No ārpuses tā izskatās kā parasta ala kalna nogāzē, taču, atverot durvis, paveras pavisam cita pasaule. 78 gadus vecā Marta pierādījusi, ka sapņu mājai nav jāizskatās kā visām pārējām. 78 gadus veca sieviete uzcēla savu sapņu māju alā – tās interjers pārsteidz ikvienu
Durvis kalna nogāzē
78 gadu vecumā Marta pārdeva savu dvīņu māju piepilsētā un uzsāka projektu, ko vietējie būvnieki nodēvēja par pilnīgu neprātu.
Viņa nevēlējās ierastu pensionāres mājokli. Tā vietā viņa sapņoja par patvērumu, kas būtu izveidots pašā klintī – vietā, kur valdītu miers, daba un savdabīgs šarms.
Šodien viņas “Brīnumu ala” (Cave of Curiosities) kļuvusi par interneta sensāciju, pierādot, ka mājas nav tikai vieta, kur dzīvo sirds – tās var atrasties arī pašā zemes dzīlēs.
Lielāko dzīves daļu Marta pavadīja pavisam parastās mājās – ar kvadrātveida istabām, līdzeniem griestiem, čīkstošām kāpnēm un dārziem, kuru kopšanai vienmēr vajadzēja vairāk spēka, nekā viņai bija.
Tāpēc viņa nolēma, ka vairs nevēlas vēl vienu parastu māju.
Viņa ilgojās pēc vietas, kas būtu klusāka, vēsāka, neparastāka un mazliet maģiska.
Lai īstenotu savu ieceri, Marta nolīga celtniekus, interjera dizainerus un pieredzējušu akmeņkali. Viņas vienīgais nosacījums bija saglabāt alas dabisko raksturu.
Viņa nevēlējās iznīcināt tās īpatnējo skaistumu, bet gan saudzīgi pielāgot to dzīvei.
Pēc vairāku mēnešu darba klinšainā ala bija pārtapusi par īstām mājām – siltu, mājīgu un pārsteidzoši ērtu dzīvesvietu, kas burtiski izveidota zemes dzīlēs.
Un, tiklīdz atveras ieejas durvis, šķietami vienkāršā ala kalna nogāzē vairs nemaz neizskatās tik vienkārša…
Ieejas halle, kas atgādina slepenu eju
Pirmie soļi, ieejot alā, ir Martas iecienītākā vieta visā mājā. Viesi te gandrīz vienmēr instinktīvi palēnina gaitu, it kā viņu ķermenis jau pirms prāta apjaustu, ka viņi nonākuši pavisam neparastā vietā.
Sienas dabiski ielokās ap apmeklētājiem – vietām tās ir raupjas, vietām gludas, bet klintīs iestrādātie nelielie gaismekļi atgādina paslēptas jāņtārpiņu uguntiņas.
Parastas gaitenīša vietā Marta izveidojusi viegli izliektu eju, kas nedaudz pagriežas pa kreisi. Tieši šis nelielais līkums rada noslēpumainības sajūtu – visu māju nav iespējams ieraudzīt uzreiz. Tā pamazām atklājas soli pa solim, kamēr gaisa temperatūra kļūst nedaudz vēsāka un šķiet, ka ārpasaule paliek arvien tālāka.
Pie vienas sienas iebūvēts koka sols, kura virsma gadu gaitā kļuvusi gluda no lietošanas. Uz tā Marta glabā vecus pastaigu apavus, grozu ar šallēm un nelielu misiņa āķīti atslēgām.
Virs sola pie sienas karājas tikai viena fotogrāfija – tajā redzama jaunā Marta, kas stāv kalnu ceļa malā, kamēr vējš plivina viņas matus.
Celtnieki sākotnēji ierosināja ieeju pilnībā izlīdzināt, taču Marta tam nepiekrita. Viņa vēlējās, lai ikviens, kas ienāk mājā, neaizmirstu, ka atrodas īstā alā.
Tāpēc griestos joprojām saglabājušās vairākas dabiskas akmens grēdas, kas stiepjas pāri telpai kā sastinguši viļņi.
Tas ieejai piešķir nevis parasta gaiteņa, bet gan aizraujoša piedzīvojuma sākuma noskaņu.
