Dažkārt cilvēks nepasaka melus tieši, bet izvēlas vārdus, kas ļauj izvairīties no konkrētas atbildes. Šīs piecas frāzes var liecināt, ka sarunas biedrs kaut ko nepasaka līdz galam, lai gan ar vienu frāzi vien nepietiek, lai izdarītu drošus secinājumus. 5 frāzes, ko cilvēki bieži saka, kad patiesībā kaut ko noklusē
Mēs visi reizēm kaut ko noklusējam. Iemesli var būt ļoti dažādi – cilvēks nevēlas sāpināt otru, baidās no konflikta, jūtas neērti vai vienkārši vēl nav gatavs atklāt visu patiesību.
Tomēr ir noteiktas frāzes, kuras cilvēki mēdz izmantot, kad vēlas izvairīties no konkrētas atbildes. Īpaši vērts pievērst uzmanību situācijām, kad šādi izteikumi atkārtojas vai cilvēka vārdi nesakrīt ar viņa rīcību.
1. “Es tev visu jau pateicu.”
Šī frāze pati par sevi nenozīmē, ka cilvēks kaut ko slēpj. Tomēr tā var kļūt aizdomīga, ja vienkārša jautājuma vietā saņemam aizsargājošu vai aizkaitinātu reakciju. Tā vietā, lai atbildētu uz konkrēto jautājumu, cilvēks sarunu novirza uz to, ka viņš it kā jau ir sniedzis visu nepieciešamo informāciju. Dažkārt tas var būt veids, kā izvairīties no kādas detaļas precizēšanas. Ja sarunas biedrs regulāri atsakās atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem, vērts pievērst uzmanību ne tikai viņa vārdiem, bet arī uzvedībai.
2. “Tur nav nekā, par ko runāt.”
Šādi vārdi var būt pilnīgi nevainīgi, ja cilvēks patiešām uzskata konkrēto jautājumu par nebūtisku. Taču dažkārt tie tiek izmantoti, lai ātri izbeigtu neērtu sarunu. Īpaši pamanāmi tas var būt tad, ja pirms tam cilvēks par šo tēmu runāja brīvi, bet pēkšņi kļūst ļoti izvairīgs. Jo vairāk viņš cenšas pārliecināt, ka tēma nav apspriešanas vērta, jo vairāk uzmanības tā var piesaistīt. Protams, tas vēl nav pierādījums, ka kaut kas tiek slēpts. Iespējams, cilvēks vienkārši nevēlas runāt par privātu jautājumu.
3. “Kāpēc tu man vispār to jautā?”
Šī ir interesanta reakcija, jo tā neatbild uz uzdoto jautājumu. Tā vietā uzmanība tiek pārvietota uz jautātāju – kāpēc viņš kaut ko vēlas zināt. Dažkārt cilvēks šādi reaģē, jo jūtas apsūdzēts vai nepamatoti turēts aizdomās. Citreiz tas var būt mēģinājums iegūt laiku, lai izdomātu, ko atbildēt. Ja pēc šīs frāzes seko izvairīšanās no konkrētas atbildes, saruna var kļūt vēl aizdomīgāka. Tomēr arī šeit svarīgs ir kopējais konteksts, nevis tikai viens teikums.
4. “Es neatceros.”
Atmiņa, protams, mēdz pievilt ikvienu. Cilvēks patiešām var neatcerēties kādu sarunas detaļu vai notikuma laiku. Taču, ja “es neatceros” parādās tikai tad, kad tiek uzdoti konkrēti jautājumi par kādu neērtu situāciju, tas var likt aizdomāties. Īpaši tad, ja citās situācijās cilvēkam ir ļoti laba atmiņa par detaļām. Dažkārt šī frāze ļauj izvairīties no nepieciešamības sniegt konkrētu atbildi. Tāpēc svarīgi skatīties, vai cilvēks vēlāk mēģina precizēt notikušo vai vienkārši turpina izvairīties.
5. “Es negribu, lai tu pārproti.”
Šī frāze bieži parādās brīdī, kad cilvēks jau jūt, ka viņa teiktais vai rīcība var radīt jautājumus. Tā var būt nevainīga vēlme izvairīties no pārpratumiem, taču dažkārt aiz tās slēpjas nepateikta detaļa. Interesanti ir tas, kas tiek pateikts pēc šīs frāzes. Ja seko ļoti vispārīgs skaidrojums, bet konkrētas detaļas tiek atstātas ārpus sarunas, iespējams, cilvēks nav gatavs atklāt visu. Taču tikpat labi viņš var vienkārši censties neveikli izskaidrot situāciju.
Svarīgākais ir skatīties uz kopainu
Neviena no šīm frāzēm pati par sevi nepierāda, ka cilvēks melo vai kaut ko apzināti slēpj. Cilvēki runā izvairīgi arī tad, kad jūtas satraukti, apjukuši, aizskarti vai vienkārši nevēlas apspriest privātu tēmu.
Daudz vairāk pasaka atkārtots uzvedības modelis – cilvēks izvairās no konkrētiem jautājumiem, maina stāsta detaļas, kļūst neparasti aizsargājošs vai viņa vārdi nesakrīt ar rīcību. Tāpēc, ja rodas aizdomas, labāk nesteigties ar secinājumiem, bet mierīgi uzdot precizējošus jautājumus.
Dažkārt cilvēks kaut ko noklusē nevis tāpēc, ka vēlas apmānīt, bet tāpēc, ka vēl nav gatavs pateikt to, ko patiesībā jūt vai domā.
