1994. gada 28.septembrī, pirms tieši 28 gadiem, Baltijas jūrā notika Eiropas traģiskākā pēckara katastrofa – pasažieru prāmja Estonia avārija dzelmē aizrāva 852 dzīvības, 23 no tiem bija Latvijas iedzīvotāji. BrīvBrīdis.lv atskatās uz traģiskajiem notikumiem, kas satricināja visu Eiropu un izraisīja neskaitāmus, arvien neatbildētus jautājumus. Kas notika?
Liktenīgajā 28. septembra vakarā tobrīd 14 gadus vecais prāmis Estonia, kā ierasts, devās ceļā no Tallinas uz Stokholmu. Uz prāmja tovakar atradās 989 cilvēki, no tiem 803 bija pasažieri, tostarp 29 Latvijas iedzīvotāji, pārējie – apkalpes locekļi. 155 metrus garo kuģi ar deviņiem klājiem un vietu 2000 pasažieriem gadu iepriekš bija iegādājusies Igaunijas kompānija Estline.
Kā vienmēr, kuģī sakāpa pasažieri, bet pa īpašām iebrauktuvēm transporta tilpni piepildīja vieglās un smagās automašīnas. Tika aizvērts paceļamais priekšgals – vizors, ko vēlāk vainos briesmīgajā traģēdijā, un plkst.19 pilnībā pielādētais kuģis pēdējo reizi atstāja Tallinas ostu, lai nākamajā rītā plkst. 9.30 ierastos Stokholmā.
Tovakar un arī naktī Baltijas jūra bija nemierīga, ar ātrumu 15-20 m/s pūta spēcīgs vējs, bet viļņu augstums sasniedza 4-6 metrus (visu laiku augstākais izmērītais viļņu augstums Baltijas jūrā ir 7,7 metri). Cita prāmja Silja Europe kapteinis vēlāk aprakstīs laikapstākļus kā “parastu, sliktu laiku” un “tipisku rudeni Baltijas jūrā”. Neviens prāmju reiss tovakar atcelts netika un visi atradās jūrā.
Nepatikšanas uz Estonia sākās ar plkst. 1 naktī, kad prāmi satricināja spēcīga, metāliska skaņa (tiek uzskatīts, ka tobrīd spēcīgs vilnis triecās pret prāmja paceļamo priekšgalu, salaužot vienu no tā slēdzenēm. Apkalpe pārbaudīja skaņas avotu, bet priekšgala drošības indikatoru lampiņas neko neuzrādīja. Turpmākajās 10 minūtēs par līdzīgiem trokšņiem jau ziņoja ne tikai citi apkalpes locekļi, bet arī pamodušies pasažieri. Ap plkst. 1:15 priekšgals atdalījās no kuģa un kravas tilpnes strauji pildījās ar ūdeni, sasverot kuģi uz sāniem par 30-40 grādiem. Vēl 15 minūtes vēlāk Estonia bija sasvēries jau par 90 grādiem, pārtrauca darboties dzinēji, pazuda elektrība. Uz kuģa nakts melnumā valdīja absolūta panika, pēc avārijas izmeklēšanā tika pārmesta arī apkalpes pasivitāte pasažieru evakuēšanā. Plkst. 1:20 kuģa skaļruņu sistēmā sievietes balss sāka saukt: “Trauksme, trauksme, uz kuģa trauksme”, bet vēl minūti vēlāk atskanēja evakuācijas signāls – visiem jādodas uz glābšanas laivām. Iedomājies, cik grūti to izdarīt prāmī, kas sasvēries uz sāniem…
Prāmī ieplūdušais ūdens daudziem nelaimīgajiem, kuri atradās savās kajītēs, burtiski nogrieza glābšanās ceļu. Plkst. 1:22 uz prāmja Silja Europa atskanēja trauksmes zvans no Estonia. Apkalpes loceklis izstāstīja par situāciju, taču strāvas trūkuma dēļ nespēja nosaukt prāmja atrašanās vietu. Vēl dažas minūtes vēlāk strāva atgriezās un Silja Europa, kā arī cits prāmis Mariella, beidzot uzzināja Estonia koordinātas. Bet bija jau par vēlu…
Plkst. 1:50 Estonia uz visiem laikiem pazuda no radaru ekrāniem un 74-85 m dziļumā nogrima Baltijas jūrā, aptuveni 41 km no Somijai piederošās Ūto salas.
Video: Kā izskatījās Estonia iekšpusē?
Plkst. 2:12 notikuma vietu sasniedza pirmais no pieciem prāmjiem, kas piedalījās glābšanas darbos – Mariella. Apkalpe brīdi vēlāk nolaida glābšanas laivas un izglāba 13 pasažierus, vienlaicīgi noraidot signālu par atrašanās vietu Somijas un Zviedrijas glābšanas helikopteriem, pirmais no kuriem ieradās ap plkst.3 naktī. Neskatoties uz bīstamajiem apstākļiem, viena no helikopteru apkalpēm izglāba pat 44 cilvēkus – vairāk nekā jebkurš no atbraukušajiem prāmjiem. Vēl 16 cilvēkus izglāba kuģa Isabella apkalpe (starp citu, šis kuģis šobrīd kursē maršrutā Rīga – Stokholma – Rīga). No 989 cilvēkiem izglābās tikai 138, no kuriem viens vēlāk slimnīcā mira. Starp izglābtajiem bija seši Latvijas iedzīvotāji. Lielākoties dzīvi palika gados jauni un spēcīgi cilvēki, galvenokārt vīrieši. Neizglābās neviens cilvēks, jaunāks par 12 gadiem.
