Kļūt par vecākiem ir skaisti. Lai gan sievietei tas ir ļoti satraucošs un sāpīgs mirklis, tomēr prieks un laime, kas ieskauj, kad satiec savu mazuli – ir neaprakstāms. Neviens nekoncentrējas uz sliktāko, taču bērniņa dzimšana tomēr var būt ārkārtīgi bīstams process.
Grūtniecība, lai gan skaists, bet arī sarežģīts laiks sievietes dzīvē. Ne velti tā tiek apzīmēta ar vārdu “grūts”. Pat tad, ja grūtniecība norit veiksmīgi, veselīgi, var rasties negaidīti, nevēlami sarežģījumi.Taču šis stāsts pierāda to, ka ir svarīgi izdarīt visu iespējamo pat tad, ja šķiet, ka nu jau ir par vēlu…
Šie ir Šellija un Džeremijs Keivliji, kuri laimīgi gaida pasaulē ierodamies savu pirmdzimto bērniņu – meitenīti Railanu. Tāpat kā citi topošie vecāki, arī Keivliju pāris ar mīlestību gaida bēbīša dzimšanu, sagatavojot visas viņam nepieciešamās lietas.
Parasti bērniņa piedzimšana ir ilgo gaidīšanas mēnešu kulminācija – laimes pārpilns mirklis visai ģimenei. Taču Keivliju ģimenei šis mirklis izvērtās krietni citādāks. Tiklīdz mazulīte piedzima, Šellijas ķermenī izveidojās bīstams asins receklis, kas aizsprostoja galvenās artērijas. Lai gan Railana piedzima veselīga un dzemdības noritēja gludi, pēc tām viss sagriezās kājām gaisā un jaunajai māmiņai nācās cīnīties par savu dzīvību.
Pēc smagas cīņas, ārsti ar skumjām paziņoja, ka jaunā sieviete ir mirusi, diemžēl, pat neieraugot savu mazulīti. Vai tiešām šī cīņa šādi tika zaudēta? Vai tiešām tāda netaisnība? Vai patiesi ārstu spēkos vairs nebija nekas? “Tu esi tik laimīgs, kad sastopi savu tikko dzimušo bērniņu, kad beidzot satiec un ieraugi vaigā savu ilgi gaidīto brīnumu, taču tajā mirklī saņem arī citu ziņu – sieva ir mirusi. Tas ir neaprakstāms mirklis. Sasodīti briesmīgs,” atceras Džeremijs Keivlijs. Šajā mirklī ārsti nolēma izmēģināt kaut ko intuitīvu, patiesībā, pat ļoti vienkāršu, nevis zinātnisku vai medicīnisku. Viņi paņēma mazo Railanu un uzlika to uz Šellijas krūtīm – radot pirmo mātes un meitas ādas kontaktu.
Notika pārsteidzošais un neticamais. Tas, kam īsti neticēja, bet uz ko klusībā cerēja ikviens. Šellija sāka izrādīt dzīvības pazīmes. Varbūt tā bija Augstāko spēku iejaukšanās vai tomēr patiesais mātes un bērna saiknes spēks. Lai kā arī nebūtu – jaunā māmiņa izdzīvoja, viņa atgriezās dzīvē!
Gadu vēlāk…
Ģimene smaida, izbauda kopīgos laimes mirkļus un priecājas par to, ka visi ir veseli. Šajā laikā viņi ir sapratuši, ka patiesībā dažādiem sīkumiem nemaz nav nozīmes un, ka mīlestība ir kaut kas ļoti spēcīgs. Iespējams, spēcīgākais, kas ir uz Zemes.
