Autors: Olga Gogina-Miroļubova.
Atbildot uz rakstu un komentāriem par 9. maija pasākumiem un krievu kopienu. Gribu publicēt sekojošo atklāto vēstuli saviem vienaudžiem latviešiem:
“Es esmu Olga Gogina-Miroļubova, Latvijas pilsone, mana dzimtā valoda ir krievu un krievu kultūra tā pat. Šodien es gribētu tev paskaidrot kas ir Latvijas krievi, kāpēc katru gadu es svinu 9. maiju un kāpēc man ir svarīgi, lai mans bērns mācītos dzimtajā valodā. Es domāju, ka patiesībā, tu mani pat nepazīsti. Tev stāsta par mani televīzijā, avīzēs vai interneta mājas lapās, tu klausies mūsu politiķu runas, kas jau 30 gadus mums melo un mūs šķeļ. Ļauj man īsumā pastāstīt par sevi.
Dārgais latvieti, ja tev ir 30-40 gadi, mēs esam vienaudži. Mēs kopā ar tevi gājām bērnudārzā, mēs kopā spēlējāmies vienā smilšu kastē un sēdējām kopā šūpolēs. Mēs vienlaikus gājām uz skolu, kopā stājāmies un mācījāmies augstskolā, tagad kopā strādājam, sportojam un vedam bērnus uz vienu un to pašu bērnudārzu.
Es esmu krievu kultūras cilvēks un mana dzimtā valoda ir krievu valoda. Mana piederība krievu kultūrai nav piederība Krievijas Federācijai vai PSSR. Kā arī tā nav etniska piederība, jebkurš ebrejs, latvietis, baltkrievs un citas tautības pārstāvis var brīvprātīgi piederēt pie krievu kultūras. Protams, ka ne visi krievi ir vienādi. Pirms 10 gadiem es kopā ar domubiedriem īstenoju pētījumu par identitāti Baltijas valstīs dzīvojošiem krievu jauniešiem. Šī pētījuma rezultātā mēs secinājām, ka krievi Latvijā ir dažādi: a) ir grupa, kam krievu identitāte nav svarīga un viņi labprāt asimilējas; b) ir grupa, kas valsts integrācijas politikas dēļ, jūtas izstumta no valsts un meklē savu piederību vai nu Padomju pagātnē, vai nu esošajā Krievijā; c) lielāka grupa sevi uzskata par krievu valodas un kultūras cilvēkiem, kam ir svarīgi to saglabāt, bet viņi saista savu nākotni ar Latviju. Diemžēl, valstī turpinās tāda integrācijas politikas īstenošana, ka ir notikusi “C grupas” mazināšana, un ir notikusi krievu jauniešu lielāka radikalizācija un marginalizācija.
Tava vēsturiskā atmiņa: “Krievi nāk!”, nozīme, cilvēku masveida nosūtīšana uz Sibīriju. Bet tie nav krievi, kas ir vainīgi, bet totalitārais režīms. Krievi, latvieši, baltkrievi un citas tautības ir vienlīdzīgi cietušas no staļinisma represijām. Katra ģimene ir savs “tautas ienaidnieks”, kulaks, kas bija vai nu nošauts, vai nu aizvests uz nometnēm. Mīļais latvieti, es nesapņoju par PSRS atjaunošanos, jo man pat nav priekštata par to laiku, es biju pārāk maza, lai to novērtētu un saprastu. Man nav nekas kopīgs ar Krievija Federāciju, tā ir sveša valsts, kas nefinansē manu darbību, lai es šeit īstenoju Kremļa propagandu. Mana zeme ir Latvijā, un tās neatkarība un attīstība man ir tikpat svarīga kā tev. Es gribu, lai krievu un latviešu kopienas un valodas mierīgi sadzīvotu vienā valstī, lai starp divām grupām būtu vienlīdzība un savstarpēja cieņa. Tai cieņai ir svarīga uzticība, vienlīdzība un vēlme pieņemt Citu.
