Milzīga, smiltīs aprakta būvju sistēma pie vienas no senākajām Ēģiptes piramīdām sniegusi intriģējošu jaunu pavedienu par to, kā pirms aptuveni 4500 gadiem varēja tikt uzbūvēti šie iespaidīgie senatnes pieminekļi. Pētnieki uzskata, ka noslēpumainās konstrukcijas varētu būt daļa no sarežģītas ūdens apsaimniekošanas sistēmas. Noslēpumains atklājums pie Ēģiptes piramīdas atklāj jaunas versijas par to, kā patiesībā tapa senās celtnes
Netālu no Sarkanās piramīdas Dahšūrā zem smiltīm atklātas divas milzīgas konstrukcijas, kas stiepjas pāri visai ielejai un vairāk atgādina milzu aizsprostus nekā ceļus. Desmitgadēm ilgi šie veidojumi tika interpretēti kā akmens transportēšanai izmantots ceļš vai arī vienkārši kā dabisks reljefa paaugstinājums. Taču jaunā pētījumā izvirzīta pavisam cita versija – konstrukcijas varētu būt bijušas daļa no sarežģīta hidrauliska tīkla, kas paredzēts plūdu ūdens savākšanai, nogulšņu aizturēšanai un ūdens plūsmas regulēšanai.
Piedāvātā sistēma ietver divus aizsprostus, rezervuāru, novirzīšanas kanālu un, iespējams, senākā zināmā sarežģītā trīsstūrveida pārplūdes būve Senajā Ēģiptē. Pētnieki pieļauj, ka kontrolēta ūdens izmantošana varēja palīdzēt pārvietot smagas kravas pie piramīdas, nodrošināt strādniekus ar ūdeni, sagatavot javu un pasargāt būvlaukumu no spēcīgiem plūdiem.
Ja šī teorija tiks apstiprināta, atklājums varētu liecināt, ka senie ēģiptieši jau pirms aptuveni 4500 gadiem bija apguvuši sarežģītas ūdens inženierijas metodes laikā, kad faraons Sneferu pārveidoja Dahšūru par monumentālu būvniecības centru.
Tomēr pagaidām pastāv būtisks ierobežojums – konstrukcijas nekad nav pilnībā izraktas un to vecums nav droši noteikts. Tas nozīmē, ka to saistība ar Sarkano piramīdu joprojām ir ļoti aizraujoša, taču nepierādīta teorija.
Milzīgās būves stiepjas pāri visai ielejai
Sarkanā piramīda Dahšūrā atrodas aptuveni 25–40 kilometrus uz dienvidiem no Kairas. Tā ir aptuveni 4600 gadus veca un tika uzcelta ap 2590. gadu pirms mūsu ēras Senās Ēģiptes 4. dinastijas faraona Sneferu valdīšanas laikā.
Sneferu bija faraona Heopsa tēvs – tieši Heops vēlāk lika uzbūvēt slaveno Lielo piramīdu Gīzā.
Divi noslēpumainie veidojumi šķērso Dahšūras ieleju uz dienvidrietumiem no piramīdas. Tie stiepjas aptuveni 600–700 metru garumā no vienas ielejas malas līdz otrai. Katrs no tiem ir nostiprināts pret pretējām nogāzēm, un abiem ir plata, trapecveida forma, kas atgādina no zemes un akmeņiem veidotu uzbērumu. Topogrāfiskās rekonstrukcijas liecina, ka konstrukciju pamatne ir aptuveni 15–30 metrus plata, bet tās joprojām paceļas aptuveni 6–7 metrus virs mūsdienu ielejas dibena, lai gan liela daļa ainavas tagad ir klāta ar vēja sanestām smiltīm.
Tieši atrašanās vieta ir viens no spēcīgākajiem argumentiem par labu versijai, ka konstrukcijas varējušas kalpot ūdens kontrolei. Tās neatrodas gar kādu dabisku pārvietošanās maršrutu, bet gan šķērso ielejas drenāžas ceļu – tieši tur, kur parasti būvētu barjeras, lai palēninātu vai aizturētu plūdu ūdeņus.
No ceļa uz aizsprostu: jauna teorija maina priekšstatu par konstrukcijām
Iepriekšējie pētnieki austrumu konstrukciju bija interpretējuši kā ceļu, pa kuru uz Sarkano piramīdu nogādāja kaļķakmeni. Savukārt rietumu veidojums dažkārt tika uzskatīts vienkārši par dabisku reljefa paaugstinājumu.
Jaunākā analīze, ko vadīja Kairas Universitātes pētnieki, piedāvā citu skaidrojumu – abas būves kopā varētu būt veidojušas divpakāpju ūdens un nogulšņu apsaimniekošanas sistēmu.
