Sveika, Pasaule!
Nez, tas ir sveiciens man pašai vai apkārtējiem, bet pārdomas šodien ir interesantas. Katram reiz pienāk brīdis dzīvē, kad saproti – nevis gribas kaut ko mainīt, bet IR jāmaina. Šo mirkli nevar piesaukt, ieteikt, norādīt nedz sev, nedz kādam citam. Tas mirklis pats ierodas un tu zini: IR! Paceļu roku – man tā IR gadījies.
Esmu dvēsele ar sievietes ķermeni (30 gadus jaunu), kuru esmu gadiem ilgi, periodiski nesaudzīgi grūdusi asimetriskas ēšanas, medikamentu un regulāra alkohola (ak, vīni!) lietošanas vētrās. Lai gan emocionāli skaitos inteliģenta, liekas, tikai pret citiem, jo sevi esmu ignorējusi. Kādā brīdī esmu domājusi – tieši otrādi: ko gan sev liegt, ja gribās iedzert glāzi vīna, nomest kādu lieko kg (ātri!!!), iemest kādu sauju vitamīnu un zāļu, kad organisms ir nodzīts – kaut kā taču jāsavācas, vai ne?
Bet patiesībā – tāds mukšanas maratons vien bijis no tā, kas patiesībā esmu: gaismas, mīļuma un vieduma pilna dvēsele. Un ir pienācis tai izrādīt godu savam fiziskajam ķermenim, kamēr vēl elpoju, kustos un uztveru.
Ir jancīgi – esmu gatava beidzot sevi cienīt un pateikt jau tagad paldies savam ķermenim par tā kalpošanu, palīdzēšanu: tagad apkārt paveras miiiilzīgas un plašas iespējas, kas rada secīgu jautājumu: KĀ?
Mieru, tikai mieru! Bez panikas!
Liekas, ka pareizākais ir sākt ar NEKO! Apsēsties un vienkārši sākt beidzot BŪT! Bez maniakālas pieķeršanās savām domām un sajūtām, bet sākt ar tukšuma atrašanu sevī (kuru sākt aizpildīt ar to feino mieru).
Daudzi ļauži runā: es pat mušai pāri nespētu izdarīt, kur nu vēl lielākai dzīvai būtnei! Jā, iespējams. Tomēr pačukstēšu priekšā, ka cilvēks sastāv no miljardiem šūnu. Katra ir unikāla, dzīva un pilna informācijas, kuru Tavs portatīvais dators nespētu nedz apstrādāt, nedz „iznest”.
Vēl kāds mājiens: dumjas un negatīvas domas, sevis necienīšana un nemīlēšana, untumaina novēršanās no sava ķermeņa un dabas ritumiem, bez enerģijas (tukšas) un pilnas ar ķīmiju pārtikas un regulāra alkohola lietošana, zāles – tas viss ne tikai sagandē mūsu dzīvās šūnas, bet arī nogalina. Nodzēš to uguntiņu, kura klusi degot, uztur mūs pie veselā saprāta, labsajūtas un dzīvības. Vai tas nav ironiski? Daudzi noliedz dzīvības izdzēšanu sadzīvē un ikdienā, kamēr lēnām nogalina paši sevi. Visbiežāk – ar domām vien…
Maigāk, mīļo cilvēk, – ar pietāti un prieku pret sevi, lūdzu!
Nē, es nerunāju šobrīd par fanātisku burkānu audzēšanu tundrā, prom no lielpilsētām un bezgaršīga ēdiena stumšanu māgā.
Es runāju par balansa atrašanu sevī, kad izjūtam sevi kā unikālu, bet vienotu veselumu ar dabu. Kad nevis akli pakļaujamies grāmatās rakstītajam, bet izsijājam un izjūtam to, kas konkrēti mums katram ir vajadzīgs. Tas itin likumsakarīgi novedīs pie dabiskāka uztura, veselīgākas domāšanas un izturēšanās pret dzīves pasniegtajām peripetijām.
Tas nozīmēs – jau laikus sajust organisma mājienus un signālus: „Ei, saulīt! Tu par daudz ēd, par maz guli un pavisam aplami raugies uz esošo situāciju! Tev vajag atpūtu un piparmētru tēju, priecīgas stundas ar draugiem un garas pastaigas ar suni.”
