Lielākā kodolavārija cilvēces vēsturē, kuras rezultātā atmosfērā nonāca 400 reizes vairāk radiācijas nekā pēc Hirosimas atomelektrostacijas (AES) sprādziena, – 1986. gada 26. aprīļa naktī aizsākās globāla krīze, kuras sekas jūtamas vēl aizvien, vēsta kanāls “National Geographic”. 40 gadi kopš Čornobiļas avārijas: atspēkojam populārākos mītus
Kopš tā laika veikti plaši pētījumi, analizēti arhīvu materiāli un uzklausīti aculiecinieku stāsti, kas ļauj daudz precīzāk izprast gan katastrofas cēloņus, gan tās sekas. Tomēr sabiedrībā joprojām saglabājusies virkne mītu par notikušo.
Jaunā četru sēriju dokumentālā filma “Černobiļa: avārijas epicentrā”, kura kanālā “National Geographic” skatāma sestdienās no 4. līdz 25. jūlijam pulksten 17.15 un svētdienās no 5. līdz 26. jūlijam pulksten 22.30, pirmo reizi izstāsta katastrofas pilno stāstu – no reaktora avārijas līdz pat mūsdienu karam Ukrainā.
Gaidot filmu, kanāls “National Geographic” aplūkojis dažus no populārākajiem mītiem un faktus, kas aiz tiem slēpjas.
Mīts: avārija bija viena cilvēka kļūda
Nereti tiek uzskatīts – katastrofu izraisīja viena konkrēta cilvēka kļūda. Visskaļāk izskanējis Anatolija Djatlova (1931–1995) vārds, kurš bija Čornobiļas AES galvenā inženiera vietnieks. Viņš uzraudzīja drošības dienestu, kas it kā vainojams katastrofas izraisīšanā. Pēc AES traģēdijas Djatlovs desmit gadus pavadīja aiz restēm un 64 gadu vecumā mira no sirdstriekas. Viņa nāve tiek saistīta ar augsto radiācijas devu, ko viņš saņēma.
Djatlova pieņemtajiem lēmumiem patiešām bija liela nozīme, tomēr ne viņš vienīgais ir vainojams šajā nelaimē. Katastrofa radās vairāku faktoru rezultātā – testēšanas laikā reaktora operatori ignorēja drošības protokolus, bet pats reaktors bija ar būtiskām konstrukcijas nepilnībām.
Zemas jaudas testa laikā reaktors kļuva nekontrolējams, izraisot eksploziju un ugunsgrēku, kas pilnībā iznīcināja reaktora ēku. Reaktorā esošais urāna kurināmais pārkarsa un izkusa, pārvarot aizsargbarjeras. Situāciju vēl vairāk pasliktināja fakts, ka RBMK tipa reaktoriem tolaik nebija hermētiskas aizsargkonstrukcijas – betona un tērauda kupola –, kas šādos gadījumos spētu ierobežot radiācijas noplūdi.
Rezultātā atmosfērā nonāca liels daudzums radioaktīvo vielu – tostarp jods, cēzijs un stroncijs –, kas izplatījās plašā teritorijā. Papildus tam aizdegās arī grafīts, un ugunsgrēks vairākas dienas turpināja izplatīt vidē indīgos izmešus.
Mīts: evakuācija netika uzsākta uzreiz drošības apsvērumu dēļ
Radiācijas apdraudējuma gadījumā svarīgi palikt iekštelpās, vislabāk ēkās ar betona vai ķieģeļu sienām, uzturoties tālāk no logiem un durvīm. Vienlaikus ir jāseko līdzi informācijai medijos un autoritāšu norādījumiem. Tomēr drošības riski nebija iemesls, kāpēc evakuācija no Čornobiļas notika 36 stundas pēc avārijas.
Sākotnēji padomju varas iestādes centās slēpt notikušā apmēru un vilcinājās ar lēmumu pieņemšanu. Līdz pat evakuācijas sākumam iedzīvotājiem netika sniegta pilnvērtīga informācija par radiācijas risku, un dzīve pilsētā turpinājās šķietami ierastā ritmā – bērni spēlējās ārā, cilvēki devās uz veikalu un darbu.
Tikai nākamajā dienā tika pieņemts lēmums evakuēt Pripjatas pilsētas iedzīvotājus. Viņiem tika paziņots, ka izbraukšana būs īslaicīga, tāpēc cilvēki līdzi paņēma tikai pašas nepieciešamākās lietas, atstājot mājās personīgās mantas un dokumentus.
Sākotnēji ap reaktoru tika noteikta desmit kilometru aizlieguma zona. Visa Pripjatas pilsēta, kas atradās tikai trīs kilometrus no AES un kurā dzīvoja teju 50 tūkstoši iedzīvotāju, tika pilnībā evakuēta. Vēlāk aizlieguma zona tika paplašināta un iedzīvotāju evakuācija turpinājās. Tiek lēsts, ka kopumā katastrofas dēļ no savām mājām tika pārvietoti ap 200 tūkstošiem cilvēku.