Augšpusē esošā konstrukcija, iespējams, darbojās kā tā dēvētais kontrolējošais aizsprosts, palēninot pēkšņu plūdu ūdeņus, lai akmeņi, smiltis un citas nogulsnes nosēstos pirms ūdens nonākšanas tālāk. Pēc tam tīrāks ūdens varēja ieplūst otrā konstrukcijā, kas, iespējams, kalpoja kā galvenais aiztures aizsprosts.
Teritorija starp abiem aizsprostiem varēja veidot aptuveni 8,5 hektārus lielu rezervuāru, kurā varēja uzkrāt aptuveni 230 miljonus litru ūdens. Tā kā liela daļa baseina mūsdienās ir piepildīta ar smiltīm, pētnieki uzskata, ka tā sākotnējā ietilpība varēja būt ievērojami lielāka – iespējams, pat divreiz lielāka. Īslaicīga ūdens aizturēšana starp abiem aizsprostiem samazinātu tā postošo spēku, aizsargātu lejpus esošos kanālus no izskalošanas un neļautu tiem ātri piepildīties ar nogulsnēm. Tas būtu bijis īpaši nozīmīgi Dahšūrā, kur pēkšņi plūdi varēja izskalot mīkstos kaļķakmens un merģeļa iežus.
Noslēpumains trīsstūris var slēpt senas inženierijas sasniegumu
Visiespaidīgākā hipotētiskās sistēmas daļa atrodas rietumu konstrukcijas centrā. Satelītattēli un vēsturiskās aerofotogrāfijas atklāj lielu zigzagveida jeb trīsstūrveida struktūru, kurai, pēc pētnieku domām, būtu grūti atrast loģisku izskaidrojumu, ja tā būtu vienkārši ceļa vai transporta rampas daļa.
Pētnieki to interpretējuši kā iespējamu tā dēvēto „duckbill” jeb trīsstūrveida pārplūdes būvi – konstrukciju, kas ļauj novadīt vairāk ūdens nekā taisna pārplūde ar tādu pašu platumu.
Trīsstūra forma palielinātu kopējo malu garumu, pa kuru ūdens varētu izplūst, tādējādi ļaujot novadīt daudz lielāku ūdens daudzumu, pirms rezervuārs sasniegtu bīstamu līmeni. Domājamās pārplūdes malas kopējais garums varēja būt aptuveni 200 metri, bet tās augstums – apmēram 4–7 metri. Atvēruma leņķis, pēc aplēsēm, varēja sasniegt 70–75 grādus. Hidrauliskie aprēķini liecina, ka šāda būve varēja novadīt vairāk nekā divreiz lielāku ūdens daudzumu nekā taisna pārplūde tādā pašā ielejas posmā. Papildu caurplūdes jauda samazinātu risku, ka plūdu ūdens pārplūst pāri aizsprosta malai, kas varētu izraisīt tā katastrofālu sabrukšanu.
Senajā Ēģiptē līdz šim nav droši identificēta neviena tik sena „duckbill” tipa pārplūdes konstrukcija. Ja arheoloģiskie izrakumi apstiprinās gan tās funkciju, gan vecumu, Dahšūras atradums varētu būt ārkārtīgi agrīns šādas inženierijas principa izmantojums.
Vai senie ēģiptieši mācījās no postošiem plūdiem?
Šāds risinājums varētu liecināt, ka senie ēģiptiešu inženieri savu izpratni par plūdu kontroli pilnveidoja, balstoties uz iepriekšējo pieredzi.
Mazāk nekā 20 kilometrus uz austrumiem no Dahšūras atrodas Sadd el-Kafara – aizsprosts, ko bieži uzskata par vienu no pasaulē senākajiem lielajiem aizsprostiem. Tas tika uzbūvēts aptuveni tajā pašā laikposmā, taču galu galā to iznīcināja spēcīgi plūdi.
Pētnieki jau sen pieļauj, ka aizsprosts sabruka tāpēc, ka tam nebija pietiekami jaudīgas pārplūdes sistēmas ārkārtīgi lielu ūdens daudzumu novadīšanai.
Hipotētiskā Dahšūras trīsstūrveida pārplūde būtu risinājusi tieši šo problēmu – palielinātu ūdens novadīšanas spēju, samazinātu spiedienu uz aizsprostu un risku, ka ūdens pārplūst pāri tā malai.
Tomēr pagaidām nav pierādījumu, ka Dahšūras būvnieki tiešām būtu tieši reaģējuši uz Sadd el-Kafara aizsprosta sabrukšanu.
