Mūzikas žurnāliste Daiga Mazvērsīte, kura sarakstījusi grāmatu “Mans draugs Mārtiņš Freimanis”, izdevumam “Kas jauns” neslēpj – viņa nav zinājusi, ka mūziķa Mārtiņa Freimaņa pēdējie mirkļi bijuši tik baisi.
Mazvērsīte pie grāmatas strādājusi gadiem, šajā laikā tiekoties ar desmitiem 2011. gada februārī mūžībā aizgājušā Freimaņa draugiem un laikabiedriem. Rezultātā uzklausītas neskaitāmas atmiņas, kas nu savijušās smeldzīgā stāstā. Žurnāliste norāda, ka, uzzinot Freimaņa apstākļus dzīves pēdējās dienās, kaklā sakāpis pamatīgs kamols.
Grāmatā atklāts, ka mūziķis, kā zinādams savu gaidāmo likteni, savā pēdējā dzīvesvietā Baznīcas ielā pat nebija īsti izkravājies, mantas tā arī palikušas kastēs un koferos. Kādā drēgnā rudens vakarā, kamēr draugs un mūziķis Kārlis Būmeisters devies pēc malkas, Freimanis kamīnā jau sācis dedzināt grāmatas un pat dāvāto koka karoti. “Būtu labi, ja man būtu bērni, bet līdz viņiem es neizvilkšu,” toreiz teicis Mārtiņš.
“Mans draugs Mārtiņš Freimanis” lappusēs arī atklāts, cik ļoti sliktā stāvoklī Mārtiņš atradās dzīves pēdējās dienās. Iešļircinātās zāles neuzsūcās, bet veidoja tūsku – kājas uzpampušas kā bluķi, neesot līdzējušas arī masāžas. Nieres kā nesāka, tā nesāka strādāt, un beigās Freimanis vairs neesot ļāvis pievienot sistēmas – viņam viss bijis skaidrs. Palātā Mārtiņš strauji novecoja – pāris dienas pirms nāves jau izskatījies kā piecdesmitgadnieks, bet nākamajā dienā jau kā septiņdesmitgadīgs. “Nu ir baigie sūdi, man ir baigi auksti,” bijuši viņa pēdējie vārdi pa telefonu kādam paziņam.
Jau pēc mūziķa nāves viņa drauga Laura Reinika mamma Dace savā mapē atradusi zīmīti ar Mārtiņa rakstītu zīmīgu tekstu: “Ja gribat, lai cilvēks ātri nomirst, atstājiet viņu pilnīgā klusumā un baltā telpā.” Mārtiņš slimnīcā nomira 2011. gada 27. janvārī Latvijas Infektoloģijas centrā. Freimanis nomira no vispārējas organisma intoksikācijas, kuras galvenais cēlonis bija akūts toksiskais hepatīts.
