Šausmīgs un prātam grūti aptverams stāsts no Vjetnamas, kas vēlreiz pierāda sen zināmo patiesību: mīlestība ir akla.
Dažkārt kādam ir grūti saprast, ka nāve – tā ir dzīves sastāvdaļa, loģisks turpinājums tam, ko esam piedzīvojuši. Īpaši, ja mirušais ir kāds tuvs cilvēks. Tieši tā notika 63 gadus vecā vjetnamieša Lī Vana dzīvē, kad mūžībā aizgāja viņa mīļotā sieva. Viņš gadiem ilgi darīja šķietami ārprātīgas lietas, lai remdētu sāpes pēc sievas nāves un.. būtu kopā ar viņu. Jūs nepārlasījāties.
Vans bija satriekts, kad sieva nomira, bet viņš atrada veidu, kā mazināt sirdssāpes. Sākumā viņš izraka tuneli, lai naktīs varētu gulēt tieši blakus sievas kapam. Saprotams, ka kapu uzraugi un vietējās amatpersonas nebija sajūsmā par šādu pašdarbību un likvidēja tuneli. Tad Vans ķērās pie plāna B, kas nodrošināja viņam kopā būšanu ar sievu (vai vismaz ar to, kas no viņas atlicis) vēl uz vairākiem gadiem.
Viņš izzaga sievas mirstīgās atliekas no kapa un aiznesa mājās, kur abi savulaik bija pavadījuši tik daudz priekpilnu mirkļu. Tad Vans sievas jau sadalīties sākušo ķermeni “ietērpa” ģipša javas maisījumā. Šādi viņi dzīvoja aptuveni piecus gadus – Vans, viņa nepilngadīgais dēls un ar ģipsi apmestās sievas mirstīgās atliekas, kurām vīrs gulēja blakus.
2009.gadā šo šausmu stāstu nopublicēja kāds Vjetnamas laikraksts, pēc kā vietējā vara centās Vanu piespiest sievu tomēr apglabāt, taču viņiem tas neizdevās. Vīrs cītīgi pieturējās pie kāzās dotā solījuma “līdz nāve mūs šķirs”.
