meitenēm iepazīties nebija grūti, man bija pietiekami glauna darba mašīna un vēl komandējuma nauda nedaudz atlikta, līdz ar to sākās mani piedzīvojumi. Vēlreiz atklāju sevī mačo, kas manī bija snaudis kopš pusaudža gadiem. Atcerējos, ka ar sievietēm iepazīties ir pavisam viegli, dažkārt pat pārāk. Atzīšos, arī sarunās ar draugiem (tikai ļoti tuviem un skaidrs, ka uzticamiem!) man patika pieminēt faktus no saviem piedzīvojumiem komandējumos. Es aizrāvos.. Reiz pieķēru sevi pie domas, ka tas jau ir sports. Ja uzbrucējs sezonā grib gūt 20 vārtus, man vajadzēja vismaz 2-3 jaunas meitenes nedēļā, ar iepriekšējām jau vairs nebija interesanti. Par laimi, objekti mainījās vidēji reizi 3-5 mēnešos un es varēju izpausties atkal. Pa to laiku dusmīga un pamesta sajutās Sanita un es vēl centos ko glābt, paņemot viņu līdzi darba komandējumā uz Austriju. Uguntiņa iedegās atkal, taču tam visam klāt kā nepatīkams pārsteigums nāca Sanitas prasība man šķirties no sievas. Savā neprātā apsolīju to izdarīt. Pusgada, gada laikā. Šobrīd ir pagājis jua minētais pusgads un Sanita savu prasību atkārto arvien uzstājīgāk, pretējā gadījumā draudot visu izstāstīt.. Visām šīm ziepēm klāt izrādījās, ka kāda daiļa vidzemniece gaida manu bērnu un sieva, sākot ko nojaust, nekautrējas ieskatīties manā telefonā. Par laimi man, neko tajā neturu. Šīm visām lietām, komunikācijai ar citām man ir cits telefons, par kuru sieva pat nenojauš.

Tuvie čomi smejas – sak, vecīt, pats visu ievārīji, šito tavā vietā neviens neizstrēbs. Un tā jau arī ir. Ir tik daudz dilemmu, sieva, bērni, Sanita.. Un visam pa vidu es arvien tiekos ar citām un jūtu, ka apstāties nespēšu. Lai notiek, kas notikdams, uzņemšu notikušo kā vīrs. Bet, nenoliegšu, pirmo reizi esmu patiešām nobijies. Bet dzīvojam taču tikai vienreiz..

Arī Tev ir savs stāsts un vēlies tajā dalīties ar BrīvBrīdis.lv lasītājiem? Sūti to uz info@brivbridis.lv


Pievienojies mums arī šajos sociālajos tīklos: