“Latvijā veci cilvēki tiek izstumti no sabiedrības. Uz vecāka gada gājuma ļaudīm sabiedrība raugās, maigi izsakoties, ar nožēlu. Sabiedriskās vietās, piemēram, lielveikalos, transportā vairumam šie cilvēki asociējas ar nabadzību, un ir neapzināta vēlme no viņiem distancēties, neredzēt. Es uzskatu, ka tas ir sabiedrības uzspiests stereotips, ko es personīgi vēlētos soli pa solim mainīt. Cilvēkiem, kas šobrīd ir jauni, bet tāpat reiz novecos, būtu svarīgi saprast, ka dzīvesprieks un mirdzums acīs nav atkarīgs no tā, cik cilvēkam ir naudas kabatā. Un mēs, jaunie, to varam mācīties no vecajiem, padarot viņiem dzīvi jaukāku un ļaujot viņiem sabiedrībā justies pieņemtiem,” ar pārliecību pauž kustības Pensionāru pavadonis aizsācēja Latvijā Nelli Skadiņa.
“Saskaroties ar sociālo aprūpi, mani pārsteidza dominējošais uzskats, ka veciem cilvēkiem vienīgais, kas nepieciešams, ir elementāra aprūpe – pabarot, nomazgāt, labākajā gadījumā izvest ārā. Vecu cilvēku psiholoģija Latvijā ir pilnīgi svešs jēdziens,” uzsver pensionāru pavadone. Tādēļ viņa studē Latvijas Kristīgajā akadēmijā karitatīvi sociālo darbu, jo tā ir izglītība, kas māca cilvēkam sniegt arī garīgu palīdzību un atbalstu, ielūkoties viņa dvēselē.
Nelli Skadiņa arī novērojusi, ka privātie veco ļaužu pansionāti, kur uzturēšanās ir dārga, ir pārpildīti, un tas liecina, ka Latvijā ir izveidojies sabiedrības slānis – cilvēki, kas ir ļoti aizņemti darbos vai pat strādā ārzemēs, un viņiem fiziski nav laika, lai veltītu pietiekami uzmanību saviem vecajiem tuviniekiem.
Pat dārgajos pansionātos, neskatoties uz lieliskajiem apstākļiem, ne visi cilvēki jūtas laimīgi, jo ikviens vēlas individuālu uzmanību un sapratni. Nelli Skadiņa dalās personīgajā pieredzē : “Kā pensionāru pavadone, pēc radinieku lūguma, apciemoju kādu kungu pansionātā, viņš jutās depresīvs, visu laiku dzīvoja ar sajūtu, ka pansionāts ir vieta, kur viņu atveduši, lai tiktu vaļā no atbildības. Manam aicinājumam doties pastaigāties, viņš atteica, taču ikvienam, kurš mūsu tikšanās laikā ienāca istabiņā, viņš ar lepnumu teica – man ir ciemiņš. Es sapratu, cik viņam ir svarīgi apzināties un arī citiem uzsvērt, ka nav vientuļš.
Savukārt kāda cita sieviete pēc insulta nespēja sarunāties, mēs vienkārši devāmies pastaigā. Un tā pateicība, ko redzēju viņas acīs, man sagādāja milzīgu gandarījumu.”
Eiropas valstīs, tāpat arī Rietumeiropā cilvēki vecumdienās jūtas pavisam citādāk nekā Latvijā – viņiem mirdz acis, viņi piepilda spēka gados neizmantotās iespējas un sapņus. Anglijā parkos ir pilns ar vecāka gadu gājuma cilvēkiem, kas bauda dzīvi ar pilnu krūti, un ir maz jaunu cilvēku, jo viņi mācās un strādā. “Turpretim Latvijā parkos vecāka gadu gājuma cilvēku ir ļoti maz,” novērojusi pensionāru pavadone.
Tādēļ ideju izveidot Latvijā kustību pensionāru pavadonis Nelli Skadiņa aizguvusi no Rietumeiropas – tur ir ļoti populāri tuviniekiem vecam cilvēkam ņemt talkā pavadoni, kas var piepildīti pavadīt ar viņu laiku, piemēram, nūjojot vai apmeklējot kultūras pasākumus, šādā veidā uzlabojot cilvēka dzīves kvalitāti.
Nelli Skadiņa ar pārliecību pauž:” Investīcijas un pūles, kuras mēs, sabiedrība, ieguldam šodien, lai uzlabotu vecāka gada gājuma ļaužu dzīvi, ir pamats tam, kā mēs dzīvosim nākotnē. Tādēļ ikvienam jau šodien būtu svarīgi aizdomāties: “Cik kvalitatīvas vecumdienas es vēlos piedzīvot?”
