Domas sabiedrībā dalās par šo jautājumu: starp vīrieti un sievieti var būt tikai draudzība vai nevar?
Reiz man tuvs vīrietis teica: „Nē, starp vīrieti un sievieti nevar būt tikai draudzība. Vai nu starp viņiem jau ir kaut kas intīms bijis vai nu būs. Agri vai vēlu. Vismaz vienam no viņiem esot simpātijas.”
Tēma par šo tika uzrušināta kā mella zemīte dārzā pēc lietus. Man tikko bija piezvanījis patiešām labs draugs un teicis, ka drīz plāno uz pāris nedēļām būt Rīgā. Gribot arī mani satikt, papļāpāt kā vecajos, senajos laikos. Vīrietis gadus 15 vecāks par mani, mums sakrīt humora izjūta un vienmēr esam viens pret otru izturējušies… nu – kā čomi. Tīri sievišķīgi es zināju, ka pret mani ir simpātijas, bet nekad, nekad vīrietis nepārkāpa ne vārdiski, ne kā citādi draudzības robežu. Bet es uzlūkoju viņu kā vecāko brāli.
Tā kā bērnība man pagāja vecāka brāļa pavadībā un apkārt bija vieni vienīgi puikas, man izveidojās labāka komunikācija ar pretējo dzimumu. Vēlākos gados bija līdzīgi.
Sava drauga teiktajā ieklausījos ar duālām sajūtām. Proti: es teju vispār šodien vairs neuzturēju nekādus draudzīgus kontaktus ar vīriešu kārtas draugiem. Otrs – mans vīrietis draudzīgā līmenī komunicēja ar sieviešu kārtas pārstāvēm. Kas ir bijis, kas nav bijis agrāk, es īsti nejautāju. Zinot tikai to, ka uzticos. Šodien un tagad. „Vai šo Tavu atziņu var attiecināt arī uz Tevi?” – es mulsi jautāju. Viņš paskatījās uz mani, tieši un atklāti, sakot: „Tas ir attiecināms uz visiem vīriešiem. Es neuzticos nevienam vīrietim kā tavam labam draugam.”
Klusās pārdomās, nolēmu uzzināt, ko citi par to domā. Tie, kuriem ir bijis pretējā dzimuma labs draugs, ir vai arī tāds ir mīļotajam cilvēkam.
Andrejs (32), precējies, 2 mazuļu tēvs:
„Es īsti nešķiroju – vīrietis vai sieviete. Draugs ir un paliek draugs, bet dzīve gan šad un tad ievieš savas korekcijas. Piemēram, kad pēkšņi sāc zaudēt kaisli pret savu sievieti. Kā lai saka – Māte Daba tomēr ir parūpējusies par to pašu dzīvniecisko, dabīgo un skaisto, kas ir vai reizēm notiek starp sievieti un sievieti. Un tas mēdz uznākt negaidīti, spēji un spontāni, vai arī ar laiku labāk iepazīstot vienam otru.
Laiku laikos vīrietim sievietes prāts ir bijusi mīkla un sievietei – vīrieša. Tāpēc vienmēr ir bijis interesanti uzzināt par ko tad īsti sieviete domā, kā skatās un atsevišķām lietām, notikumiem un jautājumiem, paralēli vīriešu skatpunktam ir feini, ja tev kādu ieteikumu var iedot arī draugs – sieviete.
Mana pieredze šajā jautājumā ir visnotaļ dažāda. Ir bijis tā, ka draudzība pāraug par skaistu mīlas dēku, ir arī gadījies, ka vienkārši ar laiku atsvešināmies – kā saka, – ģimenē sievas vai vīra greizsirdības dēļ. Cilvēkiem ir tendence būt privātīpašnieciskiem un uz mīļotā cilvēka attiecībām ar pretējā dzimuma pārstāvi – raudzīties ar draudu acīm.
Ir man vēl palikušas draudzīgas attiecības ar atsevišķām sievietēm, ar kurām šad un tad tiekos vai kā citādi sazinos, „uzsitam” klaču par gadījumiem no dzīves.
Vienu varu pateikt droši un pārliecināti: ja draugi uztver viens otru kā draugu, jā, tāda draudzība ir iespējama. Bet – kā tikko sieviete sāk raudzīties uz draugu kā vīrieti vai vīrietis ierauga sievietē ko vairāk par draugu, tad ir jāuzmanās ļoti. Jo 90 procentos gadījumu tas pāraugs no draudzības un mīļāko vai mīlnieku statusu, un pēcāk būs ļoti grūti vienam uz otru paskatīties kā vienkārši uz draugu. Tad draudzība teju 100 procentos gadījumu tiks izbeigta, labākajā gadījumā paliek vienkārši labi paziņas. Vai arī turpina attiecības jau kā jauns pāris.
Man, personīgi, pēc šādiem notikumiem palikusi tikai viena sieviete, kuru joprojām varu saukt par Draugu.”
Elīna (29), precējusies, 2 bērnu māmiņa:
„Man ir pieredze ar vīriešiem – labiem draugiem. Ar vienu no tiem savulaik īrējām kopā dzīvokli. Mēs nebijām pāris, bet vienkārši labi draugi (paralēli katrs veidojām paši savas attiecības). Šodien ar šo vīrieti esam labās ģimeniskās attiecībās – tiekamies mūsu bērnu jubilejās. Ar viņa sievu man ir ļoti labas attiecības, un es par viņiem no sirds priecājos. Tāpat arī viņi vienmēr ir sirsnīgi un draudzīgi pret manu vīru un bērniem.
Ar vēl vienu stāsts līdzīgs – mums bija kopīgas intereses un humora izjūta. Tas bija tas, kā mēs draudzējāmies – tādi kā sirdsdraugi, ar ko varēju runāt arī par mīlas likstām. Arī esam kļuvuši par ģimenes draugiem. Tiekamies laiku pa laikam – vai nu viņš kopā ar ģimeni brauc ciemos, vai arī mēs pie viņiem.
Mana vīra draudzenes (kas nekad nav bijušas viņa partneres) man arī ir tagad labas draudzenes. Dažas pat vairs īsti ar manu vīru nekomunicē, bet vairāk ar mani.
Šādas attiecības vērtēju pozitīvi. Īsti nevaru nodalīt, kas ir labāk/ normālāk – draudzība ar sava dzimuma vai pretējā dzimuma pārstāvjiem. Neizjūtu atšķirību. Varbūt vienīgi – kaut kā ar vīriešiem man sanāk kvalitatīvāka, vienkāršāka komunikācija, drīkstu būt tik sarkastiska un ironiska, cik vēlos, nav jāpietēlo kaut kāda īpaša smalkjūtība.”
Endijs (33), ģimenes cilvēks:
„Man ir daudz labu paziņu – sievietes, bet labi draugi ir tikai vīrieši. Es neticu lielai un tuvai sieviešu – vīriešu draudzībai. Agri vai vēlu daba gūst virsroku. Sauciet, kā vēlaties; sajūtu ķīmija, endorfīni, hormoni…”
Par šīs tēmas noteikti vēl atgriezīsimies, jo man ir sakrājušās vēl sarunas ar dažāda gada gājuma ļaudīm. Bet iesākumā pārdomas vērts jautājums – ko tu par to domā: vai starp pretējā dzimuma pārstāvjiem var pastāvēt tikai un vienīgi nevainīga draudzība?
