Tihrans Ohannisians, 16, sauca: “Ardievu! Slava Ukrainai!” kad viņš turēja kalašņikovu pie krūtīm pēc tam, kad tika nāvējoši ievainots apšaudē ar krievu karavīriem okupētajā Berdjanskā.
Kāda tagad sirds salauzta mamma runāja ar savu mīļoto bērnu tikai pusstundu pirms Krievijas karaspēka apšaudē viņu nežēlīgi nogalināja. Tihrans Ohannisians un viņa klasesbiedrs Mikita Hananovs, kuri abi ir tikai 16 gadus veci, kļuva par nacionālajiem varoņiem pēc tam, kad pagājušajā mēnesī izplatījās video, kurā viņi izkliedz savus pēdējos vārdus – “Ardievu! Slava Ukrainai”.
Tihrans lēja asinis, cieši satverot sev pie krūtīm Kalašņikovu, un, esot tuvu nāvei, atzina, ka tas viss ir pēc sadursmes ar diviem krievu karavīriem, kurus zēns apgalvoja, ka viņš nogalinājis kaujas laikā. Viņš nomira no gūtajām brūcēm neilgi pēc video filmēšanas savā telefonā.
Lai gan Krievija apgalvo, ka divi “teroristi”, 16 gadus veci jaunieši, tika nogalināti par civiliedzīvotāju slepkavību, Eiropas Parlamenta rezolūcijā ir noteikts, ka abi miruši kā kulminācija notiekošajam strīdam ar Vladimira Putina atbalstīto Berdjanskas marionešu valdību, kurā viņi tika aizturēti un spīdzināti.
Pagājušā gada septembrī desmitiem karavīru iebruka Tihrana vecmāmiņas mājās, konfiscējot naudu, datortehniku un pat pārtiku. Viņa vecmāmiņa lūdza vīriešus viņu neņemt līdzi, taču viņas lūgums tika uztverts nežēlīgi, jo viens karavīrs iesita sievietei ar šautenes kātu, apgalvo Tihrana advokāts Andrijs Jakovļjevs.
Atrodoties gūstā, pusaudzis tika pakļauts piecu dienu smagai nopratināšanai, jo Putina atbalstošie spēki izmantoja elektrību un nežēlīgus sitienus, lai panāktu atzīšanos. Vēlāk karavīri aizveda bērnu uz nezināmu vietu, kur izpildīja “nāvessodus” veselai rindai vīru.
Pēc tam Tihrans tika atbrīvots, taču viņa pieredze viņu mainīja un pusaudzis apņēmās cīnīties pret krievu karavīriem, kuri viņu bija tik nežēlīgi traumējuši. Viņš un Mikita devās uz mežu netālu no viņu dzīvesvietas un cīnījās pret krievu okupāciju, kas galu galā noveda abus līdz nāvei.
Neskatoties uz šausmām, ar kurām saskārās jaunais zēns, viņš esot bijis labā noskaņojumā, runājot ar savu mammu par to, kas bija pēdējā reize tajā pašā dienā. Šķita, ka viņš pilnīgi nenojauta, ka jau pēc dažām minūtēm viņš tiks sašauts un nomirs uz okupētās Berdjanskas zemes, Jakovļjevs stāsta laikrakstam “The Mirror”.
Jakovļjevs, kurš pārstāvēja Tihranu, ir dalījies ar detaļām par to, par ko runāja drosmīgais dēls un viņa māte tikai mirkli pirms traģēdijas, kad Tihrans un viņa draugs tika nāvējoši ievainoti apšaudes laikā.
Viņš teica: “Pēdējais telefona zvans ar Oksanu [Tihrana māti] bija normāls. Tihrana māte bija noraizējusies par viņa atrašanos okupētajā teritorijā, tāpēc viņi bieži sazinājās. Viņi dzīvoja Berdjanskas priekšpilsētā, un zēni [Tihrans un viņa draugs Mikita] devās uz pilsētu pastaigāties. Tihrans minēja, ka viss ir kārtībā, un viņi iegādājas ēdienu, kas tirgots turpat, ielas malā. Oksanas kopējais iespaids bija tāds, ka Tihrans “domāja” atkalapvienoties ar mammu un pārējo ģimeni.”
“Viņi gribēja viņu sagaidīt atpakaļ,” skaidroja Jakovļjevs. “Viņa māte gaidīja, ka okupācijas varas iestādes ļaus Tihranam atstāt okupēto teritoriju.”
Jakovļjevs uzskata, ka tā sauktajai izpildvarai okupētajā reģionā ir bijis kāds savtīgs vai mānīgs iemesls atteikt Tihrana un Mikitas atlaišanu. “Es uzskatu, ka krievi līķus neatdod, jo tas atklātu, ka zēni tika nogalināti, necenšoties glābt viņu dzīvības,” viņš stāsta “The Mirror”. “Taču pa viņiem tika mērķēts, tika raidīti precīzi šāvieni pa dzīvībai vitāli svarīgām vietām, kas uzreiz atņēma dzīvības. Tāpēc okupācijas varas iestādes popularizē dažādas slepkavības versijas un atkārto melus,” viņš stāsta.
Bet tā vietā, lai atkalapvienotos ar savu mīlošo ģimeni, Tihrans tika nošauts apšaudē ar Krievijas karaspēku, ko Eiropas Parlaments nosauca par “smagu pārkāpumu pret bērniem”.
Pēc dēla nāves Oksana pati ir cietusi no spīdzināšanas, jo Krievijas varas iestādes atsakās atdot viņa ķermeni, liedzot viņai iespēju apglabāt savu zēnu.
Tiek ziņots, ka morgu, kurā glabājas bērnu ķermeņi, apsargā militārpersonas, kas ir atteikušās no ģimenes vairākkārtējiem lūgumiem viņu atgūt. “Tihranas vecmāmiņai nav dota iespēja pat identificēt savu mazdēlu Atteikšanās atgriezt līķus bez skaidriem paskaidrojumiem ir līdzvērtīga spīdzināšanai, ņemot vērā ciešanu intensitāti, ko ģimenes pārcieš katru dienu,” Jakovļjevs piebilda.
