21 gadu vecais Anatolijs Marcinkēvičs, kurš lielāko daļu dzīves pavadījis bērnunamos un internātskolās pauž savu skatījumu uz dzīvi, uz ko nedzēšamu iespaidu atstājis reiz piedzīvotais.
Anatolijs jau gadu strādā Berlīnē un Latvijā ieradies tikai uz dažām dienām, lai ciemoties pie draugiem. To, kā nokļuvis bērnunamā, viņš neatceras, jo tas noticis zīdaiņa vecumā.
Bērnunamos un internātskolās puisis aizvadījis lielāko savas līdzšinējās dzīves daļu. Jaunā vīrieša vecāki esot dzīvi un dzīvojot Jēkabpilī, taču viņam nav vēlmes satikt šos cilvēkus. Visvairāk tā iemesla dēļ, ka Anatolijs ir pārliecināts, ka viņiem bija jāuzņemas atbildība par atvasi, nevis jāpamet.
Divdesmit vienu gadu vecais puisis atzīst, ka nevēlas kļūt tāds, kādi ir viņa vecāki.
Jaunais vīrietis atklāj, ka par viņu nekad interesi nav izrādījuši adoptētāji, kā arī viņš nekad nav dzīvojis audžuģimenē, vien īsu brīdi bijis viesģimenē.
Anatolijam nav ne jausmas, kas ir ģimene, kā tādā dzīvot. Pēc viņa domām tas ir tāpēc, ka viņš astoņpadsmit gadus mētāts pa dažādām iestādēm.
Bērnībā viņam tika noteikta diagnoze – grūtības apmācīt, tāpēc izglītojies speciālajās internātskolās. Viņš atzīst, ka tas noticis ātri – daži jautājumi un zīmogs uz visu mūžu.
Par nepaklausību viņš vismaz sešas reizes sūtīts uz psihoneiroloģiskajām slimnīcām.
Par tālākajiem dzīves plāniem Anatolijs pagaidām nerunā. Vispirms viņš vēlas nostāties uz kājām…
Plašāk par jaunā vīrieša skaudro dzīvesstāstu LTV Panorāma sižetā.