Dzīvojamā istaba zem klints
Tieši dzīvojamajā istabā vairums cilvēku sagaida, ka romantiskais priekšstats par dzīvi alā izzudīs. Daudzi domā, ka tajā noteikti būs auksts, atbalsis skanēs no katra stūra un gaisā būs jūtams mitru akmeņu aromāts.
Taču patiesībā ir gluži pretēji – ieejot šajā telpā, rodas sajūta, ka esi nonācis vienā no mājīgākajām viesistabām, kādu vien var iedomāties.
Pie vienas no izliektajām akmens sienām Marta novietojusi lielu, krēmkrāsas dīvānu ar mīkstiem spilveniem, kas nevērīgi sakrauti tā stūros. Grīdu sedz biezs paklājs, bet telpas centrā atrodas zems koka galdiņš. Uz tā gandrīz vienmēr ir tējkanna, līdz galam neatrisināta krustvārdu mīkla un šķīvis ar cepumiem, par kuriem Marta smaida, sakot, ka tie vienmēr ir domāti viesiem.
Istabas aizmugurē griesti kļūst zemāki, taču tas nerada šaurības sajūtu. Gluži pretēji – telpa šķiet droša, silta un apņemoša.
Vakara stundās siltā lampu gaisma atstarojas pret akmens sienām, iekrāsojot tās zeltainos toņos. Savukārt ziemā Marta iekur nelielu krāsniņu, kas iebūvēta akmens nišā, un visa telpa piepildās ar patīkamu siltumu, atgādinot lielu, mājīgu laternu.
Tomēr īstā burvība slēpjas logā.
Tā vietā, lai klintī izveidotu milzīgu panorāmas logu, Marta izvēlējās vienu plašu, noapaļotu logu, pa kuru paveras skats uz ieleju.
Sēžot savā dīvānā, viņa var vērot, kā lietus mākoņi lēni slīd pāri pakalniem, kā rīta miglā lidinās putni un kā bērni, braucot garām ar velosipēdiem, piebremzē pie viņas neparastās mājas.
Un gandrīz ikviens no viņiem paskatās vēlreiz.
Virtuve, kas pielāgota klints formai
Martas virtuve nav liela, taču tieši šī ir telpa, kas viesiem pirmā liek pasmaidīt. Tajā apvienojas vecmāmiņas virtuves omulīgums un praktiskums ar savdabīgu skaistumu, ko rada dzīve alā.
Virtuves darba virsmas izveidotas, sekojot dabiskajām alas sienu līnijām, tāpēc šeit gandrīz nekas nav pilnīgi taisns. Viens plaukts nedaudz ieguļas klintī, bet vienā stūrī akmens atstāts neskarts – tieši tā, kā to radījusi daba.
“Šis ir mans dekors,” Marta lepni saka viesiem, viegli piesitot pie akmens.
Pie melniem metāla āķiem karājas vara pannas, uz koka plaukta rindojas burciņas ar kaltētiem garšaugiem, bet telpas vidū atrodas neliels apaļš galds, pie kura Marta katru rītu ietur brokastis.
Lai arī māja atrodas alā, viņa kategoriski uzstāja, ka virtuvē jābūt īstai cepeškrāsnij. Viņa nebija gatava atteikties no cepšanas prieka.
Svētdienās no virtuves izplatās tikko ceptas maizes smarža, kas izplūst pa ārdurvīm un piepilda apkārtni. Tas nereti pārsteidz garāmgājējus, kuri no alas drīzāk sagaidītu mitra akmens un sūnu aromātu.
Sākotnēji celtnieki vēlējās lielāko daļu klinšu noslēpt aiz apdares paneļiem, taču Marta arī šoreiz nepiekāpās.
Rezultātā virtuve kļuva par harmonisku vecā un jaunā apvienojumu – gludas virtuves mēbeles, silts apgaismojums, dabiskas akmens sienas un neliels lodziņš virs izlietnes, uz kura palodzes aug vairāki podiņi ar baziliku, kas cenšas uzplaukt arī šādos apstākļos.
Šī virtuve nav sterila vai izskatā perfekta kā mēbeļu salonā.
Tā ir daudz vērtīgāka – tā izskatās dzīva. Tā ir vieta, kur patiešām dzīvo, gatavo un pavada laiku.
