Jauna nedēļa, jauni piedzīvojumi un pārdzīvojumi. Kas jauns mūsu distoniķu dienasgrāmatu rakstošo sieviešu ikdienā? Un kā ir mainījusies tavējā?
Sintija (28 gadi)
Cik mierīgi un jauki pagāja pagājušās nedēļas beigas, tik nejauki iesākās šī nedēļa. Svētdienas vakarā, dodoties pie miera, sajutu tādu kā reiboņa vilni vai varbūt ne reiboni, bet drīzāk tādu kā šūpošanos. uznāca pārgāja un tā atkārtojās divas reizes. No šīs sajūtas sabijos, caur ķermeni izskrēja trīsas, bet nekas, mēģināju iemigt… Nenoliegšu, ka kārtējo reizi pie miera devos krietni pēc vēlamā laika – krietni pēc pusnakts. Pati uz sevi biju nikna, bet nu… Pirmdienas rītā pamodos ar pavisam dīvainām sajūtām. Nesapratu īsti vai tās ir reālās sajūtas vai no nakts saglabājušās bailes par dīvaino šūpošanos/reiboņa vilni. Šķita, ka visu laiku ir dulla galva – sajūta tāda – ne īsti reibst, ne īsti nereibst, ne dulla, ne skaidra – tāds mišungs.Plus vēl trauksme iekšā nereāla kaut kāds, drebulis, trīceklis. Sāku domāt, ka viss sācies pilnīgi no jauna. Visas domas sašļuka pesimismā – nevarēju ne īsti koncentrēties darbam, ne īsti darīt kaut ko citu – visu laiku analizēju savas sajūtas, tirdīju sevi ar, nemitīgi prātā esošajiem, jautājumiem – kāpēc, kas, vai beigsies? Izmērīju asinsspiediens – 122/76 – ideāls, sirds 76 – man tas ir gandrīz pavisam normāli. Sapratu – jā, tas ir tikai un vienīgi no nemitīgās domāšanas un uzmanības pievēršanas sajūtām! Bet, kā lai pārstāj par tām domāt? Mēģināju kaut kā iegrimt darbā, ik pa laikam paskatoties, ko dara vīrs un bērns un papriecājoties par acīm redzamo – neticamo – bērni tiešām aug kā sēnes un uzsūc visu informāciju ar milzu enerģiju. Tādā veidā laikam izdevās novirzīties no uzņemtā kursa, jo pēkšņi atskārtu, ka no sliktajām sajūtām vairs nav ne miņas. Jutos ārtārtīgi atvieglota. Arī šajā dienā, PAR LAIMI, 1:0 manā labā. Tāds man bija šīs nedēļas kulminācijas brīdis. Un, jā, protams, karstums – tas gan ir izpumpējis mani tukšu! Spiež pie zemes, priecājos, ka nu palicis nedaudz vēsāks. Es varu uzelpot.
Dana (29 gadi)
Mīļie veģetatīvās distonijas upuri (vai tas ir pareizais vārds?!), man jāpadalās ar jums priecīgā ziņā – šī nedēļa man pagāja lieliski! Sajutu dzīvesprieka un enerģijas pieplūdumu, sajutu spēku un vēlmi baudīt visu, kas man dots! Un mani neapstādināja pat ļoti saspringtā darba nedēļa, kad stress burtiski lija pāri malām, mani neapturēja tas, ka jutos pārgurusi un izpumpēta, jo bija ļoti daudz darba un pašai negribot – daudz kas nogāja greizi – es jutos labi! Šī nedēļa man iedvesusi pārliecību, ka nu, iespējams, uz kādu laiku VD mani ir likusi mierā. Labi, labi – lēnāk pār tiltu – jau reiz tā bravūrīgi nodomāju, līdz dabūju visu sajūtu gammu, bet šoreiz jūtu, ka ir kaut kā citādāk (vismaz es tā ļoti gribētu domāt)! Apsolu sev, ka mēģināšu noturēt savu ikdienu ritmā, atrast laiku atpūtai un tikai man pašai, lai neļautu nepatīkamajām sajūtām atgriezties! Šobrīd tāds lepnums – tāda maza uzvariņa, jo šķiet, ka esmu iedzinusi šo likstu stūrī un likusi saprat, ka ES būšu noteicēja pār manu dzīvi, neļaušu tai izjaukt manu ikdienu, sūtot trauksmes un satraukuma lēkmes, izsitot no sliedēm. Tomēr kā jau mums visiem – es zinu, ka tā nemitīgi uzglūn ik dienu, piezogas brīžos, kad vismazāk to gaidām un kā plēsīgs zvērs metas virsū. Būsim modri, sarunāts?
Tiekamies atkal pēc nedēļas!
Ja arī tev ir veģetatīvā distonija un vēlies dalīties iespaidos par savām sajūtām, raksti mums uz e-pastu: info@brivbridis.lv
