Viņa tēvs atklājis, ka ar atkarību no narkotiskajām vielām Edijs cīnījies aptuveni desmit gadus. Centies no tās atbrīvoties, ārstējies rehabilitācijas centrā Saules māja, taču zaudējis cīņā ar amfetamīnu.

Aptuveni 18 – 19 gadu vecumā puisis nonācis nepareizu cilvēku ietekmē. Viņš vairs negribēja mācīties, tāpēc nepabeidza arodskolu. Tēvs pastāstījis, ka tajā laikā Edijs sācis lietot kaut kādas narkotiskās vielas, tomēr tas neesot bijis regulāri. Dēls to uztvēris kā izklaidi, ko pavadīja burziņi, kā arī spēļu zāles apmeklējumi. 

Imants Bušmanis uzsvēris, ka centies ar viņu daudz runāt, cīnījies, taču, lai gan viss kādu laiku bijis labi, pēc tam atkal sācies no gala. 

Pēdējo savas dzīves pusotru gadu Edijs dzīvojis Latvijā, taču pirms tam mitinājies Islandē. Tēvs atklājis, ka pēdējā – trešajā gadā svešzemē viņš, visticamāk, varēja atkal ļauties atkarībai. Šis periods Edijam bijis traumatisks. Puisis sastrīdējies ar savu meiteni un mēģinājis padarīt sev galu. Ediju laikus izglāba, taču no pašnāvības mēģinājuma viņam uz kakla palika rēta.

Atgriezies Latvijā, Edijs sācis strādāt par pavāra palīgu, bet par darba kavēšanu atlaists. Tobrīd apzinājies, ka jātiek vaļā no atkarības un turpmākos deviņus mēnešus pavadījis rehabilitācijas centrā Saules māja. Viņš pievērsās Dievam, pārstāja smēķēt un atguva dzīvesprieku.

Tomēr vasarā jaunais vīrietis rehabilitācijas centru pameta un viss sākās no gala – burziņi, kautiņi un krimināllietas. Tēvs atzinis, ka alkohola reibumā dēls bijis agresīvs.

Tieši šajā laikā viņš saticis meiteni, ar kuru kopā bija līdz traģiskajam notikumam. 

Imants Bušmanis uzsvēris, ka līdz pagājušajai trešdienai viss bijis labi, bet tad vakarā saņēma īsziņu no dēla draudzenes, kas vēstīja, ka abiem vajagot 800 eiro no tās naudas, ko bija nolikuši pie Edija tēva.

Atklājās, ka arī meitenes tēvs abiem bija pārskatījis prāvas naudas summu, kas liecina, ka abi tās tērējuši narkotiskajām vielām. 

Naktī uz pirmdienu Edija tēvam piezvanīja dēla kaimiņš, kurš pavēstījis, ka puisis kāpņu telpā kliedz, lai palīdz, jo viņa draudzene iesēdināta mašīnā un aizvesta. Kā izrādās, meiteni pirms tam Edija tēvs bija aizvedis pie mammas. Parunājis ar tēvu, Edijs nomierinājās un devās pie miera.

Tikmēr divos naktī Imantam Bušmanim piezvanīja dēla brālēns, kurš pastāstīja, ka Edijam viss aizgājis šķērsām. Divdesmit astoņus gadus vecais vīrietis uzvedies un runājis neadekvāti, tādēļ viņu nolēma vest uz Kuldīgas slimnīcas uzņemšanas nodaļu.

Šajā medicīnas iestādē Edijam esot veikta injekcija un pateikts, ka neko vairāk palīdzēt nevar. Tika norādīts, ka viņš jāved uz Liepājas slimnīcu. Turp tad arī brālēns viņu vedis, taču Kurmāles pagastā pie meža Edijs palūdzis mašīnu apturēt, jo viņam vajagot uzsmēķēt un nokārtot dabiskās vajadzības.

Izrādās, ka pa ceļam Edijs pa tālruni sarunājies ar tēvu, kuram apgalvojis, ka viņu ved uz mežu nogalināt. Imants Bušmanis uzsvēris, ka dēlam jau labu laiku rādījušās halucinācijas, ka viņu kāds izseko un novēro.

Tad viņš arī iemuka mežā un pazuda… 

Lai gan bojā gājušā vīrieša tēvs notikušajā nevienu nevaino, viņš laikrakstam norādījis, ka viņam šķiet, ka pēdējā iespēja dēlu glābt bija Kuldīgas slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Pēc viņa domām, nevajadzēja viņu palaist ar divdesmitgadīgu jaunieti, kuram mašīnā vēl bija divas sievietes un bērns. 

Visdziļākā līdzjūtība bojā gājušā piederīgajiem, radiem un draugiem.