Šoreiz savā randiņa kuriozā ar mums dalās BrīvBrīdis.lv lasītāja Amanda. Viņa stāsta, pie kā noveda iepazīšanās internetā.
Viss sākās tā… pāris gadus atpakaļ internetā iepazinos ar kādu puisi. Parakstījos uz aklo randiņu. Ārā bija ziema, tāpēc nolēmām aizbraukt paslidot. Puisis bija patīkams, inteliģents un principā ātri atradām kopīgu valodu. Pēc slidošanas biju sajūsmā un randiņš tikai pieņēma apgriezienus. Viņš man piedāvāja doties uz kādu klusāku vietiņu pavakariņot… tā nu sanāca, ka bija sestdienas vakars un praktiski visur kur gājām bija pārpildīts ar cilvēkiem. Beigās nonācām Vecrīgā kādā nelielā restorānā. Tuvojoties tam, es jau teicu viņam, ka man nav īpaši daudz naudas līdzi, jo nezinu, varbūt viņš ir no tiem puišiem, kas var pēkšņi mani nostādīt fakta priekšā, ka meitenēm jāapmaksā rēķini…Taču viņš ļoti solīdi uzreiz pateica, ka, lai neuztraucoties par naudu un viņš visu apmaksās. Tā nu viss tikai sākās.
Mēs ieturējām vakariņas un jau sākotnēji paralēli ēdienam viņš pasūtīja vīnu, diezgan dārgu. Nodomāju – ja jau pasūta un redz pasūtījuma cenu, tad jau zina ko dara. Vīns bija ļoti gards un sarunas rosījās tiešām interesantas.Vakars ievilkās uz vairākām stundām. Viss jau forši, tik kamēr es 3 stundas malkoju divas vīna glāzes, viņš ātri savas izdzēra un pēkšņi pārgāja uz viskiju. Katru glāzi viņš visnotaļ ļoti ātri izdzēra, bet es tam īpaši nepievērsu uzmanību. Jā, bijām nedaudz iereibuši, bet tas īpaši neatsoguļojās uz viņa un vēl jo vairāk manu uzvedību. Tā nu laiks ritēja ļoti strauji. Pulkstenis bija ap 21:00 un es viņam pateicu, ka būtu tā kā laiks šo vakaru noslēgt, bet viņš jau pamanījās pasūtīt nākošo viskija glāzi. Pēc kādām 25 minūtēm es palūdzu, lai viesmīle atnes rēķinu, bet pati pirms došanās prom aizgāju uz dāmistabu.
Un tad tas notika – visapkaunojošākais, kas ar mani jebkad ir noticis…
Atgriežoties ieraudzīju neticamo – mans kavalieris ar rokām aizsedzis seju, uzgūlies uz galda un aizmidzis. No sākuma domāju – varbūt cilvēkam slikti, bet izrādās, ka pēdējā glāze bija liktenīgā un viņš vienkārši piedzēries un atlūzis uz galda. Gāju klāt, mēģināju viņu visos iespējamos veidos pamodināt, bet bez rezultātiem. Viņš tikai kaut ko nošļupstēja un gulēja tālāk. Un tad viesmīle atnesa rēķinu… atvēru un gandrīz nobālēju – ap 110.00Ls. Viesmīle uz mani skatās un pati apjūk, jo izskatās, ka mans kavalieris vispār nav lietojams. Viņa teica, lai es nomaksāju rēķinu un vedot viņu prom. Es atbildēju, ka man nav tādas naudas, jo viņš solījās visu nomaksāt. Tad sākās pilnīga panika, jo apkārtējie restorāna klienti turpināja sekot līdzi mūsu notikumiem, nenovēršot ne aci. Tika izsaukta restorāna vadītāja. Viņa teica, ka situācija ir ļoti nepatīkama un, lai bez maz vai – meklējot naudu. Ja nav līdzi, tad lai zvanot viņa draugiem, radiniekiem u.tml., kas atnāktu un samaksātu. Es viņai atbildēju, ka šis bija mūsu pirmais randiņš un nevienu nepazīstu. Tā nu jau bezizejā izdomāju, ka varbūt viņam makā ir skaidra nauda – ja jau viņš tik vieglprātīgi pasūtīja dārgos dzērienus.Makā bija tikai 20Ls, kredītkarte un visādi dokumenti.
Panikā no spiediena no restorāna vadītājas izdomāju, ka varētu mēģināt norēķināties ar viņa kredītkarti, tikai viens BET – Pin kods. Viesmīle pameta ideju – daudzi kaut kur pin kodu pieraksta – uz lapiņas vai telefonā. Tā kā makā tādus pierakstus neatradu, sāku šķirstīt telefonā numurus, bet bez panākumiem. Saprotu, ka tā reāli nedrīkst darīt. Galu galā svešas mantas, bet izmisums ņēma priekšroku. Tā nu mēs 40 minūtes meklējām risinājumu, bet viņš kā gulēja, tā gulēja. Tad nu es beidzot teicu vadītājai: “Atstāju Jums viņa maku ar Ls 20.00, kredītkartēm, dokumentiem – un mēs dodamies prom.” Noteicu, ka viņam visas šīs lietas ir ļoti svarīgas un rīt pamostoties būs momentā klāt un tāpat nāksies nomaksāt rēķinu. Varēja manīt, ka viņām jau ir apnicis un noriebies ar mums auklēties un tāpat tas šajā vakarā nebeigsies ar laimīgām beigām, tāpēc piekrita.
Pēc tā kāds vīrietis man palīdzēja viņa pacelt un iznest no restorāna, kā arī izsauca taksi. Par maniem Ls 10.00 makā – mēs aizbraucām līdz manām mājām, kur taksists man palīdzēja viņu ienest un iemest gultā… Ilgi nevarēju aizmigt, biju pilnīgā šokā no pārdzīvotā.
Nākošā rītā viņš pamodās ar sāpošu galvu un prasīja, kur mēs esam un kas īsti vakar notika – un kur PIE VELNA ir viņa maks??!! Es viņam visu izstāstīju, viņš aizbrauca un, protams, norēķinājās par restorāna pakalpojumiem. Bet es viņam noteicu – NEDOD DIEVS vēl kādreiz viņu satikšu.
Nu tāds, lūk, man bija randiņš. Nevienam nenovēlu.
