“Jūs esat izklāstījusi visus noslēpumus.. Kāpēc gan Jums vienkārši nepiedzerties?” Diānas un Čārlza bijušais preses sekretārs atklāj, kādu padomu devis princesei rītā, kad tika publicēta šokējošā grāmata, kurā atklāti Diānas un Čārlza intīmākie un personiskākie noslēpumi.
12 gadus Dikijs Ārbiters (Dickie Arbiter) bija preses sekretārs, kurš sargāja Diānas un Čārlza intīmākos noslēpumus. Tagad viņš atklāj patiesas un šokējošas nianses, kuras piedzīvoja viņu brūkošā laulība.
Viņš atklāja, cik daudz sāpju Diāna piedzīvoja vientuļajos brīžos. Kā viņa izplānoja postošo atriebību.
Kamēr Ārbiters klāstīja Velsas princeses maršrutu viņas gaidāmajā vizītē uz Budapeštu, viņš sajuta, ka sanākušajiem žurnālistiem prātā bija kas cits. Pirms vīrietis paspēju atvērt muti, lai jautātu, vai kādam ir jautājumi, kāda roka jau bija pacelta.
“Šī grāmata… Ko Jūs par to zināt?” Kāds jautāja.
“Kāda grāmata?” jautāja Ārbiters. Viņam nebija ne jausmas, par ko runāja šis žurnālists.
“Endrū Mortona (Andrew Morton) grāmata, kurā viņš atklāj intīmākos un personiskākos noslēpumus par Diānas un Čārlza laulību dzīvi,” skanēja atbilde, “vai baumas par to, ka Diāna ar viņu sadarbojas, ir patiesība?”
Šis Ārbiteram bija jaunums – iespējams, šokējošs jaunums. Viņš atpazina Endrū Mortona vārdu; viņš bija labi pazīstams dzeltenās preses žurnālists. Vai tā varētu būt patiesība?
Skatoties uz neparasti lielo un sajūsmināto preses klātbūtni šajā telpā, Diānas un Čārlza preses sekretāram atlika vien domāt, ka tā ir. Viņi noteikti nebūtu šeit ieradušies tik kuplā pulkā, lai klausītos nianses par Diānas izbraucienu uz Budapeštas operas svinībām.
“Es par to neko nezinu,” viņš godīgi atbildēja.
“Bet kā Jums šķiet? Acīmredzot tie noslēpumi būs diezgan sīki un smalki aprakstīti”.
Ārbiters mediju pārstāvim pateica, ka turpinās šo sarunu pēc tam, kad būs apspriedies ar princesi.
Kamēr viņi apstaigāja Peto institūtu Budapeštā, Diānas uzticamības persona pasauca princesi uz sarunu zem četrām acīm. Viņš pastāstīja Velsas princesei par žurnālistu jautājumiem, īpaši uzsverot mediju aizdomas par viņas sadarbošanos ar Endrū Mortonu.
“Ko man viņiem teikt, kundze?” Ārbiters smalkjūtīgi jautāja.
Pirmajā brīdī Diāna izskatījās samulsusi. Pēc tam viņas sejā iezīmējās izaicinājums. Viņa nikni ielūkojās sava padotā acīs…
“Kāda grāmata? Dikij, es ne ar vienu nesadarbojos. Es par to zinu tik pat daudz, cik viņi,” Diāna atbildēja, ar galvas mājienu norādot uz gaidoši presi.
“Labi, kundze,” viņš atbildēja. “Tad tā arī es viņiem teikšu.”
“Lieliski!” princese palika apmierināta.
Tomēr sirds dziļumos Ārbiters juta, ka viņa nebija pilnīgi godīga, bet nebūt negrasījās viņu apsūdzēt melos. Tā vietā viņš medijiem uzticēja abu sarunu, it nemaz nepieminot savas personīgās domas. Preses sekretārs bija vairāk nekā pārliecināts, ka neviens viņam tomēr tāpat nenoticēja…
ATKLĀJAS PATIESĪBA
Diāna turpināja šo šarādi mēnešiem ilgi.1992. gadā viņa apmeklēja saplānotos pasākumus un devās ceļojumos.
Vienā no princeses vizītēm Ēģiptē, karalienes reiss BAe 146 apstājās Turcijā, lai tur atstātu Čārlzu, kurš devās brīvdienās bez sievas. Prinča rīcībā simboliski atspoguļojās viņu tā laika laulību nesaskaņas.
