Atteicies no veiksmīgas karjeras veidošanas galvaspilsētā, Andrejs Jesko atgriezies dzimtajā pusē, lai vairāk laika veltītu skriešanai – nodarbei, kas viņam sniedz vislielāko gandarījumu. Gūstot lielus panākumus, Andrejs Jesko ir viens no labākajiem garos distanču skrējējiem valstī. Lai labāk iepazītu spēcīgo un izturīgo skrējēju, Andreju Jesko apciemot devās raidījuma “Pi myusim Latgolā” veidotāji.
“Pēdējos trīs, četrus gadus es biju maratonists,” par savām gaitām stāsta Andrejs Jesko, “šobrīd, var teikt, ka no maratoniem es esmu aizgājis projām. Esmu kļuvis par garāku distanču skrējēju. Arī savos sociālajos tīklos par sevi rakstu, ka esmu garos distanču skrējējs, kā arī treneris, skriešanas treneris.”
Tik tiešām, aplūkojot Andreja Jesko profilus sociālajos tīklos, visi ieraksti saistīti ar skriešanu. Jāpiebilst, ka vienā no jaunākajiem ierakstiem portālā Facebook Andrejs raksta, ka viņu apturēt nespēs nekas.
Skriešana nu ir kļuvusi [ar Andreja Jesko darbu. Ikdienā viņš strādā par skriešanas treneri bērniem. Ar treniņu programmu viņš palīdz arī skriešanas iesācējiem, gan bērniem, gan pieaugušajiem. Skriešana vienlaicīgi Andrejam ir dabds, ienākumu avots un hobijs.
Kā atklāja Andrejs Jesko, skriešana bērnībā gan skriešana nebija iecienītākā nodarbe: “Es jau vienmēr smejos, ka bērnībā bija dambrete. Bērnībā dzīvoju Nagļos. Sports beja tik daudz kā tikai sporta stundās. Pēc Nagļu pamatskolas beigšanas es iestājos Preiļu Valsts ģimnāzijā, un tur sāku spēlēt volejbolu. Es pat kaut kad izrēķināju, ka volejbolu spēlēju deviņus gadus. Bija posms, kad darbojos diez gan nopietni – 2 vai 3 gadus. Arī Nacionālajā līgā spēlēju. Tā skriešana īstenībā sēdēja iekšā kādu laiku. Bija tā sajūta, ka ir kaut kas nerealizēts, neizdarīts līdz galam. No tā volejbola pamazām sāku atiet malā. Es laikam vairāk esmu tāds individuālists. Man patīk paļautie uz sevi, uz saviem spēkiem, ko pats esmu sasniedzis un izdarījis. 2009. gada rudenī es pamazām sāku skriet vakaros pēc darba. Diez gan strauji tas pārauga aktīvā skriešanā.”
Andrejam Jesko bija 28 gadi, kad viņš nopietni sāka pievērsties skriešanai. Sevi viņš sauc par amatieri ar profesionālu pieeju, tāpēc arī neuzskatījis, ka pievērsties skriešanai ir par vēlu.
“Es ilgus gadus strādāju bankā,” stāsta Andrejs Jesko, “darbojos arī vadošos amatos. Protams tas bija prestižs darbs, prestiža darba vieta, un sociāli pareizs darbs, visas garantijas, sociālās garantijas, kas daudziem cilvēkiem vēl joprojām nav saprotams, kā es to varēju pamest. Tad domā, ka mani atlaida, jo nevar būt, ka es pats aizgāju. Bet tajā laikā es jau darbojos ar skriešanu. Tagad atskatoties, dienas režīms bija tāds, ka es katru rītu cēlos plkst. 5.00, skrēju pirmo rīta krosu. Pēc tam astoņos es jau biju darbā, līdz pieciem vai sešiem bija darbs. Un tad, atgriežoties dzīvokli, sekoja vakara treniņš līdz astoņiem vai deviņiem. Pēc tam vakariņas un gulēt. Tas ritms nogurdina. Kaut kādā brīdī es jutos diez gan iztukšots. Tas sports un darbs bija viena puse, otra puse bija Rīga. Atklāti sakot Rīga man nekad nav bijusi mērķa pilsēta, kur es gribētu pavadīt lielu daļu savas dzīves. Es nesaskatīju savu nākotni Rīgā. Nagļi sauca, laiki sauca. Vismaz šobrīd es jūtos labi. Pēc aiziešanas no Rīgas es straugi progresēju.”
Paralēli savam hobijam Andrejs Jesko apguva trenera amatu, un tagad viņš ir kvalificēts vieglatlētikas treneris Rēzeknes novada bērnu un jauniešu sporta skolā.
Visu sarunu ar Andreju Jesko klausies raidījumā “Pi myusim Latgolā” aplūko ŠEIT!
