Neticami stāsti par izdzīvojušiem kuģu katastrofu upuriem gadsimtiem ilgi ir iedvesmojuši rakstniekus, taču ir arī gadījumi, kad cilvēki brīvprātīgi pametuši civilizāciju un tās labumus, lai dzīvotu uz vientuļas salas, vēsta kanāls “National Geographic”. Dzīve uz vientuļas salas: patiesi stāsti par izdzīvojušajiem
Viens tāds pāris – beļģiete Marjoleina un viņas partneris, indonēzietis Ans – 2020. gadā atteicās no mūsdienu ērtībām, lai pārceltos uz pastāvīgu dzīvi Indonēzijai piederošajā Mentavai salā. Tās diametrs ir aptuveni pieci kilometri. Ans ir celtnieks un paša spēkiem uzbūvēja nelielu koka māju, kurā viņi dzīvo jau vairāk nekā trīs gadus.
Marjoleina un Ans paši gādā sev pārtiku, vācot kokosriekstus un zvejojot, kā arī dzer savākto lietus ūdeni. Viņiem ir vistas, kuras dēj olas. Citas pārtikas preces viņi pērk veikalā, kas atrodas blakus salā. Reizi nedēļā pie salas piestāj arī prāmis, kas piedāvā iegādāties sadzīvē nepieciešamas lietas.
Lai gan viņai patīk salas dzīve, Marjoleina saka, ka ir jārēķinās ar neparedzamiem laikapstākļiem, indīgām čūskām, kā arī vientulību. Tas viņus mudināja sākt veidot blogu vietnē YouTube.
Robinsona Krūzo prototips pavadīja uz salas vairāk nekā četrus gadus
Stāsts par skotu jūrnieku vārdā Aleksandrs Selkirks (1676 – 1721), kurš četrus gadus pavadīja uz vientuļas salas, iedvesmoja britu rakstnieka Daniela Defo (1660 – 1761) romānu “Robinsons Krūzo” (“Robinson Crusoe”), kā arī daudzus citus.
1704. gadā Selkirks dienēja uz britu flotes kuģa kapteiņa Tomasa Stradlinga vadībā. Ekspedīcijas vidū kapteinis lika piestāt vienā no Huana Fernandesa vārdā nosauktā arhipelāga salām, lai papildinātu pārtikas un dzeramā ūdens krājumus. Selkirks pauda bažas par kuģa drošību, ņemot vērā tā pārmērīgi lielo svaru. Viņš mēģināja mudināt citus neturpināt ceļu, taču neveiksmīgi.
Selkirks dusmās teica, ka labāk paliks viens uz salas, nekā turpinās bīstamo ceļu. Kapteinis nolēma sodīt nemiernieku un atstāt Selkirku uz salas aptuveni 670 kilometru attālumā no Čīles. Selkirks izrādījās diezgan prasmīgs izdzīvotājs un kopumā pavadīja vientulībā četrus gadus un četrus mēnešus.
Selkirku salā atstāja ar musketi, cirvi, nazi, katlu, Bībeli, gultas veļu un dažām drēbēm. Jāpiebilst, ka jūrnieks ātri vien nožēloja teikto un lūdza neatstāt viņu vienu, taču Stradlings atteicās viņu laist atpakaļ uz klāja.
Sākumā Selkirks palika tur, kur jutās visdrošāk – gar krasta līniju. Gaidot, kad kāds nāks viņam palīgā, viņš pārtika no austerēm, vēžveidīgajiem un visa cita, ko varēja noķert. Taču tas varēja turpināties tikai līdz brīdim, kad izsalkušās jūras lauvas vēlējās atgūt savu teritoriju pārošanās sezonai.
Selkirks bija spiests doties dziļāk džungļos. Tur viņam paveicās sastapties ar savvaļas kazām, kas apgādāja viņu ar pienu, gaļu un apģērbu, kā arī savvaļas kaķiem, kas pasargāja viņu no alkatīgajām žurkām, kas naktīs viņam varēja uzbrukt.
1709. gada 1. februārī viņu beidzot izglāba kāds garām peldošs kuģis. Selkirka stāsts kļuva par sensāciju. Neskatoties uz piedzīvoto, viņš drīz vien atkal devās jūrā un turpināja savu karjeru. Nāves brīdī viņš bija leitnants uz britu karaliskās flotes kuģa “Weymouth”.