Piramīdas apkārtnē varēja būt arī īpašs ūdens kanāls
Piedāvātā hidrauliskā sistēma, iespējams, ietvēra arī garu novirzīšanas kanālu, kas stiepās gar Sarkano piramīdu. Vēsturiskie pētījumi liecina, ka viena taisna kanāla daļa stiepās aptuveni 600–800 metrus paralēli pieminekļa rietumu pusei, bet pēc tam pagriezās uz austrumiem un atradās aptuveni 40–50 metru attālumā no piramīdas. Viss kanāls varēja būt aptuveni kilometru garš, pirms tas savienojās ar seno ieleju un plašāku drenāžas tīklu Nīlas virzienā.
Kanāls atradās aptuveni 40 metrus virs Nīlas ielejas, tādēļ laivas no upes līdz pašai piramīdai tajā nevarēja nokļūt. Smago materiālu nogādāšanai augstāk joprojām būtu vajadzīgas rampas. Tomēr, kad materiāli sasniedza augstieni, pētnieki pieļauj, ka nelielas baržas vai ar ūdeni atvieglotas ragavas varēja palīdzēt pārvietot smagās kravas pa salīdzinoši līdzenu teritoriju. Ūdens varēja nodrošināt arī strādniekus un dzīvniekus, tikt izmantots javas pagatavošanai un putekļu samazināšanai būvlaukumā.
Tāpat tas varēja pildīt aizsardzības funkciju, pasargājot tuvumā esošo Lūztās piramīdas ceļu un ostu no pēkšņiem plūdiem un nogulšņu uzkrāšanās.
Pētnieki gan neapgalvo, ka Sarkanā piramīda noteikti tika uzbūvēta ar ūdens spēka vai baržu palīdzību.
Drīzāk viņi uzskata, ka ūdens apsaimniekošana varēja būt tikai viena daļa no plašākas loģistikas sistēmas, kas nodrošināja būvdarbus pieminekļa apkārtnē.
Dahšūra pirms 4500 gadiem nebija tāds tuksnesis kā mūsdienās
Lai gan mūsdienās Dahšūra izskatās kā sauss tuksnesis, ainava senatnē bijusi pavisam citāda. Paleoklimata dati liecina, ka Senās Ēģiptes Vecās valsts sākumposmā šajā reģionā bija vairāk nokrišņu un lielākas klimata svārstības. Tas nozīmē, ka ielejās, kur lielāko gada daļu nebija ūdens, spēcīgu lietusgāžu laikā varēja veidoties ļoti straujas un postošas ūdens plūsmas.
Tiešā Dahšūras sateces teritorija bija salīdzinoši neliela, taču ūdens noteiktos apstākļos varēja tikt novirzīts arī no daudz lielākās Vādi Taflas drenāžas sistēmas.
Ja šāda saikne patiešām pastāvēja, efektīvā sateces teritorija varēja palielināties no dažiem kvadrātkilometriem līdz vismaz 100 kvadrātkilometriem un, iespējams, pat 400 kvadrātkilometriem. Iespējamā sistēma nebūtu radījusi pastāvīgu upi. Tā drīzāk varēja savākt sezonālos nokrišņus un īslaicīgus, spēcīgus plūdus, pārvēršot neparedzamu tuksneša apdraudējumu kontrolējamā resursā.
Pagaidām teorija vēl nav pierādīta
Šobrīd interpretācija galvenokārt balstās uz satelītattēliem, vēsturiskajām kartēm, aerofotogrāfijām, reljefa modeļiem un hidrauliskajiem aprēķiniem.
Liela daļa teritorijas atrodas ierobežotas pieejamības militārajā zonā, un arheologi šīs konstrukcijas vēl nav izrakuši. Tāpēc pagaidām nav iespējams droši noteikt, kas tās uzbūvēja un kad tās tapa.
Lai apstiprinātu aizsprostu teoriju, pētniekiem būtu jāatrod mākslīgi veidoti konstrukciju kodoli, akmens aizsargkārta pret ūdens eroziju, ūdens atnesti nogulumi vai citi materiāli, kuru vecumu iespējams precīzi noteikt. Tāpat nepieciešams noskaidrot, vai hipotētiskais kanāls patiešām bija fiziski savienots ar rietumu konstrukciju.
Līdz tam nav izslēgts, ka šīs būves radītas pirms Sarkanās piramīdas celtniecības, pašas celtniecības laikā vai pat vairākus gadsimtus vēlāk.
Tomēr, ja jaunā teorija tiks apstiprināta, atklājums varētu būt nozīmīgs solis ceļā uz vienu no lielākajiem senās pasaules noslēpumiem – kā pirms tūkstošiem gadu cilvēki spēja organizēt milzīgu celtniecību un pārvietot tonnām smagus materiālus, izmantojot tolaik pieejamās tehnoloģijas.
Noslēpumains atklājums pie Ēģiptes piramīdas atklāj jaunas versijas par to, kā patiesībā tapa senās celtnes
