Geiša ir viens no atpazīstamākajiem Japānas kultūras simboliem. Gadsimtiem ilgi šīs sievietes izgāja stingru un ilgstošu apmācību, lai apgūtu dažādas mākslas un kļūtu par augstākās klases izklaidētājām. Taču cik daudz patiesībā zinām par geišu vēsturi? Kas ir šīs sievietes un kāda bija viņu dzīve? Geišu tumšā vēsture: ko slēpj Japānas slavenākais kultūras simbols?
Atskatāmies uz fascinējošo un reizēm arī tumšo geišu vēsturi.
Pirmās geišas bija vīrieši
Edo periodā (1603–1867) vārdu geiša lietoja, lai apzīmētu profesionālus izklaidētājus. Šos vīriešus sauca par taikomochi jeb hōkan. Viņi izklaidēja viesus ar mūziku, stāstiem, dejām un humoru, uzstājoties augstmaņu svinībās un vēlāk arī bordeļos.
Sievietes pārņem izklaides pasauli
Apmēram 18. gadsimta 80. gados izklaides nozarē sāka dominēt sievietes. Sākotnēji tās bija odoriko jeb dejotājas, kuras bieži kalpoja arī par palīdzes oiran — augstākā ranga kurtizānēm.
No dejotājām līdz geišām
Lai gan odoriko bieži bija ļoti jaunas meitenes, ar gadiem viņas pilnveidoja savas prasmes. Pieredzējušākās mākslinieces kļuva pazīstamas kā geišas un pakāpeniski kļuva par Japānas augstākās sabiedrības iecienītākajām izklaidētājām. Atšķirībā no kurtizānēm geišas neveidoja intīmas attiecības ar klientiem.
Popularitātes uzplaukums
Līdz 19. gadsimta 30. gadiem geišas jau bija nostiprinājušas savu vietu Japānas sabiedrībā. Tika izveidotas īpašas geišu skolas un apmācību centri, kuros prasības bija ļoti augstas. Geišu hierarhiju noteica viņu prasmes, pieredze un popularitāte.
Kā kļuva par geišu
Agrāk apmācība sākās ļoti agrā vecumā. Vecāki dažkārt pārdeva savas meitas jau sešu gadu vecumā uz okiya — geišu mājām, kurās viņas dzīvoja un strādāja visu karjeru. Šīs mājas vadīja okāsan jeb “māte”. Mūsdienās geišas profesijas apguve ir brīvprātīga, un apmācība sākas pusaudžu gados.
Parādi
Okiya sedza visas meiteņu izmaksas — mācības, dzīvesvietu, apģērbu un pārtiku. Tomēr tas nebija bez maksas. Kad meitene sāka strādāt kā maiko jeb geišas mācekle, viņa sāka atmaksāt uzkrāto parādu.
Stingrā apmācība
Sākotnēji meitenes bija shikomi. Viņu pienākumos ietilpa mājas darbu veikšana un palīdzēšana pieredzējušajām geišām. Viņas mācījās pareizi stāvēt, sēdēt, runāt un kontrolēt emocijas. Disciplīna bija vissvarīgākā.
Geišu skolas
Skolās, kuras sauca par nyokoba, topošās geišas apguva deju, dziedāšanu, mūzikas instrumentu spēli, tējas ceremonijas, ziedu kārtošanu (ikebana) un kaligrāfiju (shodō). Tāpat viņas mācījās uzņemt viesus un ievērot sabiedrības etiķeti.
Smags darbs un perfekcija
Apmācība bija ārkārtīgi prasīga. Meitenēm bija jāatbrīvojas no sava reģionālā akcenta, jāiemācās īpaša runas maniere, perfekti jāstaigā kimono un graciozi jāuzvedas jebkurā situācijā.
Minarai periods
Nākamais posms bija minarai jeb “mācīšanās vērojot”. Šajā laikā meitene izveidoja īpašas attiecības ar pieredzējušu geišu, kura kļuva par viņas mentori jeb onēsan.
Maiko
Kad minarai sasniedza aptuveni 15 gadu vecumu, notika ceremonija misedaši, kas iezīmēja pāreju uz maiko statusu. Viņa pirmo reizi veidoja tradicionālo frizūru, uzklāja pilnu grimu un uzvilka melnu kimono ar savas okiya emblēmu.
