Latvijā hokejs ir populārākais sporta veids, un šīs mazās Baltijas valsts iedzīvotājiem nav vienalga, kā dzīties pakaļ melnajai ripai. Varētu domāt, ka tieši Baltijas valstis vienmēr rīkosies saskaņoti, kad runa ir par šādām tendencēm, taču Igaunijā un Lietuvā hokejam nav ne tuvu tāda statusa kā Latvijā. Latvieši šo sporta veidu pie sirds ņēma ļoti agri un kopš tā laika to spēlē ar aizrautību, jo īpaši pēc politiskās neatkarības iegūšanas 1993. gadā.
Fani ir īpaši karstasinīgi un kaislīgi, ņemot vērā Baltijas valstu standartus, kad runa ir par hokeju. Īpaši Bezkaislīgā statistika rāda, ka Latvijā ir neparasti liels iedzīvotāju īpatsvars, kas ir oficiāli reģistrēti hokeja spēlētāji – 0,35% no kopējā iedzīvotāju skaita. Šie skaitļi ir reti sastopami. Bet kā hokejs ieguva tik lielu popularitāti Latvijas kultūrā?
Hokeja ēras sākums
Vispirms jāsaka, ka 20. gadsimta sākumā “bandy sports” bija ārkārtīgi populārs un piesaistīja daudzus fanus. Tā bija tieša konkurence hokejam, kas radies Kanādā. Kad 1909. gadā Latvijas teritorijā tika aizvadīta pirmā hokeja spēle, bendijs jau bija nostiprinājies kā sporta veids visā Ziemeļaustrumeiropā. Taču spēle no Kanādas ātri vien radīja milzīgu valdzinājumu un turpmāko 20 gadu laikā sāka sistemātiski izspiest bandy sportu. Mūsdienās bandijam ir tikai nišas pastāvēšana, kamēr hokejs ir kļuvis par pasaules mēroga fenomenu.
1929. gadā pirmais sporta klubs nolēma spēlēt Kanādas hokeju, nevis bendiju. Pirmā oficiālā spēle notika tikai gadu vēlāk, un 1932. gadā tika izveidota arī Latvijas izlase, kas no tā brīža piesaistīja vēl lielāku nacionāli identificējošu interesi. Līdz ar Latvijas Hokeja savienības starptautisko atzīšanu, sākot ar 1930. gadu, dažādās pilsētās tika dibināti arvien vairāk klubu, un tā rezultātā radās pirmās spēles iespējas ar atbilstošām sacensībām. Šobrīd nebija pilnībā organizēta čempionāta, taču komandas savā starpā spēlēja dažādos mazākos turnīros. Dominējošais klubs Latvijas hokeja vēsturē bija ASK Rīga, kas galvaspilsētu padarīja par entuziasma centru.
Padomju okupācijas periods Latvijā
1940. gadā Latviju, tāpat kā pārējās Baltijas valstis, okupēja Padomju Savienība, un turpmāk tai vairs nebija neatkarīgas hokeja asociācijas. Visa Latvijas hokeja sistēma tika iekļauta padomju aparātā un tagad darbojās kā PSRS izlases barotāja. Svarīgs jauninājums bija esošo komandu likvidēšana un jaunu komandu izveide. Tādējādi Dinamo Rīga tika izveidots kā padomju komunistu klubs un turpmāk aizstāja tradicionālo ASK. Tomēr 1942. gadā sekoja vācu okupācija, kas noveda pie veco klubu atjaunošanas.
Pēc Otrā pasaules kara Latvijas Hokeja asociācija tika izslēgta no starptautiskās federācijas, jo jaunā piederība Padomju Savienībai vairs neļāva spēlēt patstāvīgi. Rīgas Dinamo kļuva par Latvijas dominējošo klubu, kas vairākus nākamos gadu desmitus palika neskarts klubu virsotnē. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā tika atjaunota Latvijas Hokeja federācija, un 1992. gadā Latvijas hokeja federācija tika uzņemta atpakaļ Starptautiskajā hokeja federācijā (IIHF).
Latvija atved hokeju uz Padomju Savienību
Lai gan Latvijā hokejs jau bija izveidojies, Padomju Savienībā pirms Otrā pasaules kara spēlēja tikai bandiju. Hokeja nebija. Tomēr Maskavā pēc 1945. gada tika nolemts pievērsties hokejam, jo šis sporta veids bija olimpiskais, bet bendijam šādas atzinības pietrūka. Tomēr šie panākumi olimpiskajās spēlēs bija galvenais politiskais jautājums, un hokeja sports jau bija nonācis uzmanības centrā. Maskavas delegācija devās uz Rīgu un pēc tam atveda uz Maskavu Kanādas hokeja noteikumu ar roku rakstītu versiju krievu valodā, kas iezīmēja Krievijas hokeja sākumu.
Jaunais klubs “Daugava Rīga” tika iekļauts Padomju Savienības augstākajā divīzijā, bet 50. gadu beigās tika pazemināts uz otro divīziju, kas izraisīja intereses par šo sporta veidu apsīkumu. 20. gadsimta 60. gados klubs atkal tika pārdēvēts par Dinamo Rīga, taču nespēja pacelties no otrās līgas. 1968. gadā Rīgā ieradās leģendārais padomju treneris Viktors Tihonovs un pārņēma klubu, kuru 1974. gadā, pateicoties daudzajiem jauninājumiem, viņš atgrieza 1. divīzijā. Pēc tam arvien vairāk padomju krievu hokejistu izspieda latviešus no Rīgas “Dinamo” komandas, un 1987. gadā klubs varēja svinēt vicečempionu titulu augstākajā līgā, kas arī ir lielākais panākums kluba vēsturē.
Sabrukums un augšāmcelšanās
Pēc neatkarības atgūšanas iestājās Latvijas hokeja sabrukums. Spēlētāji izklīda pa visu pasauli dažādās līgās, daudzi no viņiem centās nostiprināties Ziemeļamerikā, taču tas izdevās tikai dažiem. Spēlētāju atgriešanās sākās tikai pēc 2000. gada, un tagad Latvijas hokejam bija jāsaņem izšķirošs impulss. 2008. gadā tika izveidota KHL, kurā tika uzņemta jaunizveidotā Rīgas Dinamo franšīze. Ar šo senos laikus atgādinošo nosaukumu un nacionālo identifikāciju hokejs Latvijā atkal ieguva popularitātes uzplaukumu, izvirzot šo sporta veidu iedzīvotāju vidū populārāko vidū.
Tomēr līdzjutējiem Latvijas līga ir kļuvusi nepievilcīga, jo labākie spēlētāji vienmēr uzreiz dodas uz KHL klubu Dinamo. Lai gan Latvijā šobrīd ir līga, kurā spēlē profesionāli un pusprofesionāli spēlētāji, tai ir maza starptautiska nozīme. No otras puses, valstsvienība kļūst arvien populārāka, un līdzjutēji dažkārt stāv rindās visu nakti, lai saņemtu biļetes uz svarīgām spēlēm. Kaislība pret izlasi ir gandrīz neierobežota. Daudzi līdzjutēji dodas visur kopā ar izlasi un guļ autobusos vai zem klajas debess, lai tikai varētu būt klāt. Pēc neatkarības atgūšanas valsts izlase kļuva par tās simbolu, kas bija iemesls straujajai popularitātei.
Secinājumi par hokeja popularitāti Latvijā
Latviešiem hokejs ir neatņemama sporta ikdienas sastāvdaļa. Mazā valsts var lepoties ar lieliem panākumiem arī starptautiskā mērogā, un iedzīvotāji atbalsta šo modeli. Identificēšanās un nacionālais lepnums ir popularitātes virzītājspēks pēc neatkarības atgūšanas.
