Ātrie kredīti ir kā narkotikas. Patiess stāsts

Nav noslēpums, ka mūsdienās aizņemties ir vieglāk nekā atrast darbu. Ik uz soļa, lai ko mēs ikdienā darītu, ir kāda no kārdinošajām reklāmām. “Aizņemies, pilnīgi bez maksas, atdod mazāk nekā aizņēmies!” tās kārdina. Un tikai retais pamana to, kas sīkiem burtiņiem rakstīts pašā apakšā: Aizņemies atbildīgi, izvērtējot savas iespējas parādu atmaksāt. Ingars ir tieši šis tips. Lūk, viņa stāsts:

Pirmo kredītu es paņēmu pirms kādiem gadiem 5-6, kad tie vēl nebija megapopulāri. Toreiz steidzami vajadzēja 50 latus, pamanīju reklāmu internetā un tos bez grūtībām arī saņēmu. Cik atceros, nebija viegli atdot pat šādu summu, bet parādu nokārtoju un kādu laiciņu iztiku bez aizņemšanās, jo ar algu puslīdz varēju iztikt. Problēmas sākās tad, kad vajadzēja naudu kāzām. Vecāki iedeva daudz, bet ar to vienalga nebija gana un es aizņēmos 500 latu uz nepilnu gadu – man simpātiska šķita iespēja atdot nevis visu uzreiz, bet katru mēnesi latus 60-70. Bet vajadzības tikai auga. Pieteicās dēliņš, pārcēlāmies uz kopīgu mājvietu. Dažādas bērnu lietas, dzīvokļa remonts, detaļas automašīnai.. Tās ir kā narkotikas, jo šo kredītu varā nokļūt ir ārkārtīgi vienkārši, bet tikt vaļā ir ļoti grūti. Par atkarību es to gan nesauktu, bet zināmas līdzības šeit ir.

Uz neregulāru ienākumu pamata naudu aizņemties varēja pat mana sieva un mēs šo iespēju izmantojām. Ātri vien bijām parādā katrs kādām 3-4 kompānijām. Kādu daļu spējām nosegt, tomēr ar mūsu ienākumiem šo vezumu pavilkt nebija reāli. Šajā laikā pasaulē nāca otrs bērniņš. Ja mēnesī nopelnījām 400 latus, vismaz 250 paņēma ātrie kredīti.. Ja visu maksājām laikā un godīgi. Beidzot padevos un vairāk nekā gadu nācās maksāt parādu piedzinējiem. “Viss, nu gan pietiks!” pēc parāda atmaksas nodomāju, bet tas izrādījās neiespējami. Naudu bez problēmām atkal aizdeva citas kompānijas, jo pa šo laiku to skaits bija vismaz dubultojies, ja ne trīskāršojies. Nemācījāmies no kļūdām un kopējā summa ātri vien izauga līdz aptuveni 1000 latiem. Pagarinot kārtējo kredītu, visu laiku kodu sev pirkstos, jo naudas jau tā nebija, bet vēlreiz maksāt piedzinējiem arī nevēlējos. Piemēram, kādā no iestādēm aizņēmos, šķiet, kādus 200 latus, bet pēc tam pagarinot jau atmaksāju vismaz četrtik. Tas patiešām ir purvs, īstas grimstošās smiltis. Bet vainot varu tikai sevi. Jo dažkārt ņēmām ne tikai nepieciešamām lietām, bet arī, piemēram, lai nedēļas noglē aizšautu uz Tallinu vai iepirktos Rīgas lielveikalos. Neliegšos..

Šobrīd daru visu, lai no tā izkļūtu. Diviem kredītiem sastādīts atmaksas grafiks, vienu godīgi maksāju (gan ar mēneša kavēšanos), vēl vienu pagarinu. Kopējā atlikusī summa ap 600-700 latiem. Ja izdosies,tad 2014.gadu sagaidīsim bez ātro kredītu parādiem. Izskatās, ka vienkārši vēl vismaz pusgadu cieši jāsavelk jostas.

Ceļu uz kredītiem esmu noslēdzis arī pats, jo man tos vairs nedod. Nenoliegšu, ka bezizejā esmu mēģinājis atkal pieteikties kādā jaunā firmā. Varbūt beidzot tiks izveidots kopīgs reģistrs un tev nedos kredītu, ja esi kavējis vai parādā kaut vienā citā iestādē. Tas būtu pareizi.. Esmu dzirdējis, ka būšot iespēja uzrakstīt iesniegumu, lai nevarētu paņemt uz sava vārda nevienu kredītu. Varbūt tā ir izeja.

Ja arī tev ir stāsts par šādu ātro kredītu problēmu – dalies tajā ar mums, atsūtot to uz e-pastu: info@brivbridis.lv