Guļamistaba, kurā jūties kā drošā alā
Martas guļamistaba atrodas dziļāk alas iekšienē, kur ārējās pasaules trokšņi gandrīz nemaz nesasniedz. Šeit nav dzirdama automašīnu satiksme, kaimiņu suņu riešana vai pa atvērtu logu ieplūstošas radio skaņas.
Valda vien mierpilns klusums, kas liek pat vismazākajai kustībai šķist rāmai un nesteidzīgai.
Gulta novietota noapaļotā akmens nišā, it kā pati ala būtu īpaši radījusi tai vietu. To klāj gaišas lina gultasveļas komplekts, gultas galā rūpīgi salocīta bieza sega, bet divas lasāmlampas telpu piepilda ar siltu, maigu gaismu, kas atstarojas pret akmens sienām.
Virs gultas dabiskie alas griesti viegli noliecas uz leju, radot neparastu, taču ļoti patīkamu sajūtu – it kā gulētu drošā, aizsargājošā čaulā.
Sākumā Martas draugi raizējās, ka telpa varētu šķist pārāk noslēgta. Taču Marta tam nepiekrīt.
“Daudzas guļamistabas tikai izliekas mierīgas,” viņa saka. “Šī patiešām tāda ir.”
Guļamistabas iekārtojums ir vienkāršs un pārdomāts – viens drēbju skapis, viens krēsls, pīts grozs segām un neliels grāmatu plaukts ar iecienītākajām grāmatām, kuras Marta pārlasa ikreiz, kad aiz loga plosās vējš vai līst lietus.
Tomēr telpas īpašākais elements ir šaurs logs pie griestiem, kas rūpīgi izveidots klintī, lai uztvertu pirmos rīta saules starus.
Saullēktā pa šo logu telpā iespīd smalka zeltaina gaismas josla, kas lēnām pārslīd pāri akmens sienai un apstājas uz grīdas līdzās gultai.
Marta to dēvē par savu dabisko modinātāju.
Viņa saka, ka šajā alā guļ labāk nekā jebkad agrāk savā dzīvē.
78 gadus veca sieviete uzcēla savu sapņu māju alā – tās interjers pārsteidz ikvienu
Vannasistaba, kas paslēpta aiz koka durvīm
Vannasistaba atrodas aiz masīvām koka durvīm, kas vairāk atgādina ieeju senā lauku mājā nekā telpā, kas ierīkota alā. Tiklīdz tās atver, paveras pārsteidzošs skats.
Arī šeit sienas ir no dabīga akmens, taču telpa šķiet daudz gaišāka un maigāka. To rada siltais tvaiks, sveču gaisma un rūpīgi izvietotie spoguļi, kas piešķir vannasistabai īpašu noskaņu.
Plaša dušas zona ir harmoniski iekārtota alas dabiskajā izliekumā. Ūdens plūst pār tumšām flīzēm, kas atgādina gludus upes akmeņus pēc lietus.
Izlietne novietota uz masīvas koka virsmas, bet tai līdzās Marta gandrīz vienmēr noliek nelielu vāzīti ar vienu svaigu ziedu – ja vien dārzā tobrīd kaut kas zied.
Spilgta vannasistabas apgaismojuma šeit nav. Marta to nekad nav vēlējusies.
Tā vietā gar sienām izvietoti nelieli silti gaismekļi, kas telpu piepilda ar maigu, mierpilnu apgaismojumu. Rezultātā vannasistaba vairāk atgādina mājīgu spa, nevis sterilu un aukstu telpu.
Tomēr vislielākais pārsteigums ir vanna.
Tā nav milzīga vai grezna, un tā noteikti nav izvēlēta tikai iespaidīgām fotogrāfijām žurnālos. Vanna ir dziļa, vienkārša un ļoti ērta.
Tā novietota līdzās nelielam arkveida logam, pa kuru paveras skats uz nelielu, zaļiem augiem ieskautu pagalma stūrīti.
Vasarā Marta atver logu un, baudot siltu vannu, klausās kukaiņu sanā un dabas skaņās.
Tieši šādi mirkļi, viņasprāt, padara šo neparasto mājvietu par īstām mājām.
