Šāds salīdzinājums radās tad, kas pēc 25 gadu darba no kāda uzņēmuma atlaida manu radinieku. Pārnācis mājās, viņš pateica: “Tur strādā vai nu patrioti vai idioti!” Un kas dzīvo Latvijā?
Jau vismaz 10 gadus latvieši (un ne tikai) masveidā izceļo no šīs valsts. Aizbraukuši ir daudzi mani radinieki, arī tas, kuru pieminēju ievadā. Atradis darbu celtniecībā Holandē. “Kad brauksi celt mūsu Latviju?” es viņam puspajokam, pusnopietni mēdzu uzsaukt retajās tikšanās reizēs. “Ehh.. pats zini, kā te ir ar darbiem.” Viņa brālis uz Īriju aizbrauca jau 2002.gadā. Tur piedzima abi dēli, kuri ar mani latviski vairs nerunā. Jānis un Pēteris? Nē, taču. Džons un Pīters, saproties. Tā esot ērtāk, saprotamāk, skaidroja radinieks.
Desmitiem, simtiem, tūkstošiem šādu ģimeņu, kuras esam zaudējuši. Visdrīzākais, uz visiem laikiem. Tikmēr valdība kaļ nekad nerealizējamus reemigrācijas plānus.
Nē, mīlīši, nesanāks. Cilvēks ir tāda jokaina būtne, kas pierod pie labas dzīves. Ja tur, svešumā, pat strādājot vienkāršu darbu, vari nodrošināt ģimeni, iekrāt un vēl izbraukt atpūsties, bet te par šo pašu darbu īsti nesanāk pat dzīvoklim… Viņi atgriezīsies? Protams, mediji ir naski publicēt un parādīt tos stāstus, kas vēsta par grūto dzīvi svešumā, patriotismu un atgriešanos, bet tādu ir absolūtais mazākums.
Mans draugs Lielbritānijā strādā restorānā, vienkāršus darbus virtuvē, par to nopelnot vismaz četras reizes vairāk nekā Latvijā. “Vecīt, beidz, man pat prātā nenāk atgriezties”. Atradis draudzeni un iekārtojies. Viņam ir 23 un vēl tik daudz, ko dot Latvijai. Viņa vietu ieņems kāds cits.
Latvija kļūst arvien tukšāka, arvien tukšāki lielie saimes galdi, īpaši laukos. No kartēm pazūd mazi ciematiņi, bet pēc dažiem gadu desmitiem tās var būt arī pilsētas. Kas tās apdzīvos? Ķīnieši? Imigranti no Āfrikas valstīm? (pasarg, Dievs, nekā personīga pret šiem cilvēkiem!) Latvieši izmirst, bet tā vietā, lai rīkotos, lai iekoptu laukus, laistu pasaulē bērnus, ražotu, pelnītu, pirktu un tērētu SAVĀ zemē, mēs braucam prom, dzenam saknes tur un ļaujam, lai mūsu tēvutēvu asinīm slacītā Latvijas zeme paliek arvien tukšāka un klusāka. Vai mūsu senčiem bija vērts atdot dzīvības, lai sūri grūti izcīnītā neatkarība tiktu vienkārši nomesta stūrī kā nevienam nevajadzīgs kājslauķis? Ak, mēs taču esam Eiropā, kāda tur neatkarība. Visas robežas vaļā.
Es savus bērnus radīšu šeit, iekopšu laukus, stādīšu kokus un centīšos nepieļaut, ka manai ģimenei būtu jābrauc prom. Nekad. Un, sažņaudzis rokā divlatnieku, ar kuru jau savā zemē maksāt vairs nevaru, jo klāt jaunā nauda eiro, jau atkal aizdomājos par to, vai esmu idiots vai patriots… Varbūt pat abi?
Ar cieņu, Ainārs. Latvietis.