Tā paša gada maijā Velsas princis Čārlzs un princese Diāna devās oficiālā vizītē uz Sevilju. Bija skaidri redzams, ka pāris nevēlējās atrasties viens otram līdzās. Fotografēšanās brīžos viņi stāvēja pa gabalu viens no otra, vēršot skatienus uz otru pusi – jebkur, lai tikai izvairītos no acu kontakta. Ārbiteram bija sāpīgi to redzēt, un viņš bija pārliecināts, ka ne vienīgais redzēja kā viņu attiecības irst un vēlējās, lai tam vienkārši tiktu pielikts punkts.
Jebkurā gadījumā, viņš paredzēja, ka pavisam drīz bija jāseko pēdējam pilienam. Atpakaļceļā no Seviljas bumba beidzot sprāga – ilgi gaidītā Endrū Mortona grāmata Diāna: viņas patiesais stāsts sēriju veidā tika publicēta svētdienas laikrakstā.
Princesei bija lieliski izdevies noslēpt faktu, ka viņa tik tiešām bija sadarbojusies ar Mortonu. Viņa sargāja šo noslēpumu pat no tiem, kuri būtu bijuši viņas pusē, tai skaitā no sava vīra brāļa Sera Roberta Felova (Sir Robert Fellowes), karalienes tā laika privātā sekretāra.
Arī lords Makgregors (MCGregor), tā laika Preses uzraudzības komitejas priekšsēdētājs bija turēts neziņā. Kad tika publicēta grāmatas pirmā nodaļa, viņš publiski metās aizstāvēt Diānu, asi kritizējot iesaistīto laikrakstu, ka tas bāžot degunu citu darīšanās.
Par šīs grāmatas publiskošanu britu monarhijas pārstāvji un viņiem pietuvinātās personas uzzināja 6. jūnijā – tā bija sestdiena – pirmās nodaļas publiskošanas priekšvakars. Vēlu vakarā Ārbiters devās uz Charing Cross dzelzceļa staciju, lai nopirktu agros preses izdevumus. Viņam nācās saņemties, lai sāktu lasīt…
Pirmais zvans, ko Diānas preses sekretārs saņēma nākamajā rītā, nebija no kāda preses pārstāvja, bet gan… no pašas princeses. Vīrietis pieļāva domu, ka arī viņa iepriekšējā naktī bija aizsūtījusi kādu pakaļ pirmajam izdevumam, un, lai arī viņa to neteica, Ārbiters nojauta, ka princese Diāna bija pavadījusi bezmiega nakti, lasot un pārlapojot pirmo publikāciju.
“Ko man darīt, Dikij?” Viņas balsī bija jaušama panika. “Ko man darīt?”
“Jūs neko nevarat darīt, kundze,” Ārbiters īsi atbildēja. “Jūs esat izklāstījusi visus noslēpumus. Tas ir izdarīts.”
“Jā, bet ko man darīt?” Princese izmisīgi atkārtoja.
“Viss, ko jūs varat darīt, kundze, ir sagatavoties grūtībām. Nerunājiet ne ar vienu – un es tiešām domāju ne ar vienu. Un kamēr jūs to lasāt,” viņš piebilda, cerot šo mirkli padarīt vieglāku, “kāpēc gan jums neieliet sev pilnu glāzi viskija un nepiedzerties?”
“Mhm,” viņa izvairoties teica. “Man to vajadzētu darīt.”
Grāmata kļuva par absolūtu dižpārdokli, un princese Diāna tikai varēja sev lieki nepievērst uzmanību. Viņa turpināja izlikties, ka viņai nav nekādas saistības ar šīs grāmatas tapšanu. Ārbiters gan šaubījās par šādu izvēli, bet tā bija viņas privilēģija.
Ritot 1992. gadam, nepārtraukti tika ražoti kaislību pilni un bieži arī negatīvi stāsti par karalisko ģimeni.
Augustā parādījās bildes, kurās finanšu konsultants Džons Braiens (John Bryan) Francijā laiza puskailās Jorkas hercogienes (bijusī karalienes vedekla Sāra Fērgusone – red.piez.) kāju pirkstus. Kā nākamais parādījās čerkstošs, divus gadus vecs ieraksts, kurā princese Diāna sarunājas ar savu ilggadējo draugu Džeimsu Gilbiju (James Gilbey). Nodēvēta par Squidgygate, šī saruna patiesībā bija diezgan pliekana, taču tas viss lika saprast, ka šis gads kļūs par murgu.