Dzīve uz vientuļas salas: patiesi stāsti par izdzīvojušajiem
Rakstnieks un viņa mūza gandrīz nomira uz vientuļas salas
1980. gadā, tolaik 49 gadus vecais britu žurnālists, rakstnieks un piedzīvojumu meklētājs Džeralds Kingslends (1930 – 2000) žurnālā “Time Out Magazine”, ievietoja sludinājumu. Tajā viņš rakstīja, ka meklē sievieti, kura vēlas doties viņam līdzi un dzīvot kopā uz neapdzīvotas salas.
Uz sludinājumu atsaucās 24 gadus veca meitene vārdā Lūsija Ērvina. Drīz vien abi devās uz Tuinas salu Toresas šaurumā starp Austrāliju un Papua-Jaungvineju.
No 1982. līdz 1983. gadam viņi divatā dzīvoja uz vientuļās salas. Tomēr viņiem bija grūtības atrast dzeramo ūdeni, un, ja palīgā nebūtu nākuši citas salas iedzīvotāji, pāris visticamāk turpat būtu arī gājis bojā. Jāpiebilst, ka uz salas viņus piemeklēja dažādas slimības un infekcijas, kā arī viņi pastāvīgi bija badā.
Pēc atgriešanās civilizācijā Kingslends un Ērvina uzrakstīja katrs atsevišķu romānu par savu kopīgo piedzīvojumu. Jāpiebilst, ka Lūsijas sarakstītais “Castaway”, kas tika publicēts 1983. gadā, iedvesmoja tāda paša nosaukuma 1986. gadā iznākušo filmu. Savukārt Kingslenda grāmata “The Islander” tika izdota 1984. gadā.
Kingslendam un Ērvinai nebija romantisku attiecību, lai gan, pirms doties uz vientuļo salu, viņi bija apprecējušies, jo to pieprasīja Jaunzēlandes likums. Savā grāmatā Lūsija rakstīja, ka viņi drīzāk ienīda viens otru.
16 gadi vientulībā
Populārās autobiogrāfijas “Sala sev” (“An Island to Oneself”) autors Toms Frānsiss Nīls bija jaunzēlandietis, kurš kopumā 16 savas dzīves gadus pavadīja vientulībā uz vienas no Kuka salām.
Pirmo reizi Nīls devās uz salu ar diviem kaķiem, dzeramā ūdens rezervēm, telti un dažām grāmatām. Tur viņš atrada paliekas no Otrā pasaules kara – bojātu laivu, savvaļas meža cūkas un vistas.
Uz salas viņš ierīkoja dārzu, pieradināja vistas un salaboja laivu. Cūkas viņš nomedīja un apēda, jo tās iznīcināja viņa dārzu.
1954. gadā viņš guva nopietnu muguras traumu un tika paralizēts uz četrām dienām. Viņam paveicās, ka viņu pamanīja un izglāba kāds pāris, kurš kuģoja uz jahtas. Viņi apsolīja, ka nosūtīs viņam palīgā kuģi. Pēc divām nedēļām Kuka salu valdības pārstāvji ieradās, lai nogādātu viņu atpakaļ civilizācijā.
Nīls sagaidīja, kamēr viņa mugura sadzīs, un 1960. gada pavasarī atgriezās uz salas ar krājumiem, kuru pietiktu trīsarpus gadiem. Tomēr 1964. gada janvārī viņš brīvprātīgi pameta salu, jo viņam sāka traucēt blakus salu iedzīvotāji, kuri pelnīja iztiku, nirstot pēc pērlēm.
Nīls atgriezās atolā vēl vienu reizi 1967. gada jūnijā un palika tur desmit gadus – līdz 1977. gadam. Tajā pašā gadā viņš vēlreiz saslima un viņu atkal izglāba garām kuģojošas jahtas pasažieri. Tomēr Nīlam drīz tika diagnosticēts kuņģa vēzis un viņš tika nogādāts mājās, kur astoņus mēnešus vēlāk nomira.
Dzīve uz vientuļas salas: patiesi stāsti par izdzīvojušajiem
