Testu rezultāti, kas iegūti, snieguši būtiskas norādes par to, par ko Stounhendžas kādreiz varēja kalpot, vēsta britu mediji.
Stounhendža ir viena no Lielbritānijas cienījamākajām neolīta vietām. Tā bijusi rūpīgu pētījumu un pētnieku uzmanības centrā gadu desmitiem, un atrodas bagātīgas arheoloģisko izrakumu vietas centrā.
Viss Stounhendžā un ap to ir piedāvājis pētniekiem nebijušu izpratni par pagātni, devis lielisku ieskatu tajā. Bet tomēr ir palicis viens līdz galam neatbildēts jautājums: kādam tieši mērķim šī vieta kalpoja?
Ir vairākas teorijas. Tās var būt dažādas, sākot no praktiskām, piemēram, seno cilvēku iespējām sekot līdzi gadalaikiem, līdz pat dīvainākām, piemēram, bākugunīm, lai sazinātos ar citplanētiešiem.
Viena teorija, kas tika izplatīta Smitsona kanāla dokumentālās filmas “Secrets: Stonehenge Mystery” (Noslēpumi: Stounhendžas noslēpumi) laikā, ierosināja, ka Stounhendža savulaik kalpojusi kā Lielbritānijas prestižāko cilvēku atdusas vieta, kaut kas līdzīgs “elites kapsētai”.
Londonas Universitātes koledžas (UCL) arheologs Maiks Pārkers Pīrsons ir pavadījis pētījumos gadiem ilgi, strādājot šajā vietā, un teica, ka piemineklis varētu būtu kalpojis ne tikai vietējiem cilvēkiem, bet arī tiem, kas dzīvoja tālu.
Vietnē atrasto cilvēku mirstīgo atlieku DNS analīze ir pierādījusi, ka kontinentālie cilvēki regulāri apmeklēja, dzīvoja un strādāja Stounhendžas apkārtnē un, iespējams, tika tur pat apglabāti.
Bioarheoloģes Dr. Kristijas Vilisas (arī no UCL) veiktais darbs Stounhendžā kaulu fragmentos atrada sīkus bioloģiskos zīmogus. “Šie rezultāti ne tikai pārraksta to, ko mēs zinām par Stounhendžu, bet arī pārraksta to, ko mēs zinām par neolīta Lielbritāniju,” viņa atzīmēja.
Neolīta laikmeta cilvēku mirstīgās atliekas liecina par mokošiem stāstiem: lauzti, salauzti un perforēti kauli, viņu nāve bieži notika liktenīgu cīņu un konfrontāciju dēļ.
Vilisa sacīja, ka viņa plāno atrast pierādījumus par “bultu galiem un šķēpiem, kas [ir izgājuši] cauri ķermenim, atsitoties pret kauliem, novirzoties no kauliem”. Tomēr Stounhendžā tas tā nebija. “Vienkārši nav pierādījumu par jebkāda veida vardarbību uz šiem kauliem,” viņa paskaidroja.
Kopējais kaulu attēls bija daudzveidīgs. Daži bija mazi, citi lieli, un daudzi bija īsi un gari. Dr. Vilisa teica, ka tas mums stāsta “kaut ko par to, kā viņi godināja savus mirušos”.
Katru Stounhendžā apbedīto kaula fragmentu rūpīgi savāca un pieskatīja neolīta pētnieki, “liecinot, kas saistīja apbedījumus, bija statuss un cieņa, kas šiem cilvēkiem tika likts dzīvē.”
Lai gan tas ir atklājums, kas palīdz vismaz daļēji izskaidrot, kādam nolūkam Stounhendža varētu būt izmantota, vietas precīzais mērķis un plašākā nozīme joprojām ir noslēpums.