Lasīšanas stūrītis, kurā laiks it kā apstājas
Pašā alas dziļumā, nelielā sānu nišā, paslēpies Martas iecienītākais stūrītis – vieta, kur laiks it kā rit lēnāk. 78 gadus veca sieviete uzcēla savu sapņu māju alā – tās interjers pārsteidz ikvienu
Telpa ir pavisam neliela, taču tajā pietiek vietas ērtam atpūtas krēslam, lasāmlampai, šauram grāmatu plauktam un mīkstai segai, kas gandrīz vienmēr nevērīgi pārmesta pāri krēsla roku balstam.
Šeit alas griesti ir viszemākie, bet akmens sienas tik cieši ieskauj telpu, ka ikviens apmeklētājs neviļus sāk runāt klusāk.
Marta šo vietu dēvē par savu slēptuvi no pasaules.
Grāmatu plauktā glabājas seni romāni, ceļojumu ceļveži, grāmata par putnu vērošanu, kā arī vairākas piezīmju klades, kurās pierakstītas receptes, atmiņas un dažādas idejas. Tās nav sakārtotas pēc kādas sistēmas – un Marta uzskata, ka tā ir daudz interesantāk.
Lietainās pēcpusdienās viņa apsēžas savā krēslā ar tasi karstas tējas un ieklausās skaņās, kas nāk no alas dzīlēm. Kaut kur aiz akmens sienām klusi pil ūdens.
Tas ir viens no šīs mājas lielākajiem valdzinājumiem – tajā nekad nav pilnīga klusuma.
Vienmēr dzirdamas smalkas dabas skaņas: ūdens pilieni, viegla akmens čīkstēšana, tāls vēja šalkoņa vai tikko sadzirdama zemes kustība, klintīm atdziestot pēc karstas vasaras dienas.
Marta saka, ka šīs skaņas viņu nomierina.
Tās atgādina, ka māja nav vienkārši uzcelta uz zemes – tā ir kļuvusi par tās daļu.
Sēžot savā iecienītajā stūrītī ar segu uz ceļiem un grāmatu rokās, Marta jūtas tā, it kā beidzot būtu atradusi vietu, kuru meklējusi visu savu mūžu.
Terase, no kuras atklājas viss noslēpums
Pēdējais pārsteigums viesus sagaida ārpus mājas.
Aiz alas, pa šaurām sānu durvīm, var nokļūt nelielā akmens terasē, kas paslēpusies kalna nogāzē. No ceļa puses to nav iespējams pamanīt, taču no terases paveras plašs skats uz apkārtni.
No šejienes Marta redz gandrīz visu – laukus, ciemata jumtus, pastaigu taku un nelielo ceļa līkumu, kur garāmgājēji visbiežāk apstājas, lai vēlreiz aplūkotu viņas neparasto māju.
Tas ir viņas klusais joks par pasauli.
Visi domā, ka ala viņu paslēpj no apkārtējiem, taču patiesībā tieši no šīs terases Marta redz daudz vairāk nekā lielākā daļa cilvēku.
Uz terases novietoti divi krēsli, lai gan viņa dzīvo viena.
Viens ir paredzēts viņai pašai, bet otrs – ikvienam, kurš atnāk ciemos.
Starp tiem atrodas neliels galdiņš, uz kura vasarās parasti stāv krūka ar mājās gatavotu limonādi, bet ziemā – tēja.
Gar terases malu klinšainajā augsnē aug lavandas, timiāns un citi izturīgi ziedaugi, kas šai vietai piešķir vēl lielāku mājīgumu.
Vakara stundās ala joprojām saglabā patīkamu dienas vēsumu, kamēr virs ielejas debesis iekrāsojas maigi rozā toņos.
Marta apsēžas uz terases un raugās apkārt no mājas, kuru reiz tik daudzi viņai centās atrunāt būvēt.
Citi iedomājās tumšu un drūmu alu.
Viņa radīja siltas un mājīgas mājas.
Citi domāja, ka viņa būs vientuļa.
Viņa izveidoja vietu, kuru cilvēki tagad sapņo apmeklēt.
Citi redzēja tikai alu.
Marta tajā saskatīja iespēju sākt jaunu dzīvi.
Un ar apbrīnojamu neatlaidību un drosmi viņa savu sapni īstenoja.
78 gadus veca sieviete uzcēla savu sapņu māju alā – tās interjers pārsteidz ikvienu
