Sanfrancisko līča ledainais ūdens, nāvējošās straumes, dezorientējošā migla un briesmīgie plēsēji padarīja divus kilometrus attālo Alkatrazas salu par ārkārtīgi drošu cietumu. Tajā “sēdējuši” ietekmīgi kriminālnoziedznieki – Als Kapone, Vitijs Balgers, Gajs Kellijs, u.c.., bet oficiāli – aizbēdzis nav neviens.
“Es domāju, ka Alkatraza bija ideāls cietums savam laikam. Nopietns spieķis organizētās noziedzības riteņos,” atzīst bijušais cietumsargs Džons Kantvells.
“National Geographic” apkopojis vairākus interesantus faktus par drūmo salu un cietumu.
Alkatraza sākotnēji bija militāra būve
ASV prezidents Milards Filmors 1850.gadā pasludināja salu par militāras nozīmes objektu. 1859.gadā, divus gadus pirms Pilsoņu kara sākuma te ieradās karavīri, lai salu izmantotu Sanfrancisko līča aizsardzībai. 1907.gadā Alkatraza kļuva par oficiālu ASV militāro cietumu, bet 1933.gadā tika nodota Federālajam cietumu birojam.
XIX gs. cietoksnī tika ieslodzīti indiāņi un militārpersonas
Zelta drudža laikā XIX gs. 40.gados Sanfrancisko vētraini attīstījās, tad Alkatrazu sāka izmantot militārām vajadzībām. 50.gadu beigās cietoksnī ieslodzīja apcietinātas militārpersonas, bet Pilsoņu kara laikā – ziemeļu štatu Savienības dezertierus un konfederātu atbalstītājus. Te tika ieslodzīti arī Amerikas iedzimtie, kas konfliktēja ar federālo valdību. 1895.gadā cietoksnī tika ieslodzīti 19 hopi indiāņi, kuri nevēlējās pakļauties valdībai un protestēja pret bērnu piespiedu izglītību federālajās internātskolās.
Als Kapone spēlēja bandžo cietuma grupā
Gangsteris 1934.gada augustā kļuva par vienu no pirmajiem iemītniekiem Alkatrazas federālajā cietumā. Kapone pats atzina, ka šis cietums viņu ir „salauzis”. Viņam atļāva spēlēt bandžo cietuma grupā “The Rock Islanders”, kas svētdienās sniedza koncertus citiem ieslodzītajiem. Baidoties, ka cietuma dārzā viņu var nogalināt, Kapone saņēma atļauju trenēties dušas telpā. Runā, ka tur vēl šodien reizēm var dzirdēt bandžo spēli.
Sala nosaukta jūras putnu vārdā
Pirms vējainā sala kļuva par noziedznieku mājvietu, tajā mita lielas brūno pelikānu kolonijas. Kad spāņu leitnants Huans Manuels de Ajala 1775.gadā to pirmo reizi ieraudzīja, viņš esot izsaucies: “La Isla de los Alcatraces!” Proti, “pelikānu sala”. Tagad Alkatraza atkal kļuvusi par iecienītu kaiju, jūras kraukļu, oranžkāju baložu, sniegoto gārņu mājvietu. Īsta putnu vērotāju paradīze!
Alkatrazā atrodas pirmā bāka Klusā okeāna piekrastē
1854.gadā salas virsotnē sāka darboties neliela bāka, kas Zelta drudža laikā palīdzēja kuģiem virzīties uz Sanfrancisko līci. Tā bija pirmā šāda bāka ASV rietumu piekrastē. Bāka cieta 1906.gada zemestrīcē, bet armijas būvētā cietuma dēļ to nevarēja redzēt no Zelta vārtiem, tādēļ drīz tika uzcelta daudz augstāka bāka.
