“Robežas? Es tās nekad neesmu redzējis. Esmu vien dzirdējis, ka tās eksistē cilvēku prātos,” smaida Latvijā pazīstamākais piedzīvojumu meklētājs un jauniešu motivācijas programmas MOT vēstnesis Kārlis Bardelis, citējot ceļotāju Tūru Heijerdālu. Viņš izdomāja, ka vēlas šķērsot Eiropu ar skrituļslidām, no Rīgas ar divriteni aizbraukt uz Sočiem un ar slēpēm pa polāro loku šķērsot Somiju. Pēc tam – ka vēlas šķērsot Atlantijas okeānu airu laivā. Atšķirība starp Kārli un cilvēku parasto – Kārlis ne tikai izdomāja, bet arī izdarīja. Izvēles priekšā esam ik dienas, tāpēc prāta robežu krāpnieks iesaka, ko ceļā uz mērķu sasniegšanu noteikti vērts sev pajautāt.
Dzīve ir kā kardiogramma – ja līnija ir taisna, tu neesi dzīvs. Tā rit gan augšup, gan lejup, un ir brīži, kad jūties emocionāli vājš. Tas ir tikai normāli, taču – vai tiešām šis ir brīdis, kurā vēlies uzkavēties? Ja ne – pienācis laiks ar sevi parunāt.
#1 Kur ir tava komforta zona?
“Lai sajustu dzīvi, tev jādzīvo ārpus komforta zonas – pēdējā laikā tik aktuālās pamācības dzīvot ārpus savas komforta zonas man šķiet kas pagalam ačgārns. Manuprāt, tieši atrodot savu komforta zonu – īsto vietu, notiek brīnums, tas klikšķis,” neslēpj viens no Latvijā zināmākajiem piedzīvojumu meklētājiem. Apgāžot mītu par to, ka īstā dzīve sākas tikai, nonākot ārpus savas komforta zonas, Kārlis retoriski vaicā: “Iedomājieties – ja katrs no mums apzinātos, kur jūtas vislabāk, un dzīvotu saskaņā ar sevi, sakot “jā” lietām, kurām gribam teikt “jā”, nevis mēģinot izlauzties no komforta zonas?”
#2 Kā tu gribi būt?
Būt pret sevi godīgam ir šķietami vienkārši, taču – vai mēs patiešām uzdrošināmies tādi būt? Izvairoties no aizbildinājumiem un “baltajiem meliem”, kādā brīdī nākas sev pavaicāt – ko tu gribi darīt, kur tu gribi būt, kā tu gribi dzīvot? “Mana atbilde sev bija godīga un vienkārša – vēlos dzīvot piedzīvojumā,” atceras Kārlis, piebilstot, ka tas ir stāsts par katra individuālo ceļu uz mērķi. “Viesojoties pie 7. klases skolēniem motivācijas programmas MOT nodarbībās, kurās pārrunājam arī drosmi dzīvot, stāstu, ka brīžos, kad ir apnicis un gribas vienkārši iet mājās, sev jājautā – kas ir tie apstākļi, kāpēc tu nevari turpināt,” stāsta avantūrists, uzsverot, ka svarīgi par šiem iemesliem ne tikai padomāt, bet arī tos uzrakstīt. “Visbiežāk, uzrakstot konkrētas lietas, saproti, ka tās ir pilnībā nesalīdzināmas ar taviem mērķiem – piemēram, gribas gultu vai dušu, vai siermaizi. Vai tiešām šie nebūtiskie iemesli būs tie, kuru dēļ es neturpināšu, bet gan padošos?”
#3 Ar kādām acīm tu izvēlies skatīties?
Ticēt tam, ka sev izvirzīto mērķi sasniegt nav vai ir iespējams– tā ir katra paša izvēle. “Visiem, arī man, ir brīži, kad aizpeldu – sēžu automašīnā un liekas, ka nekas nesanāk. Tas ir pagrieziena punkts, kurā jāpārvar mirkļa emociju uzplūds, sev atgādinot – es taču negribu atrasties šeit, es gribu būt piedzīvojumā,” par cīņu ar sevi stāsta Kārlis. “Piemēram, meklējot atbalstītājus savam nākamajam piedzīvojumam, pēc potenciālā sponsora uzrunāšanas es varētu vienkārši sēdēt un gaidīt atbildi, taču – kāpēc nerīkoties proaktīvi tā vietā, lai pieņemtu atrunāšanos? Ja gribi pastiepties augstāk un redzēt pāri sētai, jāpakāpjas uz cinīša, lai redzētu, kas tur notiek.”
#4 Vai tici, ka robežas ir vien prāta iztēle?
Ne velti Kārļa dzīves vadmotīvs ir drosmīgā norvēģu ceļotāja Tūra Heijerdāla sacītais: “Robežas? Es tās nekad neesmu redzējis. Esmu vien dzirdējis, ka tās eksistē cilvēku prātos.” Gan ceļojumos, gan to gatavošanās procesā pieredzētais arvien no jauna pierāda, ka robežas ir tikai prāta konstrukcijas, kuras iespējams apmānīt un pārkāpt. “Gatavojoties jaunam izaicinājumam, dažbrīd pārņem satraukums – nobīsties no izmaksām, uz brīdi piezogas bailes. Taču, sākot šķetināt sarežģījumus un turpinot savam mērķim ticēt, redzi, ka sāk iesaistīties arī līdzcilvēki – kāds salabo laivu, kāds sarūpē apģērbu – tad tu saproti, ka ej savu ceļu,” smaida Ginesa rekordists. Viņš arī atminas situāciju, kad, atrodoties laivā Atlantijas okeāna vidū, ļoti sagribējies apēst ko svaigu un veselīgu. Teorētiski tas liekas neiespējami – kur atrast svaigus produktus, ja tūkstoš kilometru rādiusā nekā nav? “Vienu dienu attopos, ka esam nostopējuši tankkuģi un man rokā ir ķiploks. Un tu saproti, ka pirms nedēļas to esi gribējis. Kad ko tādu piedzīvo realitātē, saproti, ka viss ir iespējams.”
#5 Vai ļauj apkārtējam troksnim sevi ietekmēt?
Šaubas, bailes, nemiers, apkārtējo komentāri – šie trokšņi mūsu pārliecībai traucē. “Vēl joprojām dažkārt praktizēju to, ko bieži mēdzu darīt bērnībā, kad kāds kaut ko stāstīja, bet es, negribot to dzirdēt, aizspiedu ausis un skaļi dziedāju – la la lā, es neko nedzirdu,” atzīstas Kārlis. “Arī apzinātā vecumā es izvēlos atteikties dzirdēt apkārtējās negācijas.”
Ar noticēšanu vien nepietiek – ar sevi jāstrādā
“Šodien izdomāju, ka varu staigāt pa trosi. Nākamajā dienā uzkāpju uz mājas jumta un…nokrītu,” smej Kārlis. Viņš ir pārliecināts, ka ceļš uz mērķi ir pakāpenisks, ieguldot procesā daudz darba – gan fiziska, gan psiholoģiska, tāpēc ir svarīgi par to runāt jau skolas solā. “Baiļu un šaubu pārvarēšana, lielu mērķu izvirzīšana, noticēšana sev – tas ir darbs ar sevi. Drosmes trūkums traucē jauniešiem noticēt sev, izvirzīt mērķus un gūt panākumus dzīvē, tāpēc par šīm lietām runājam arī MOT nodarbībās.”