BEIGU SĀKUMS…
No preses skatu punkta Čārlza un Diānas ceļojums uz Dienvidkoreju 1992. gada novembrī signalizēja viņu laulību beigas.
Ārbiters devās uz Seulu jau agrāk savā ierastajā izlūkošanā pirms viņu vizītes, un bija klāt, kad viņi ieradās lidostā. Kad lidmašīnas durvis atvērās, viņš pagriezās pret aizsardzības instruktoru un teica viņam: “Šeit nekas vairs nav līdzams”.
Princis un princese bija īgnuma iemiesojumi – Diānas seja bija savilkta un bāla, Čārlza – stīva un nīgra. Viņu ķermeņu valoda bija tik naidīga, it kā viņi varētu nogalināt viens otru ar vienu pašu skatienu. Šī drūmā noskaņa saglabājās visu ceļojuma laiku.
Kāda galminieka neveiksmīgā vārdu izvēle nudien nepalīdzēja.
“Kā princis un princese tiek ar šo visu galā?” Kāds reportieris jautāja ceļojuma privātajam sekretāram. “Vai ar laulību viss ir kārtībā?”
“Visās laulībās ir problēmas,” īgni atbildēja privātais sekretārs.
Tas bija mēģinājums novirzīties no temata, bet tā vietā viņam diezgan labi sanāca apstiprināt tās baumas, kuras visi mēnešiem ilgi bija mēģinājuši noliegt. Ja vēl ceļojuma sākumā šī cīņa nebija zaudēta, tad tagad tā bez šaubām tāda bija.
Tik tiešām – mazāk nekā mēnesi pēc Viņu Augstību atgriešanās Lielbritānijā, tā laika premjerministrs Džons Meidžors (John Major) Lilebritānijas parlamenta apakšpalātai paziņoja, ka Velsas princis un princese ir nolēmuši šķirties. Nu Čarlza tēls tautas uztverē bija sabojāts līdz pēdējam. Viņš aizvien vairāk tika atspoguļots kā pāri darītājs, kamēr Diāna – īpaši pateicoties Mortona memuāriem (viņa vēl joprojām noliedza jebkādu sadarbību ar autoru), lielākoties – kā upuris.
Velsas princis Čārlzs neko nevarēja darīt, tikai lieki nepievērst sev uzmanību un turpināt savus troņmantinieka pienākumus.
1993. gadā viņš piekrita piedalīties dokumentālā raidījumā, kurā tiktu iezīmēti viņa labdarības organizācijas The Prince’s Trust sasniegumi.
Ārbiters domā, ka tas būtu lielisks veids, kā novirzīt uzmanību no viņa privātās dzīves un pievērsties daudz svarīgākām lietām. Bet kā jau tas bieži notiek ar labākajiem nodomiem, drīz vien viss aizgāja greizi.
Bija paredzēts, ka intervija būs saistīta tikai un vienīgi ar viņa darbu, bet, tā kā drīz vien Čārlzs tika pārliecināts izkratīt sirdi par viņa neizdevušos laulību, tā ātri vien tika pārvērsta par kaut ko daudz privātāku.
Filmēta Vindzoras pils Sv. Džordža kapelā, intervija dažkārt bija mokoša, tā kā princis atklāti atzina savu ārlaulības dēku ar Kamillu Pārkeri – Boulzu (Camilla Parker Bowles).
Iespējams tik pat postošs bija viņa apgalvojums, ka viņš nedomāja, ka tas varētu kļūt par šķērsli viņa kronēšanai par karali, lai gan tajā laikā vēl neapsvēra domu šķirties. Tikko kā Čārlzs tiktu kronēts par karali, viņš kļūtu arī par Anglijas baznīcas galvu un ticības aizstāvi. Tas bija laikā, kad šķiršanās vēl bija diezgan strīdīgs jautājums daudzās reliģijās.
Ārbiteram nebija šaubu, ka prinča privātais sekretārs Ričards Eilards (Richard Aylard) bija pārliecinājis Čārlzu atbildēt uz šiem jautājumiem. Arī intervētājs Džonatans Dimblebijs (Jonathan Dimbleby) noteikti pielika savu pirkstu.
Lai nu kā būtu, šī intervija tika rādīta 1994. gada jūnijā, īsi pirms 25. gadadienas kā Velsas princim. Pār Čārlzu nobira komentāru jūru un valde viņu asi kritizēja.