Notiesātie reizēm paši vēlējās nokļūt Alkatrazā
Neviens cietums, protams, nav jaunkundzēm domāta pansija, taču Alkatrazā apstākļi bija salīdzinoši pieņemami. Daļai patika vienvietīgās kameras, kas padarīja mazāk iespējamus citu ieslodzīto uzbrukumus. Cietuma pirmais priekšnieks Džeimss A. Džonstons uzskatīja, ka slikta pārtika bieži vien provocē ieslodzīto dumpjus, tādēļ vienmēr nodrošināja labu uzturu. Mierīgiem cietumniekiem bija pieejamas vairākas privilēģijas, tostarp filmas, grāmatas no 15 000 sējumu lielās bibliotēkas un 75 žurnāli. Tādēļ daži notiesātie uzskatīja, ka šī vieta ir labāka par citām un lūdza pārvietošanu uz Alkatrazu.
No salas ir iespējams aizpeldēt uz krastu
Federālās iestādes sākotnēji apšaubīja faktu, ka izbēgušie cietumnieki varētu izglābties, peldot aukstajos, zemūdens straumju pilnajos Sanfrancisko līča ūdeņos. Taču 1962.gadā Džons Pols Skots ieziedās ar cūku taukiem, izspieda logu un metās peldus. Kad viņš nokļuva līdz Zelta vārtu tiltam, spēki bija galā un Skots zaudēja samaņu hipotermiskā šoka dēļ. Šodien 2,4 kilometru peldējums ir daļa no ikgadējā triatlona “Bēgšana no Alkatrazas”.
Sešus gadus pēc cietuma slēgšanas Alkatrazu okupēja Amerikas iedzimtie
1969.gada novembrī salā ieradās aptuveni simts vietējo aktīvistu mohoka Ričarda Ouka vadībā. Citējot 1868.gada nolīgumu, kas garantē brīvas federālās zemes Amerikas iedzimtajiem, protestētāji vēlējās pārņem Alkatrazu, lai izveidotu te universitāti un kultūras centru. Viņi vēlējās iegādāties salu par “24 dolāriem stikla pērlītēs un sarkanā vadmalā”, proti, par cenu, kādu nīderlandiešu ieceļotāji samaksāja par Manhetenu 1626.gadā. Pēdējo protestētāju federālie māršali no salas nocēla 1971.gadā, tomēr salas ūdenstorni joprojām rotā sarkans uzraksts “Miers un brīvība. Laipni lūgti. Brīvo indiāņu zeme”.
No Alkatrazas federālā cietuma nevienam nav izdevies veiksmīgi aizbēgt
Laikos, kad Alkatraza bija militārais cietoksnis, ir fiksēti vairāk veiksmīgi bēgšanas gadījumi. Ieslodzītie karavīri, kas tika norīkoti darbos uz sauszemes, reizēm vienkārši aizgāja prom, taču ir zināms arī par veiksmīgu bēgšanu XX gs. 20.gados. Taču federālā cietuma laikos 36 ieslodzītie ir vēlējušies bēgt no Alkatrazas. 23 tika noķerti, seši – nošauti, divi – noslīka. Pieci tiek uzskatīti par pazudušiem un, iespējams, noslīkušiem, viņu vidū arī Frenks Moriss un brāļi Džins un Klarenss Englini, kuri aizbēga 1962.gadā. Tā kā ķermeņi nav atrasti, tiek pieļauts, ka iespējams, viņi varētu būt izdzīvojuši.
Uz salas ir ierīkoti brīnišķīgi dārzi
Laikā, kad Alkatraza bija aktīvs cietums, virsnieki un viņu ģimenes locekļi iekopa dārzus. Jā, patiešām uz salas dzīvoja arī apsargu sievas (vīri) un bērni. Augi izturēja pamestību pat vairākas desmitgades pēc cietuma slēgšanas. 2003.gadā sākta dārzu atjaunošana. Šodien Alkatraza ir ļoti populāra tūristu atrakcija, kuru ik gadu apmeklē miljons viesu.