Mīts: Čornobiļas teritorija ir pilnīgi izmirusi
Kodolkatastrofā ievērojami cieta arī dzīvnieki un daba, tostarp tika iznīcināta aptuveni piecus kvadrātkilometrus liela skujkoku meža teritorija. Tas pazīstams arī kā “sarkanais mežs”, jo neilgi pirms koku bojāejas, to skujas iekrāsojās sārtas.
Tomēr gadu gaitā Čornobiļas flora un fauna ir atguvusies pārsteidzoši labi. Par to lielā mērā jāpasakās seku likvidētājiem. Starp viņiem bija arī aptuveni 20 tūkstoši Baltijas valstu iedzīvotāju – skaits, kas apdzīvotības ziņā pielīdzināms Jēkabpilij.
Lai arī “sarkanā meža” ekosistēma atjaunojas lēni, citviet koku lapas un zāle zaļo, un daba soli pa solim pārņem pilsētvidi. Tur var sastapt arī daudz dažādu dzīvnieku – putnus, vilkus, briežus, lūšus un pat savvaļas zirgus. Zinātnieki novērojuši, ka daudzviet dzīvnieku populācijas ir pat lielākas nekā apkārtējos reģionos, kuros aktīvi dzīvo cilvēki.
Mīts: Čornobiļā mūsdienās sastopami mutanti
Dažkārt var dzirdēt nostāstus par iespaidīgiem mutantiem, kas dzīvo Čornobiļā un radušies augstās radiācijas dēļ. Tomēr patiesībā tur nav ne divgalvainu vilku, ne citu mistisku milzu radījumu. Ir novērotas ģenētiskas izmaiņas, piemēram, zemāka spēja vairoties vai mazāks ķermeņa izmērs, bet tās nav “holivudiskas”.
Čornobiļas aizlieguma zonā sastopami arī suņi un kaķi – pēcnācēji mājdzīvniekiem, kurus iedzīvotāji steigā atstāja evakuācijas laikā. Gadu gaitā šie dzīvnieki ir pielāgojušies dzīvei bez cilvēkiem, veidojot savvaļas populācijas, kas spēj izdzīvot skarbajos apstākļos.
Pētījumi rāda, ka novērojamas atšķirības to dzīvnieku ģenētiskajā materiālā, kas dzīvo tuvāk reaktoram, un to, kas atrodas tālāk, kas var liecināt par ilgstošu vides ietekmi. Vienlaikus daļa dzīvnieku joprojām uzturas cilvēku tuvumā – pie stacijas darbiniekiem vai pētniekiem, – un par viņiem galvenokārt rūpējas Tīras nākotnes atbalsta fonds, kas pabaro dzīvniekus, kā arī nodrošina viņu sterilizāciju, kastrāciju un vakcināciju.
Mīts: šodien Čornobiļa ir apdzīvojama
Lai arī kopš kodolkatastrofas pagājuši 40 gadi un daļa iedzīvotāju labprātīgi atgriezušies savās mājās Čornobiļā, tā joprojām nav piemērota pastāvīgai dzīvošanai.
Radiācijas līmenis teritorijā nav vienmērīgs – ir vietas, kur tas ir relatīvi zems, taču citviet aizvien saglabājas paaugstināts piesārņojums, īpaši augsnē un mežos. Radioaktīvās vielas, piemēram, cēzijs un stroncijs, saglabājas vidē ilgstoši un var uzkrāties augos un dzīvniekos.
Zinātnieki norāda, ka Pripjatas pilsēta nebūs piemērota pastāvīgai apdzīvošanai vēl vismaz 20 tūkstošus gadu. Tas nozīmē, ka, lai arī teritorijā iespējama īslaicīga uzturēšanās kontrolētos apstākļos, ilgtermiņa dzīve tur joprojām nav droša.
Vienlaikus aizlieguma zonā strādā simtiem cilvēku – zinātnieki, apsardze un tehniskais personāls –, kuri tur uzturas maiņās, nevis pastāvīgi.
Aizvien atklājas jaunas liecības
Lai gan varētu šķist, ka par avāriju zināms teju viss, aizvien turpina nākt gaismā jauna informācija. Dokumentālā filma “Černobiļa: avārijas epicentrā” piedāvā jaunu skatījumu uz vienu no visvairāk analizētajiem notikumiem mūsdienu vēsturē – ar līdz šim nepubliskotām aculiecinieku liecībām, padziļinātu ieskatu Padomju Savienības un Rietumvalstu reakcijā, kā arī stāstiem par to, kā gadu gaitā mainījusies aizlieguma zona.
Raidījuma “Černobiļa: avārijas epicentrā” pirmā sezona četrās sērijās skatāma sestdienās no 4. līdz 25. jūlijam pulksten 17.15 un svētdienās no 5. līdz 26. jūlijam pulksten 22.30.
Savukārt šīs un vēl citu katastrofu aizkulisēs ieskatās raidījums “Katastrofas, kas mainīja inženieriju”, kurš uz ekrāniem vērojams katru svētdienu no 5. līdz 19. jūlijam pulksten 10.30.