Diemžēl viss, kas tika runāts par The Prince’s Trust – lielisku labdarības organizāciju un, kā sākotnēji plānots, primāro dokumentālā raidījuma tematu – bija pazudis skandālā.
Tā kā Mortona grāmata un Dimblebija intervija bija tik satraucoša, karaļnama pārstāvji domāja, ka Čārlza un Diānas netīrā veļa beidzot bija izmazgāta, un, ka karaļnamā beidzot iestāsies kaut kāds miers. Vēl vairāk kļūdīties nebija iespējams…
1995. gada 20. novembrī (karalienes un prinča Filipa 48. gadadienā) princese Diāna, kā vienmēr gribot paturēt pēdējo vārdu – izdarīja pēdējo triecienu, parādoties pastāsti – visu intervijā ar Martinu Beišīru (Martin Bashir) BBC panorāmai.
Kā jau princese bija plānojusi – ne prese, ne karaļnams neko par šo interviju pirms tās pārraidīšanas nezināja. Mājiens tika dots tikai Diānas privātajam sekretāram Patrikam Džefsonam (Patrick Jephson).
Princese viņam bija pateikusi, ka ir piedalījusies intervijā, bet neatklāja neko par tās saturu, viņam sakot, “Neuztraucies, viss būs kārtībā”.
BBC bija pozitīvi noskaņoti turēt interviju noslēpumā tikai, lai nodrošinātu plašu auditoriju. Pat lords Hasijs (Hussey), BBC vadītāju priekšsēdētājs, kura sieva Sūzena bija karalienes galma dāma, par šo sarunu neko nezināja.
Ārbiters atminas, ka sagatavojoties ļaunākajam, preses dienestā visi sapulcējās ap TV Čārlza Ansona (Charles Anson) kabinetā, lai skatītos šo pārraidi. Izņemot strauju elpas ievilkšanu laiku pa laikam, interviju visi aizgrābti skatījās klusumā.
Diāna izstāstīja visu. “Šajā laulībā mēs bijām trīs,” viņa teica Beišīram, “līdz ar to tā bija nedaudz pārpildīta”. Viņa turpināja, atzīstot, ka bija iemīlējusies bijušajā kavalērijas virsniekā Džeimsā Hjūitā (James Hewitt), apstiprinot, ka bijusi neuzticīga princim Čārlzam. Vēlāk gan Diāna draugiem atzinās, ka nožēloja piedalīšanos intervijā.
Diānas personīgais preses sekretārs Džeofs Kravfords (Geoff Crawford) nekavējoties atkāpās no amata. Drīz vien viņam sekoja viņas privātais sekretārs Patriks Džefsons (Patrick Jephson). Par atkāpšanās iemeslu abi norādīja lojalitātes trūkumu, sakot, ka, ja jau princese neuzticējās viņiem, tad neesot jēgas turpināt darba attiecības, kurās nepieciešama tuva un personiska komunikācija.
Arī Ārbiteram nepatika princeses Diānas rīcība, viņš uzskatīja, ka viņa rīkojās neapdomīgi daudzējādā ziņā. Velsas princeses preses sekretāru samulsināja arī tas, ka cilvēkiem, kuriem iespējams viņas intereses bija vienaldzīgas, bija izdevies viņu pierunāt izdarīt kaut ko tik ļoti nosodāmu.
Šī intervija skāra ne tikai viņu, bet visu monarhijas institūciju, viņas paplašināto ģimeni un vissvarīgākais – nu arī princeses Diānas bērniem bija jāatbild par mātes pārkāpumiem.
Kā kāds reportieris teica – viņas intervija bija iegremdējusi monarhiju lielākajā krīzē kopš laika, kad karalis Edvards VIII atteicās no troņa.
Ārbiters bija apbēdināts par to, ko redzēja un dzirdēja šajā intervijā. Viņš zināja, cik smagi ir tad, kad brūk laulība, jo 1977. gadā šķīrās no savas pirmās sievas. Tas ir kas tāds, ko nevar iedomāties paciešam, esot pasaules uzmanības centrā.
Jāatzīst, ka Diāna sniedza meistarīgu priekšnesumu un viņas preses sekretārs bija arī aizkustināts par nesamāksloto ievainojamību un sāpēm, kas vijās cauri visai intervijai.
