Ikdienā daudzas darbības veicam automātiski, īpaši par tām neaizdomājoties. Taču tas, kas vienam šķiet pilnīgi normāls ieradums, citam var radīt aizkaitinājumu, nedrošību vai pat aizvainojumu. Dažkārt pietiek ar nelielu uzmanību pret saviem paradumiem, lai saprastu, kā tie ietekmē apkārtējos. 7 lietas, ko cilvēki bieži dara aiz ieraduma, pat nenojaušot, kā tās ietekmē citus
1. Pārtrauc citus, kamēr viņi runā
Dažiem cilvēkiem ir ieradums iestarpināt savas domas vēl pirms otrs cilvēks ir pabeidzis teikumu. Bieži vien tas nenotiek ar sliktu nodomu – cilvēks vienkārši baidās aizmirst to, ko vēlas pateikt. Tomēr sarunu biedram tas var radīt sajūtu, ka viņa teiktais nav pietiekami svarīgs. Ja šāda uzvedība atkārtojas, otrs cilvēks var sākt runāt mazāk vai izvairīties no noteiktām tēmām. Dažkārt pārtraukšana var radīt arī iespaidu, ka vēlies sarunā dominēt. Pamēģini apzināti sagaidīt, līdz otrs ir pabeidzis domu. Tas var būt vienkāršs, bet ļoti nozīmīgs solis cieņpilnākas komunikācijas veidošanā.
2. Telefona pārbaudīšana sarunas laikā
Īss skatiens telefonā var šķist nenozīmīgs, īpaši tad, ja tikai pārbaudi paziņojumu. Taču cilvēkam, kurš ar tevi runā, tas var radīt sajūtu, ka viņš sacenšas par tavu uzmanību ar ekrānu. Pat ja neesi to domājis tādā veidā, tavs sarunu biedrs var secināt, ka viņa teiktais tevi neinteresē. Īpaši nepatīkami tas var būt nopietnas vai emocionālas sarunas laikā. Ja saruna tev ir svarīga, telefona nolikšana malā var parādīt daudz vairāk nekā desmit vārdi. Pilnīga uzmanība ļauj otram cilvēkam justies sadzirdētam. Turklāt arī tev pašam būs vieglāk uztvert sarunas būtību.
3. Automātiski dot padomus, kad otrs vienkārši vēlas tikt uzklausīts
Kad kāds dalās ar problēmu, mūsu pirmā reakcija bieži vien ir mēģināt to atrisināt. Tomēr ne vienmēr cilvēks meklē risinājumu. Dažreiz viņam vienkārši nepieciešams, lai kāds viņu uzklausa un saprot. Neprasīts padoms var radīt sajūtu, ka viņa emocijas tiek novērtētas vai analizētas, nevis pieņemtas. Īpaši tas attiecas uz situācijām, kurās cilvēks pats vēl nav gatavs rīkoties. Pirms dot padomu, vari vienkārši pajautāt: „Vai tu vēlies, lai es tev iesaku, ko darīt, vai arī vienkārši uzklausu?” Šāds jautājums var pilnībā mainīt sarunas noskaņu.
4. Atlikt atbildēšanu uz ziņām un pēc tam aizmirst par tām
Gandrīz ikvienam gadās izlasīt ziņu un nodomāt: „Atbildēšu vēlāk.” Problēma rodas tad, kad „vēlāk” pārvēršas par dienām vai nedēļām. Cilvēks otrā ekrāna pusē var nezināt, ka vienkārši esi aizņemts vai aizmirsis. Viņš var sākt domāt, ka apzināti izvairies no saziņas. Tas īpaši jūtams, ja ziņa bijusi svarīga vai emocionāla. Protams, nav iespējams vienmēr atbildēt uzreiz, taču īss „Šobrīd nevaru, bet atbildēšu vēlāk” var daudz ko mainīt. Tas parāda, ka esi redzējis ziņu un neignorē cilvēku.
5. Automātiski salīdzināt citu cilvēku pieredzi ar savējo
Kad kāds stāsta par savu pieredzi, mums dažkārt gribas uzreiz pateikt: „Man bija tieši tāpat.” Saruna tādējādi var nemanot pārvērsties par stāstu par mums pašiem. Lai gan vēlme dalīties savā pieredzē ir dabiska, otrs cilvēks var justies tā, it kā viņa stāsts tiktu novirzīts malā. Īpaši tas var būt nepatīkami, ja cilvēks dalās ar kaut ko ļoti personīgu. Pirms stāstīt par sevi, ļauj viņam pabeigt domu. Uzdod jautājumu un parādi patiesu interesi par viņa pieredzi. Dažreiz visvērtīgākais, ko vari dot otram cilvēkam, ir vienkārši iespēja tikt uzklausītam.
6. Izmantot sarkasmu situācijās, kurās tas nav piemērots
Sarkasms daudziem ir dabisks humora veids, taču ne visi to uztver vienādi. Tas, kas tev šķiet nevainīgs joks, citam var izklausīties pēc kritikas vai izsmiekla. Īpaši uzmanīgiem jābūt, runājot par otra cilvēka izskatu, darbu, attiecībām vai nedrošības iemesliem. Cilvēks var pasmieties līdzi tikai tāpēc, ka nevēlas parādīt, ka jūtas aizskarts. Ja pamani, ka kāds pēc tava joka kļūst klusāks vai maina uzvedību, iespējams, joks tomēr nav bijis tik nevainīgs, kā šķita. Humors var satuvināt cilvēkus, taču tikai tad, ja tas nevienu nenostāda neērtā situācijā.
7. Pieņemt, ka citi paši sapratīs, ko tu domā
Vēl viens ļoti izplatīts ieradums ir sagaidīt, ka apkārtējie paši sapratīs mūsu noskaņojumu, vēlmes vai neapmierinātību. Ja esi dusmīgs, vari kļūt klusāks un cerēt, ka otrs sapratīs iemeslu. Ja kaut kas tevi aizvaino, vari gaidīt, ka cilvēks pats to pamanīs. Taču apkārtējie nevar vienmēr zināt, kas notiek tavā galvā. Šāda klusēšana var radīt pārpratumus un nevajadzīgu spriedzi attiecībās. Daudz efektīvāk ir mierīgi pateikt, ko jūti un kas tevi satrauc. Atklāta komunikācija ne vienmēr atrisina visu uzreiz, taču tā dod otram cilvēkam iespēju tevi patiešām saprast.
