Vemšana, slikta dūša, smaguma sajūta vēdera augšdaļā, atraugas, ātra pilnuma sajūta un barības vada dedzināšana var liecināt par dažādām gremošanas trakta saslimšanām, un viena no populārākajām mūsdienu saslimšanām ir dispepsija. Šo slimību noteikti var definēt kā vienu no modernā dzīvesveida negatīvajām blaknēm, kuras iemesli ne vienmēr ir meklējami tikai vēderā, bet arī “galvā”. Gremošanas trakta saslimšanas – iemesli jāmeklē gan vēderā, gan “galvā”
Pētījumi liecina, ka ar dispepsiju saskaras liela daļa Rietumu sabiedrības – no 5% līdz pat 40% no populācijas. Tās izpausmes ir dažādas. Par dispepsijas pamata simptomiem tiek uzskatīti apgrūtinoša pilnuma vai smaguma sajūta kuņģī pēc ēšanas, ātra sāta sajūta, kā arī sāpes vai dedzināšana vēdera augšdaļā. Taču ir iespējama arī citu simptomu- atraugas, vemšana, slikta dūša u.c. parādīšanās, kā arī visu aprakstīto simptomu dažādas kombinācijas.
Šīs slimības izpausmes laiks ir dažāds – vieniem tie ir epizodiski, bet citiem – hroniski un nepārejoši. Tieši tādēļ arī neregulāriem gremošanas trakta traucējumiem, kas nav saistīti ar konkrētām pierādītām slimībām, vajadzētu pievērst uzmanību, it īpaši, ja tie ilgst vairāk nekā pāris nedēļas. Tā kā slimība ir kompleksa, jo ne vienmēr uzreiz atrodams tās izraisītājs, tad uzskatām par savu pienākumu izglītot par to arī savus kolēģus – citu specialitāšu mediķus. Piemēram, pagājušā gada izskaņā “Olainfarm” organizētajā konferencē “Veselība 360” man bija iespēja vienuviet uzrunāt vairāk nekā 120 ārstu. Interesanti, ka saņēmu jautājumus arī par to, vai psoriāzei, kas ir hroniska ādas saslimšana, var būt saistība ar kuņģa trakta darbības traucējumiem? Protams, ka var, jo lielai daļai slimību sākums arī ir meklējams tieši vai netieši zarnu traktā. Tāpēc ir svarīgi, ka dažādu specialitāšu ārsti un citi veselības aprūpes speciālisti ir labi informēti par gremošanas trakta saslimšanām.
Dažādi simptomi, viena slimība
Uzreiz gan jāteic, ka, piemēram, dispepsija ir diezgan viltīga. Jāņem vērā, ka dispepsijai jābūt pagaidu diagnozei, respektīvi, ja netiks atrasts konkrēts organisks cēlonis, kas uzreiz mainītu diagnozi, kā arī simptomi ilgst zināmu laiku atbilstoši funkcionālo slimību ROME IV kritērijiem, diagnoze “dispepsija” pārtop diagnozē ”funkcionāla dispepsija”. Atkarībā no izpausmēm to visbiežāk iedala divos apakštipos un līdz ar to arī ārstēšanas stratēģija nedaudz atšķiras.
Pirmais paveids ir postprandiālā distresa sindroms. Tā gadījumā visbiežākās sūdzības ir par pārlieku ātru sāta vai pilnuma sajūtu pēc ēšanas. Šī iemesla dēļ cilvēkam ir apgrūtināta pietiekama ēdiena daudzuma uzņemšana. Atsevišķos gadījumos šiem simptomiem var pievienoties arī vemšana vai sliktas dūšas sajūta pēc ēšanas, kā arī atraugas un vēdera uzpūšanās. Tā kā šādas sajūtas var izraisīt arī regulāra pārsālītas, kalorijām vai ar cukuru bagātas pārtikas lietošana, piemēram, saldumu, pusfabrikātu un ātro uzkodu, arī saldināto dzērienu, cilvēkam pašam vajadzētu kritiski izanalizēt, vai diskomforts vēderā ir arī reizēs, kad tiek uzņemta veselīga un sabalansēta maltīte. Pie ārsta noteikti būtu jādodas, ja simptomi ir neatkarīgi no uzņemtās pārtikas veida, kā arī jebkurā gadījumā, ja simptomi ir ilgstoši. Tā kā šajā slimības izpausmes formā parasti ir tikai diskomforts, bet sāpju nav, tad liela daļa cilvēku tam nepievērš pienācīgu uzmanību un ir gatavi to paciest līdz brīdim, kad simptomi sāk būtiski ietekmēt dzīves kvalitāti. Turklāt jāatceras, ka dispepsijas sūdzības ir gana nespecifiskas un var pavadīt arī citas nopietnas, pat dzīvībai bīstamas slimības!