Katru gadu 9. maijā tu man stāsti, ka es esmu okupējusi Latviju, ka mani senči ir slepkavas un noziedznieki, ka es esmu atbildīga par visām valsts nelaimēm tikai tāpēc, ka es runāju krievu valodā. Tici man, 9. maijā es nesvinu okupāciju, bet kara beigas. Mans vectēvs karoja Padomju armijā un atbrīvoja pasauli no nacisma. Viņam pat nebija prātā okupēt Latviju, vai iekarot pasauli, lai tajā īstenot komunisma idejas. Viņš vienkārši gribēja aizstāvēt savu ģimeni, māju, savu pilsētu, kuru jau pirmajā kara nedēļā okupēja vācu karaspēki. Viņš arī gribēja apturēt iznīcināšanas spēku, jo viņš redzēja, ko vietējie nacisma piekritēji ir izdarījuši ar saviem kaimiņiem, kuru vienīgā vaina bija tā, ka viņi bija ebreju vai Romu tautības pārstāvji. Viņš negribēja nevienu tautu pārvērst par vergiem, viņš negribēja nevienu iznicināt vadoties pēc rasu teorijas, viņš bija spiests reaģēt uz uzbrucējiem, kas gribēja iznicināt viņa ģimeni tikai tāpēc, ka viņi nebija ārieši. Katru gadu nākot pie pieminekļa, es saku: “Paldies!” savam vectēvam, kas apturēja Eiropas tautu iznicināšanu tikai tādēļ, kā viņu galvas kausa apjoms nesakrita ar īsta vācieša, ārieša galvas apjomu. Es svinu šausmīga kara beigas, kura rezultātā daudzi bērni zaudēja vecākus, mātes – dēlus un meitas, sievas – vīrus, māsas – brāļus. Es svinu šo datumu, lai tāds karš nekad neatkārtojas. Lai nevienam līderim nenāktu prātā vēlreiz iekarot visu pasauli, iznicinot vai padarot par vergiem citas tautas, tikai tādēļ, ka viņiem ir cita ādas krāsa, dzimtā valoda vai reliģija.
Kaimiņ, es neesmu vainīga par šausmīgiem vēsturiskiem procesiem, tapāt ka mans bērns, un tas, ka es savu bērnu gribu izglītot krievu valodā nenozīmē, ka es gribu apdraudēt latviešu valodas pastāvēšanu. Mūsu politiķi mums stāsta, ka integrācija ir iespējama tikai uz latviešu valodas un kultūras bāzes, mana skatījumā – tas ir visu Latvijas kultūru mijiedarbības process. Piederība krievu valodai un kultūrai un vēlme to saglābāt un attīstīt neiet pretī un nekādā gadījumā neizstumj un nenoliedz latviešu valodas zināšanas un izmantošanu. Es mācījos krievu valodā un latviešu valoda man bija kā atsevišķs priekšmets, tomēr stājoties augstskolā man nebija nekādu problēmu ar latviešu valodu. Tāpēc es nevaru saprast kāpēc manam bērnam ir jāmācas latviešu valodā, un kādā veidā tas stiprinās valsts valodu? Integrācijai jābūt brīvprātīgai, mainoties oficiālajai valsts politikai, šeit dzīvojošām krievu kultūras mazākumtautībām būs motivācija iesaistīties latviešu valodas un kultūras attīstībā.
Apbēdinoša krievu valodas un kultūras situācija Latvijā arī ir atkarīga no krievu kopienas līderu un politiķu darbības. Diemžēl, neviens no krievu aktīvistiem nebija ieinteresēt stipras krievu kopienas izveidošanā, visi sekoja līdzi vai savām politiskām vai finansiālām interesēm. Flirtējot ar Krieviju vai Eiropu, viņiem izdevās panākt to, ka mani šeit uzskata, par svešas valsts piekto kolonnu. Katru dienu es esmu spiesta attaisnoties par to, ka piederu pie krievu kultūras. Man negribās šādu apziņu nodot meitai, man gribas, lai viņa lepojas ar to, ka viņa ir Latvijā dzimusi krievu kultūras pārstāve. Tāpēc es gribu izveidot stipru krievu kopienu, kurai būtu vieta daudzkūlturālajā Latvijā.
Dārgais latvieti, paskaties uz mani! Man nav ne ragi ne nagi, man nav krekls ar Putinu vai Krievijas karogu! Kopā ar tevi – es uzskatu, ka mana māja ir šeit, mūsu Latvijā. Un mūsu valsts pastāvēšana un tās neatkarība man ir tikpat vērtīga kā tev. Ja mūsu domas sakrīt, mums ir daudz kas jāizrunā, lai kopīgi sadzīvotu uz šīs zemes. Varbūt sāksim atklāto sarunu?”
