Sāra Brautigama regulāri ‘sastopas’ ar nāvi… Viena gada laikā tika apstiprināts, ka viņas ķermenim 36 reizes iestājusies klīniskā nāve.
Šobrīd 22 gadu jaunajai sievietei pirms četriem gadiem tika diagnosticēta ortostatiska jeb posturāla hipotensija. Viņa piedzīvo straujas sirdsklauves, kas regulāri izraisa arī sirds apstāšanos un strauju asinsspiediena krišanos, līdz iestājas klīniskā nāve, ziņo ārzemju mediji.
Jaunā sieviete atklāja, ka ikreiz, kad viņas sirds apstājas, mediķiem ir jārada sāpes viņas ķermenim, lai tas spētu sajust, ka tomēr vēl ir dzīvs. “Mediķi mēģina man radīt sāpes, pielieto šoka terapiju, lai tikai es pamostos. Daļā gadījumu es pamostos un man ir zilumi, atceros reizi, kad nelīdzēja pat tas, ka mediķi ielauza, var teikt, norāva manu akrila nagu,” par piedzīvoto stāsta Sāra.
Jaunā sieviete stāstījusi, ka iepazinusi vairākus citus cilvēkus, kuri sirgst ar šo kaiti, taču nevienam no viņiem tā rezultātā neapstājas sirds.
Reiz viņa piedzīvoja sirds apstāšanos, atrodoties kanoe laivā, un pēc pamošanās sapratusi, ka ir izmežģījusi plecu un traumējusi muguru. Turklāt, Sāra agrāk nopietni nodarbojusies ar šo airēšanas sportu, pārstāvot Lielbritāniju.
Jaunā sieviete atklāja: “Vispirms ir simptomi – man uznāk reibonis vai paliek slikta dūša, jūtos patiesi nogurusi un ir sajūta, ka tūlīt aizmigšu. Es dzirdu visu, kas notiek man apkārt un man gribas kliegt, bet es nespēju to izdarīt. Ārsti saka, ka dzirde ir pēdējā maņa, kas pazūd pirms nāves, tātad es to visu reāli izjūtu. Pēc pamošanās man ir tāda sajūta, it kā krūtis būtu briesmīgi saspiestas, un mani pārņem milzu nogurums. Patiesībā tā ir diezgan baisa sajūta, kad es it kā visu dzirdu, pat atceros, ko cilvēki teikuši man blakus, bet izdarīt es nespēju pilnīgi neko.”
Jaunā sieviete vairs nespēj piedalīties profesionālajā sportā. “Man bija 10 gadu, kad es sāku katru nedēļas nogali nodarboties ar kanoe airēšanu. Tagad es to nevaru. Esmu pieņēmusies svarā, jo nespēju izturēt to, kas notiek, mierinu sevi ar ēšanu. Visi mani sapņi ir sabrukuši, vismaz šobrīd man tā šķiet. Kad man diagnosticēja šo briesmīgo kaiti, pārstāju būt tik aktīva, sabiedriska un dzīvespriecīga, no manis novērsās draugi. Patiesībā, man ir palicis tikai viens draugs no skolas laikiem, pārējie nevēlas savu dzīvi apgrūtināt ar manu klātbūtni,” stāsta Sāra.