Galu galā, sieviete, kas sarunājās ar Martinu Beišīru bija mīloša jauna māte, kura ilgstoši cieta sirdi plosošu laulības sairšanu un kura tobrīd par visu vairāk bija vientuļa. Ārbiters vienmēr biju šaubījies par prinča Endrū laulības dzīvotspēju, bet Čārlza un Diānas savienības sabrukums viņu ļoti apbēdināja. Vīrietis pavisam droši varēja apgalvot, ka kādreiz starp viņiem bija ne tikai spēcīga saikne, bet arī patiesa mīlestība un cieņa.
Diāna savai uzticamības personai vairākkārt bija teikusi, ka nekad nav gribējusi šķirties. Viņa tomēr pati bija piedzīvojusi vecāku laulības sairšanu. Diemžēl viņu laulība jau kopš pirmās dienas bija nebeidzama pārbaude.
Ja neņem vērā vecumu starpību, Ārbiters ir pārliecināts, ka Velsas princese Diāna un princis Čārlzs vienkārši dzīvoja divās dažādās pasaulēs.
TIKMĒR KARALIENE…
Savā jaunajā darba Ārbiters bija strādājis mazāk nekā mēnesi, kad saņēma negaidītu ielūgumu: ierasties pie karalienes Elizabetes II Balmoralas pilī – viņas atpūtas vietā Skotijā.
Kā jau valsts galva, viņa galu galā bija viņa priekšniece, bet tā kā vīrieša pienākumi neskāra viņu tieši, Ārbiters nebija iedomājies, ka reiz varētu saņemt šādu ielūgumu.
Tomēr pēc trīs nedēļām viņš apzinīgi devās no Hītrovas uz Aberdīnu, līdzi ņemot to, ko uzskatīja par nepieciešamu – smokingu, kādu apģērba gabalu ikdienai, dažus piemērotus apavu pārus un savu uzticamo Barbour žaketi.
Un ļoti labi, ka Ārbiters līdzi paņēma šo žaketi. Nosēžoties Aberdīnā, zemās debesis ogļu melnumā liecināja, ka gaidāms tik stiprs lietus, kā aprakstīts Bībelē.
Viņš zināja, ka dienas Balmoralas pilī parasti tiek pavadītas ārā neformālā gaisotnē, bet pat tas vīrieti nespēja sagatavot tam, ko viņam paziņoja sulainis, kura darbs bija sagaidīt viesi un īsumā pastāstīt dienas plānu.
“Ja Jūs gribat pārģērbties, kungs, atgriezieties pusstundas laikā, es domāju, ka Jūs dosieties piknikā.” sulainis nolasīja viņa neticīgo sejas izteiksmi. Ja pikniks laikā, kad gāž lietus, bija pārsteigums, tad tas nebija nekas salīdzinot ar to, kas Ārbiteru sagaidīja pēc pusstundas.
Gaidot vestibilā, apzinīgi saģērbies gaidāmajam notikumam, viņu pārsteidza gandrīz 1,5 metru garš virpulis, kas aizdrāzās garām, iznesoties cauri priekšdurvīm un rēja: “Nāc šurp un kāp iekšā”.
Kad viņš paklausīja un atvēra pasažieru durvis, karaliene jau bija mašīnā – pie stūres – ar iedarbinātu motoru. Viņi uzsāka braukt ātri un pēc 15 minūtēm bija ieradušies piknika vietā – mazā koka namiņā. Ārbiteram tika dota norāde izkāpt.
Tas bija sirreāli. Viņš uzsvēra, ka neatceras pilnīgi neko no tā, ko todien ēda. Atminas tikai to, cik nepiespiesti tas viss bija. Viņu grupa sastāvēja no karalienes, viņa, prinča Filipa un galma dāmas Mērijas Morisones (Mary Morrison).
Karaliene pasniedza pusdienas plastmasas nevis porcelāna traukos un sarunas ritēja tik viegli kā lietus lāses. Tas bija brīnišķīgi un vienkārši, bez liekām ceremonijām, un galda novākšana pēc maltītes likās kā dabiskākā lieta pasaulē.
Karaliene pievienojās vīrietim koka namiņa virtuvē. Viņš jau biju atgriezis krānu un pievienojis trauku mazgājamo līdzekli, iemērcis rokas putās izmeta, “Es mazgāšu, tu slauki”.
“Nē,” viņa noteica klusi, bet apņēmīgi. “Es mazgāšu, tu slauki”.
Paņemot dvieli, viņš darīja to, ko karaliene pavēlēja.
Turpinājums sekos…
