Multimākslinieks Kašers laiž klajā videoklipu dziesmai Es dzirdu mājas. Mūzika ir spēcīga bāze, uz kuras es varu izpausties kā mākslinieks. Caur mūziku es varu runāt daudz skaļāk un spēcīgāk par savām emocijām un pārdzīvojumiem, un izstāstīt tos savā mākslinieciskajā valodā.
Kā stāsta pats autors, muzikālais pieteikums Es dzirdu mājas ir radies tikai tāpēc, ka netika likti ne rāmji, ne “kā būtu pareizi?” uzstādījumi. Kasher Bloom jeb Kasparam Blūmam – Blūmanim pēdējie ir bijuši sevis meklējumu un šķetināšanās gadi, ieskatīšanas kodolā un mēģināšana izprast pašam sevi: “Pienāca brīdis, kad jautāju sev: Kas es esmu dziļumā bez Kašera apvalka? Šajā laikā vēl vairāk pievērsos garīgajiem meklējumiem, pavadīju laiku klosterī, izgāju Alfas kursa programmu, jo dziļāk es meklēju, jo palika grūtāk, un jo grūtāk bija, jo vairāk apskaidrības nāca. Galu galā nonācu pie secinājumiem par sevi kā cilvēku, garīgu būtni, kā dvēseli.” Sevis meklējumu periodā nāca dažādas melodijas un radās arī vārdi. “Neliku nekādus rāmjus, neprātoju – kas ir vai nav aktuāli mūzikā, nemēģināju izprast, ko vairākums cilvēku varētu klausīties vai kas patlaban ir trendā, vienkārši klausīju savai sirdij un darīju to, kas patīk man pašam,” stāsta Kaspars. Dziesmu tapšanā piedalās māksliniekam ļoti tuvi draugi, mūziķi Didzis Bardo un Kristīne Pāže, arī mūziķis Jānis Šipkēvics. “Uzrunāju cilvēkus, kuri iedvesmo mani pašu un palīdz attīstīt manas idejas. Man ir svarīgi nodot klausītājam dziesmas vēstījumu, tā ir par garīgo māju, par kodola un sevis meklējumiem, kuros dziļāk raugoties, atklājas arvien jaunas šķautnes,” tā Kašers.
Videoklipu idejas pie Kaspara atnāk caur meditācijām un sapņiem. “Videoklipā uz spoguļa plosta atspoguļoju savu dzīvi. Dzīves laikā esmu uzaudzējis bruņas, kuras man palīdz tikt cauri dažādām situācijām un sāpēm. Ikdienā ļoti bieži slēpjos aiz bruņām, aiz sevis paša izveidotā pozitīvā Kašera tēla, bet pienāk brīdis, kad kaut vai uz mirkli gribas šīs bruņas noraut, vienkārši būt Kasparam un, ļaujoties dzīves straumei, plūst uz priekšu. Taču, velkot bruņas vienu pēc otras nost, cilvēks gribot negribot atkailinās, ļaujas sevis ķidāšanai, sevis atrašanai un pieņemšanai,” atzīmē Kaspars. Paralēli ir tapusi arī dziesmas alternatīvā versija, kuras vizualizācijai izmantoti kontrasti – sarkani tērpi un trepes, kas simboliski norāda par kāpšanu uz augšu, kāpšanu tuvāk pašam pie sevis, debesīm un tuvāk Dievam.
“Mūzikas radīšanas process man pašam ir dziedinošs un diezgan satraucošs. Patiesībā esmu diezgan nopietns kontrolfrīks, bet kad ļaujos, tad dzīvē notiek dažādi brīnumi. Nākotnē noteikti neraugos klausītājam ierastu koncertu virzienā, vēlos radīt piedzīvojumus, ar pievienotām vērtībām. Vairāk sevi redzu, kā koncepta mākslinieku, tajā svarīga loma ir gan piedzīvojuma vietai, sajūtām, atmosfērai, gan vizuālajam risinājumam.