Savukārt otrs dispepsijas paveids ir saistīts ar sāpēm un dedzināšanas sajūtu vēdera augšējā daļā. Tās var būt dažāda stipruma, tādēļ būtiski var ietekmēt cilvēka dzīves kvalitāti un spēju veikt ikdienas pienākumus. Šajā gadījumā labākais risinājums noteikti nebūs pretsāpju medikamentu lietošana, jo tie var panākt tieši pretējo un slimības simptomus vēl vairāk saasināt, kā arī izraisīt citas veselības problēmas.
“Pie vainas” smadzenes
Visbiežāk funkcionālās dispepsijas ārstēšanā tiek izmantoti protonu sūkņa inhibitori (omeprozola grupas medikamenti, kuru uzdevums ir samazināt kuņģa skābes daudzumu), prokinētiķi, probiotiķi, spazmolītiķi un psihotropie līdzekļi. Labu efektu visa ārstēšanas procesa laikā var sniegt arī psihoterapija. Iespējams, kādam radīsies jautājums, kāpēc ir nepieciešama psihoterapija un psihotropie medikamenti? Tāpēc, ka funkcionālās dispepsijas gadījumā ne vienmēr cēlonis atrodas tikai gremošanas traktā, bet ir saistīts ar smadzenēm un nervu sistēmu. Diemžēl tādas modernā dzīvesveida izpausmes kā stress, emocionālā pārslodze un miega trūkums šīs slimības simptomus var saasināt. Tieši tādēļ darbs ar savu garīgo veselību ir tik būtisks, ja vēlamies uzlabot arī gremošanas sistēmas labsajūtu.
Kā palīdzēt sev pašam
Kā ikvienas slimības, arī funkcionālas dispepsijas gadījumā, zināms mājasdarbs ir jāizdara pašam pacientam. Līdztekus ārstēšanai ar medikamentiem, cilvēkam ir jābūt gatavam izmainīt arī savu dzīvesveidu, it īpaši ēšanas paradumus. Gremošanas trakts noteikti jutīsies labāk, ja saņems uzturu mazākās devās, bet biežāk. Tā kā nepatīkamās sajūtas var sekmēt arī tukšs kuņģis, funkcionālās dispepsijas gadījumā ieteikums ir neizlaist maltītes. Nav vēlama arī pārēšanās. Taukaini ēdieni, kā arī gāzēti dzērieni, kofeīns un alkohols principā nevienam nenāk par labu, taču jo īpaši cilvēkiem, kuriem ir gremošanas sistēmas saslimšanas. Tāpat ir jācenšas samazināt faktorus, kas negatīvi ietekmē mūsu garīgo veselību, piemēram, pārslodzi un stresu.
Vēl viena lieta, kam aicinu pievērst uzmanību gan funkcionālās dispepsijas, gan citu gremošanas trakta saslimšanu gadījumā, ir nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana, kas bieži ir nekontrolēta un ne vienmēr vajadzīga. Ar tiem nedrīkst ārstēt spazmatiska tipa sāpes, jo īpaši vēderā. Nenoliedzami, šīs zāles noņem sāpes, taču ilgstoša to lietošana var izraisīt gremošanas trakta asiņošanu, kam var būt kritiskas sekas. Tā vietā es aicinu neatlikt vizīti pie ģimenes ārsta vai gastroenterologa.
Rezumējot jāuzsver, ka funkcionālā dispepsija ir tikai viens no piemēriem, kas parāda, ka uz slimībām un to ārstēšanu ir jāskatās kompleksi, lūkojoties uz cilvēku kā vienotu organismu, ne tikai konkrētu saslimšanu vai analīžu rezultātiem.
