Šodien, 4. jūlijā, Latvijas Radio ētera personība, leģendārais sporta žurnālists un komentētājs, savulaik populārā raidījuma „Mikrofona aptauja” veidotājs Gunārs Jākobsons svin 70. gadadienu radio ēterā. Tas ir ne tikai Latvijas, bet pasaules mēroga sasniegums (šī brīža pasaules rekords ir teju 72 gadi radio ēterā). Gunārs Jākobsons ir viens no tiem profesionāļiem, kura darbs ir kļuvis par neizdzēšamu daļu no Latvijas kultūras un vēstures, un viņa balss ir atpazīstama paaudžu paaudzēs. Leģendārais Gunārs Jākobsons svin 70 gadus Latvijas Radio ēterā
Būdams jauns žurnālists, Gunārs Jākobsons savu debiju ēterā piedzīvoja 1954. gada 4. jūlijā, kad veidoja sižetu no Engures zvejnieku kolhoza sporta spēlēm, un ātri vien kļuva par vienu no atpazīstamākajām ētera balsīm. Viņš ir plaši pazīstams kā sporta komentētājs neskaitāmām sporta pārraidēm un sacensībām. Gunārs strādājis par sporta žurnālistu 13 Olimpiskajās spēlēs un 30 Pasaules čempionātos hokejā. Viņa profesionālās zināšanas un analītiskās spējas ir padarījušas viņu par iemīļotu personību sporta profesionāļu un līdzjutēju vidū.
“Darbam radio ir zināms magnētisms, tas liek apzināties vārda spēku un izkopt runas mākslu. 70 gadi ēterā izklausās kā neprāts, taču radio man nav bijis tikai sports un ziņas. Tā arī dzeja, pasakas un kultūras raidījumu vadīšana – liela dažādība, kas noturējusi pie radiofona. Un tie ir neskaitāmi klausītāji, kuriem esmu raidījis visus šo laiku,” par nostrādātajiem gadiem saka Gunārs Jākobsons.
“Gunārs Jākobsons ir īsta radio leģenda. Es vienmēr esmu apbrīnojis viņa spēju saglabāt klausītāju uzmanību un radīt tik siltu un personisku atmosfēru ēterā. Gunārs ir ne tikai izcils žurnālists, bet arī lielisks stāstnieks. Caur viņa ierunātajām bērnu pasakām ir uzaugušas abas manas meitas. Un, protams, es Gunāru pazīstu kā izcilu hokeja komentētāju. Viņa balss ir kļuvusi par Latvijas Radio neatņemamu sastāvdaļu un pavadījusi mūs caur daudzām svarīgām uzvarām. Ne velti hokeja populārākā dziesma ir “Kad mēness jūrā krīt” grupas “Jauns Mēness” izpildījumā, kur Gunāra komentēšana skan dziesmas sākumā un beigās. Es esmu pateicīgs par viņa neizsīkstošo enerģiju un mīlestību kā pret radio, tā pret hokeju,” teic Latvijas hokeja izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš.
“Gunārs ir labākais sporta radioreportāžu meistars,” savu kolēģi un reiz arī skolotāju raksturo sporta žurnālists un komentētājs Anatolijs Kreipāns. “Kad 1994. gadā Latvijas Televīzijā tika izveidota Sporta studija, ko vadīja G. Jākobsons, mani uzaicināja par sporta ziņu producentu, un pavērās iespējas komentēt sporta sacensības. Nebiju pārliecināts, vai varēšu to paveikt, bet Gunāra teiktais bija ļoti īss: “Tev šeit ir jābūt.” Ar to saruna beidzās. Gāju ziemas Olimpiskajās spēlēs hokeja laikā skatīties, kā viņš to dara. Gunārs nekad neuzbāzās ar pamācībām. Viņš pamācīja un aizrādīja neuzkrītoši, īsi un trāpīgi, pat ar humoru. Un ļoti saprotami. Gunāra Jākobsona loma manā sporta komentētāja karjerā ir milzīga un lielā mērā izšķirīga.”
Līdztekus Gunārs Jākobsons vairāk nekā divas desmitgades ir komentējis Dziesmu un Deju svētkus, kā arī veidojis tautā iemīļoto Latvijas Radio dziesmu konkursu „Mikrofona aptauja”, kur klausītāju un skatītāju balsojumā tika noteikta gada populārākā latviešu dziesma. Raidījums piesaistīja plašu auditoriju un kļuva par nozīmīgu platformu mūzikas cienītājiem.
Arī šobrīd Gunārs Jākobsons turpina darbu Latvijas Radio 2, veidojot iknedēļas sporta apskatu. „Neapšaubāmi Gunārs Jākobsons ir liela un brīnišķīga personība, ar kuru man ir tas prieks un gods kopā „darīt” radio. Viņu raksturo profesionālisms, sirsnība, humors un vitalitāte. Ne velti viņš daudziem Latvijas Radio kolēģiem ir bijis un aizvien ir lielisks skolotājs un iedvesmotājs,” norāda Latvijas Radio 2 direktors Kaspars Mauriņš.
Gunārs Jākobsons ir saņēmis vairākus apbalvojumus un atzinības rakstus par savu darbu, atzīstot viņa ieguldījumu sporta žurnālistikā un kultūrā, tostarp Starptautiskās Hokeja federācijas balvu par mūža ieguldījumu sportā, Latvijas Olimpiskās komisijas balvu par mūža ieguldījumu sportā, kā arī 2011. gadā viņš kļuva par Triju Zvaigžņu Ordeņa virsnieku.