Baltijas jūras ūdens rudenī bija tikai +10 līdz 11 grādus silts, kas neļāva izglābties daudziem. Dzīvi palika mazāk nekā puse no tiem, kuriem izdevās tikt ārā no grimstošā prāmja. Mēneša laikā pēc avārijas tika atrastas 33 cilvēku mirstīgās atliekas, bet pusotru gadu pēc tam atrada vēl vienu līķi. Tiek lēsts, ka ap 650 cilvēku nogrima dzelmē, iesprostoti kuģī.
Upuru vidū bez 23 Latvijas iedzīvotājiem bija 501 zviedrs, 282 igauņi, 10 somi un 44 cilvēki no citām valstīm, ieskaitot Kanādu un Nigēriju.
Oficiālā katastrofas versija
Pēc avārijas sāktajā izmeklēšanā kuģi izpētīja gan speciālas tālvadības zemūdenes, gan norvēģu kompānijas ūdenslīdēji. Tika noskaidrots, ka paceļamā priekšgala slēdzenes nav izturējušas viļņu triecienus un durvis atdalījušās no prāmja, atverot arī automašīnu iebraukšanas rampu. Zīmīgi, ka priekšgals un rampa atdalījušies vietās, kur nav sensoru un tas izskaidro, kāpēc apkalpe nesaņēma brīdinājuma signālus komandpunktā. Arī videonovērošana šoreiz nelīdzēja, jo negadījuma vieta kuģa monitoros nebija pilnībā redzama apkalpei. Patiesībā Estonia, kas 1979.-1980.gadā tika būvēts Vācijā, bija paredzēts piekrastes ūdeņiem, nevis reisiem atklātā, nemierīgā jūrā. Tiek uzskatīts, ka vispirms salūza apakšējā slēdzene, bet tālāk jau ķēdes reakcijā atdalījās viss priekšgals un auto klājā ieplūda ūdens. Tas tiek uzskatīts par kuģa oficiālo nogrimšanas iemeslu. Papildus tam – neprofesionāla apkalpes rīcība, nesamazinot kuģa ātrumu jau pēc pirmās metāliskās skaņas. Kuģa priekšgals vēlāk tika izcelts.
Video. Kā nogrima Estonia?
Kas notika pēc tam?
Zviedrijas valdība bloķēja visus centienus izcelt kuģi, trīs mēnešus pēc katastrofas paziņojot – cilvēku mirstīgās atliekas un vraks paliks jūras dzelmē. Tas izraisīja daudz neatbildētu jautājumu un neziņa tikai pieauga, liekot apšaubīt oficiālo versiju. Vēl vairāk – Zviedrijas valdība nolīga kādu kompāniju, kas 350 miljonus dolāru vērtā operācijā Estonia vraku pārklātu ar cementu, tomēr beigās to vienkārši apbēra ar vairākiem tūkstošiem tonnu oļu. Kā iemesls šādai rīcībai tika norādīts fakts – neviens nespēs vrakam piekļūt un tas paliks dzelmē kā mūžīga bojāgājušo pēdējas atdusas vieta. Bet tas arī lika aizdomāties sazvērestības teoriju piekritējiem – vai šeit ir kas slēpjams? Kā izrādījās vēlāk, tas ir visai ticams.
2005. gadā zviedru mediji atklāja, ka Estonia pēc Padomju savienības sabrukuma regulāri izmantots Krievijas militārās tehnikas un ieroču transportam no Igaunijas uz Zviedriju. Kāds no izdzīvojušajiem pēkšņi atcerējās, ka prāmis nedaudz aizkavējies Tallinā divu kravas auto dēļ, kas uz tā uzbraukuši pēdējā brīdī. Sekoja izmeklēšana un atklājās, ka militārā tehnika kontrabandas ceļā ar kuģi vesta divos iepriekšējos reisos, bet nekļuva skaidrs, vai tā tas bija arī traģiskajā pēdējā braucienā.
Parādījās arī tādas teorijas, ka kuģa priekšgals patiesībā nav vainojams traģēdijā – Estonia ticis nogremdēts speciāli, lai Krievijas militārās tehnoloģijas nesasniegtu rietumvalstis, bet priekšgals vēlāk atdalīts jau no nogrimušā kuģa korpusa. Speciāli rīkotās ekspedīcijās tika iegūti metāla paraugi un to analīze pierādīja, ka materiālu ietekmējusi eksplozija. Oficiālā izmeklēšana šādu versiju noraidīja.
Papildu jautājumus liek uzdot arī Estonia kapteiņa Āvo Pihta un vairāku apkalpes locekļu pazušana pēc izglābšanas. Uzreiz pēc tam vācu televīzijā ZDF parādījās videoieraksts, kurā kapteinis redzams Helsinku slimnīcā, taču vēlāk video konfiscēja vācu specdienesti. Pihta sievai tika paziņots, ka vīrs atgriezīsies Tallinā, taču tas nekad tā arī nenotika. Iesaistīto valstu valdības turpināja klusēt, kas paver ceļu arvien jaunām versijām par to, kas īsti notika Baltijas jūrā 1994.gada 28.septembrī.
Noskaties arī dokumentālo filmu par Estonia:
