Anastasijai Bermičevai ceļš uz Ukrainu ir garš. Vispirms jālido uz Varšavu, pēc tam jāpārsēžas autobusā uz Kijevu. Pēc 18 ceļā pavadītām stundām, iebraucot dzimtenē, to ar asarām acīs sveicina kara bēgle Anastasija, vēsta “360TV Ziņneši”. Latvijā dzīvojusī ukraiņu kara bēgle pieņēmusi drosmīgu lēmumu
“Kopš Krievija iebruka manā valstī, es dzīvoju Latvijā. Šodien man ir liela diena, jo pirmo reizi divu gadu laikā es dodos mājās, lai parādītu, kā ukraiņi nemitīgos apšaudes apstākļos turpina dzīvot,” stāsta Anastasija. Viņa dodas uz Nikopoli, kur joprojām dzīvo viņas mamma un omīte. Viņas, neskatoties uz kara briesmām, Ukrainu nepameta. Anastasija atklāj: “Vilcieni uz Ņikopoli ir atcelti, jo krievi apšauda pilsētu. Nokļūt Nikopolē ir pagrūti. Mums priekšā vesela nakts vilcienā uz Dņipro un tad vēl vairākas stundas autobusā.”
Pēc pusotras dienas ceļā Anastasija ierodas Nikopolē. Krievu armija to apšaudot teju katru dienu. Līdz šim vairāk nekā četri tūkstoši māju ir iznīcinātas. Nonākot pie kādas ēkas, Anastasija stāsta: “Šī ir mana kāpņutelpa un beidzot redzēšu vecmāmiņu. Ceru, ka viņa ir mājās. Tas viņai būs pārsteigums. Esmu tādā sajūsmā, ka man pat ir stress.” Abām satiekoties, vecmāmiņa nespēj noticēt savām acīm. “Man ir liela laime redzēt savu mīļo vecmāmiņu, kura vienmēr par mani ir rūpējusies un gandrīz katru dienu jautājusi, kā man klājas bēgļu gaitās Latvijā,” emocionāla ir sieviete.
Tā kā Nikopolē nav bumbu patvertņu, tad dzīvību glābšanai ļaudis vienkārši mēdzot izskriet gaitenī, un tad no lādiņiem jau šķir divas sienas, ne viena, un esot iespēja paglābties. Anastasijas vecmamma atklāj, ka dzīve Nikopolē ir baisa: “Spridzināšana ir biedējošas. Tās ir šausmas. Cilvēks iet pa ielu un viņu nogalina.”
Pēc brīža Anastasija satiek arī savu mammu, kura ir ārste Nikopoles slimnīcā. Viņa katru dienu redz Krievijas nogalinātos un sakropļotos ukraiņus. “Sliktākais ir tas, ka nav pārliecības par nākotni. Nezini, kas būs rīt, kas – pēc piecām minūtēm, kur atkal trāpīs krievu munīcija. Bet par to cenšos nedomāt un saglabāt savu pozitīvo dabu,” pārdomās dalās Anastasijas mamma.
“Es patiešām lepojos ar savu mammu un to, kā viņa uztver nežēlīgo realitāti. Viņa nepadodas, jo esmu es. Šajā braucienā uz Ukrainu ar mammīti un omi satikos vien uz dažām stundām. Tas vienalga bija daudz – pēc diviem gadiem bēgļu gaitās Latvijā,” stāsta Anastasija.
Nikopolē ir vēl viena vieta, ko kara bēgle Anastasija vēlas apskatīt – savu skolu. Kara dēļ te mācības vairs nenotiek, daļa ēkas ir nopostīta. Anastasijas skola nu pārveidota par palīdzības centru Nikopoles iedzīvotājiem. “Šeit pirms kara bija dzīvīgums. Te mēs gājām uz ēdnīcu. Pirms krievu pasaules te bija smiekli un prieks. Tagad tikai skolas smarža vien palikusi…Gribas raudāt. Ir kaut kā ļoti… pat grūti elpot,” ar skumjām acīs dalās Anastasija. “Pirms 12 gadiem šajā pagalmā mēs ar klasesbiedriem dejojām savu pēdējo valsi. Un, lai arī kopš tā laika daudz kas ir mainījies, šīs atmiņas joprojām silda manu dvēseli.” Latvijā dzīvojusī ukraiņu kara bēgle pieņēmusi drosmīgu lēmumu