Spēja ieklausīties savā Patībā un sadarbošanās ar savu organismu ietaupītu nervus, veselību, laiku un tik uz Zemes svarīgo naudu. Cilvēks uz šīs planētas ir vienīgā būtne, kura sevi nodzen un moka pelnot naudu, lai pēc tam to izdotu savas veselības atjaunošanai. Tīrā mistika, vai ne?
Zinu, zinu – no personīgās pieredzes: vieglāk ir apēst kaut ko un kaut kā, ārstēties (būt veselam) šā un tā, uzturēt savu fizisko formu šad un tad. Visi tie sarežģītie triki, lai pagatavotu gardu, bet veselīgu maltīti (bezgala sulīgu, dzīvīgu, aromātisku); attīrītu domas un sevi vairāk mīlētu (meditācija) – kur nu!
Nenoliegšu, ka cilvēkiem mēdz piemist fantastiska īpašība – pārspīlēt. No viena grāvja – otrā. Vai nu nemitīga ieklausīšanās savā organismā, lai kārtējo reizi diebtu pie ārsta… vai nu visa pasaulīgā noliegšana, sēžot klusumā, graužot kāposta lapu, kuru, starp citu, izmanto arī teju pret visām kaitēm. Mājiens ar koka karoti – šīs tieksmes – pārspīlēt, – pamatā ir bailes. Bet tā jau ir cita saruna…
Labā ziņa – nekad nav par vēlu sākt sevi cienīt! Tas ir pirmais, kas man tapis skaidrs. Bez mistiskām ierunām un atrunām. Cilvēki pieceļ paši sevi (uzsvars uz PAŠI!) pēc smagām slimībām un nelaimēm, vecumdienās sāk sevi cienīt, ļaujot justies un izskatīties sev par gadiem 20 jaunākiem. Dvēselei taču nav noteikta vecuma, vai ne? Pat mirkli pirms aiziešanas cilvēki bieži pagūst lūgt piedošanu un piedot, pateikt paldies sev un citiem. Atrast sevī to Balto Neko, kas, izrādās, ir pilns ar labestību, piedzīvojumiem un visu, visu, ko pats vien ir sev sagādājis. Ar izvēlēm, lēmumiem, čammāšanos un nevērību. Tas viss galu galā pārvēršas Bezgalībā, kas ir vienīgais, ko var paņemt līdzi – Otrpus. Un to palīdz izdarīt ķermenis.
Ikdienas ieradumu maiņa nenotiek uzreiz, tagad un tūliņ, bet attiecīgās izvēles un lēmuma sekas gan jau sākt veidoties tajā pašā mirklī. Rezultāts jau ir – pārliecība, ka esi gatavs iet ar sevi, nevis – pret sevi. Tas jau ir gandarījuma pilns brīdis, kuru ir vērts izgaršot.
Es apņemos ik pa laikam dalīties tajā, kāds ir mans Ceļš pie Sevis. Gan fiziskās, gan garīgās Patības. Mana pieredze, padomi, receptes un notikumi saistībā ar šo lēmumu – tas viss ir mans, bet vienmēr ir gudrāk mācīties no citu kļūdām, lai gan nenoliedzami – katram ir jāpiedzīvo arī savas. Bet mums ir dots tik daudz Laika, cik tas ir dots (retais zina, precīzi CIK…).
Es nemudinu grābt visu informāciju no visām iespējamām pusēm, vien palūkoties dziļāk, plašāk un vienlaikus – vienkāršāk. Katrs ir dzirdējis vai lasījis par cilvēkiem, kuri ir kādā brīdī izjutuši sekas kā nopietnu slimību. Un Mācību – ej ar Sevi nevis pret sevi. Kāpēc mums katram kavēt savas harmonijas izbaudīšanu ar liekām kustībām, kas patērē mūsu Būtības enerģijas resursus, ja mēs esam viens otram – atliek tikai ieraudzīt, ko varam viens no otra ņemt un otram dot pretī.
Ej, baudi, radi un esi! Priecājies par to, kas tu esi un atklāj arvien jaunas iespējas un brīnumus!
Aiziet!