Darba sākums
Tieši šajā brīdī sākās īstais darbs. Visa nopelnītā nauda tika novirzīta parādu segšanai, bet pašas maiko saņēma tikai nelielu pabalstu.
Maiko apģērbs
Maiko valkāja greznus, krāsainus kimono ar lielām jostām (obi). Tērpu papildināja īpašas sandales, ko sauca par okobo.
Raksturīgais grims
Viens no atpazīstamākajiem geišu tēla elementiem ir baltais grims jeb oshiroi. To papildināja sarkana lūpu krāsa un rozīgi akcenti ap acīm. Jaunākās maiko krāsoja tikai apakšlūpu, bet pieredzējušākās — abas.
Tomēr šim grimam bija tumšā puse. Agrāk izmantotais baltais pūderis saturēja svinu, kas bija ļoti toksisks. Tas izraisīja galvassāpes, krampjus, paaugstinātu asinsspiedienu un nopietnus ādas bojājumus. Svinu saturošs sejas pūderis Japānā tika aizliegts 1877. gadā.
Sarežģītās frizūras
Maiko frizūras bija ļoti sarežģītas un bieži vien sāpīgas. Matus rotāja ziedi un dekoratīvas matadatas. Tā kā frizūra bija jāuztur vairākas dienas, meitenes gulēja uz īpašiem cietiem spilveniem (taka-makura), lai nesabojātu matu sakārtojumu.
Pastāvīgā matu savilkšana laika gaitā bieži izraisīja plikuma veidošanos, taču geišu sabiedrībā tas tika uzskatīts par centības un profesionālisma apliecinājumu.
Mizuage
Apmēram 20 gadu vecumā maiko kļuva par pilntiesīgu geišu jeb geiko. Mūsdienās šo pāreju iezīmē ceremonija erikae (“apkakles maiņa”), taču agrāk to sauca par mizuage.
Tumšās baumas
Ap mizuage joprojām virmo pretrunīgas baumas. Pastāv uzskats, ka dažos gadījumos maiko nevainība tika pārdota, lai iegūtu bagāta patrona (danna) atbalstu. Dažas bijušās geišas šo praksi ir apstiprinājušas, citas to noliedz. Vēsturnieki joprojām diskutē par to, cik izplatīta šī tradīcija bija patiesībā.
Ienākumi
Kad parādi bija atmaksāti un sieviete kļuva par pilntiesīgu geišu, viņa varēja pelnīt pati. Ienākumus nodrošināja uzstāšanās tējnīcās, banketos, privātos pasākumos un klientu dāsnās dzeramnaudas.
Geišu tēls
Atšķirībā no košajām maiko, geišas izvēlas atturīgākus kimono un daudz vieglāku grimu. Balto sejas krāsojumu viņas izmanto galvenokārt īpašās uzstāšanās reizēs.
Otrais pasaules karš
Pirms Otrā pasaules kara Japānā bija aptuveni 80 000 geišu. Kara laikā daudzi geišu rajoni tika iznīcināti, tējnīcas slēgtas, un daudzas sievietes bija spiestas strādāt rūpnīcās.
Pēc kara geišas atgriezās savā profesijā, taču bija spiestas pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Tajā pašā laikā Rietumu karavīru vidū popularitāti ieguva sievietes, kas ģērbās kā geišas, lai pelnītu ar seksuāliem pakalpojumiem. Tas gadiem ilgi radīja maldīgu priekšstatu par īstajām geišām.
Pensionēšanās
Geišas var beigt karjeru jebkurā laikā. Daudzas to dara ar savu patronu finansiālu atbalstu, jo starp viņiem nereti izveidojās ciešas attiecības.
Geišas mūsdienās
Tiek lēsts, ka 2023. gadā Japānā darbojās vairs tikai aptuveni 1000 geišu. Lai gan viņu skaits ir ievērojami sarucis, geišas joprojām ir viens no spilgtākajiem Japānas kultūras simboliem.
Geišu tumšā vēsture: ko slēpj Japānas slavenākais kultūras simbols?
