Skolā par cilvēka evolūciju, visticamāk, esat redzējuši labi zināmo attēlu – virkne cilvēkveidīgu būtņu, kas pamazām pārtop par mūsdienu cilvēku. Taču šis attēls rada maldīgu priekšstatu par to, kā evolūcija patiesībā notiek. Tad kāpēc joprojām pastāv pērtiķi un citi primāti? Zinātniekiem uz šo šķietami vienkāršo jautājumu ir pārsteidzoša atbilde. Ja evolūcija ir īsta, kāpēc joprojām pastāv pērtiķi? Zinātnieki atklāj pārsteidzošo atbildi
Daudziem cilvēkiem ikoniskais evolūcijas attēls asociējas ar lēnu un neizbēgamu pāreju no primitīva organisma uz arvien sarežģītāku un attīstītāku būtni.
Taču tas rada loģisku jautājumu: ja cilvēks ir attīstījies no primātiem, kāpēc pasaulē joprojām dzīvo pērtiķi un cilvēkpērtiķi?
Ja cilvēki patiešām būtu attīstījušies no mūsdienās sastopamajiem primātiem, varētu šķist, ka pārējām sugām evolūcijas gaitā vajadzēja pazust. Taču šāds priekšstats būtiski neatbilst tam, kā darbojas evolūcija.
Zinātnieki šo uzskatu dēvē par vienu no plaši izplatītajiem un noturīgākajiem maldīgajiem priekšstatiem par cilvēka evolūciju.
Ja evolūcija ir īsta, kāpēc joprojām ir pērtiķi?
Viens no izplatītākajiem priekšstatiem par evolūciju ir tāds, ka tā ir lineāra attīstības ķēde, kurā primitīvas sugas pamazām kļūst arvien sarežģītākas, līdz beidzot sasniedz cilvēka līmeni.
Taču evolūcija tā nenotiek.
Londonas Universitātes koledžas cilvēka evolūcijas eksperte profesore Rūta Meisa to skaidro ar koka metaforu: evolūcijas procesu labāk iztēloties kā koku, kura zari sadalās dažādos virzienos. Visas mūsdienās dzīvojošās sugas atrodas šo zaru galos.
Cilvēki un pērtiķi atrodas uz dažādiem zariem, kuri kādā brīdī pagātnē atdalījās. Abi zari turpina pastāvēt.
Ja izsekotu šiem zariem atpakaļ miljoniem gadu, tie galu galā savienotos vienā kopīgā sencī.
Mūsdienu cilvēku tuvākie dzīvie radinieki ir šimpanzes un bonobo. Ar šiem primātiem mums ir kopīga aptuveni 98,7% DNS.
Mēs ar tiem dalām arī daudz kopīgu īpašību – anatomiskās pazīmes, sarežģītas sociālās struktūras un spēju risināt problēmas.
Cilvēks nav attīstījies no mūsdienās dzīvojošajiem pērtiķiem
Cilvēki nav attīstījušies no kādas šodien dzīvojošas pērtiķu vai citu primātu sugas.
Lai gan ar dažām sugām mums ir ļoti liela ģenētiskā līdzība, iemesls ir kopīgs sencis, nevis tas, ka viena mūsdienu suga būtu attīstījusies no otras.
Aptuveni pirms sešiem līdz desmit miljoniem gadu kāda primātu populācija sadalījās vairākās evolūcijas līnijās. Viena no tām vēlāk noveda pie mūsdienu šimpanzēm un bonobo, bet otra – pie cilvēkiem.
Tātad cilvēki un pērtiķi ir dažādi viena evolūcijas koka zari. Lai cilvēki varētu rasties, nevienam citam zaram nebija jāizzūd.
Mūsdienu ģenētiskie dati arī apstiprina, ka cilvēki nav cēlušies no šimpanzēm vai bonobo.
Antropologi uzskata, ka cilvēka evolūcijas līnija no šimpanžu un bonobo kopīgās līnijas atdalījās pirms aptuveni sešiem līdz desmit miljoniem gadu. Šo senāko būtni zinātnieki dēvē par mūsu pēdējo kopīgo senci.
Kāpēc tad radies priekšstats, ka cilvēks ir evolūcijas „nākamais posms”?
Kad runājam par neandertāliešiem, Homo erectus un citām agrīnajām cilvēku sugām, var šķist, ka mūsdienu cilvēks vienkārši nomainīja visas iepriekšējās sugas.
Taču arī tas ir maldīgs priekšstats.
Darvina „dzīvības koks” nav taisna līnija, kas stiepjas tikai uz augšu. Tas vairāk līdzinās plašam krūmam ar neskaitāmiem zariem, no kuriem daudzi kādā brīdī beidzas.
Neandertālieši bija tikai vēl viens zars, kas atdalījās no cilvēka un citu senču kopīgās līnijas. Tāpat arī daudzas citas cilvēku sugas galu galā izzuda, taču tās nekļuva par mūsdienu cilvēkiem.
Lielākā daļa cilvēka evolūcijas koka zaru beigušies kā tā dēvētie evolūcijas strupceļi.
Kāpēc pērtiķi nav kļuvuši tik gudri kā cilvēki?
Šeit rodas vēl viens interesants jautājums. Ja cilvēka intelekts ir tik milzīga evolūcijas priekšrocība, kāpēc mūsu tuvākie radinieki nav attīstījušies tikpat gudri?
Eksperti norāda, ka cilvēka intelekts mums var šķist īpaši nozīmīgs tikai tāpēc, ka mēs paši esam cilvēki.
Profesore Meisa skaidro: ja primāts dzīvo tropiskajā mežā, pārvietojas grupā un galvenokārt pārtiek no augiem, tā izdzīvošanai nepieciešamais intelekts nebūt nav tāds pats kā dzīvniekam, kuram savannā jāmedī liels medījums un jāspēj sadarboties ar citiem.
Tas nozīmē, ka pērtiķiem vienkārši nav bijis tāda paša evolūcijas spiediena attīstīt cilvēkam līdzīgu intelektu.
Šimpanzes ir ārkārtīgi gudras un lieliski pielāgojušās savai videi. Tās veido sarežģītas sociālās grupas, izmanto instrumentus un spēj apgūt dažādus uzvedības paradumus.
Evolūcijas mērķis nav kļūt par cilvēku
Kembridžas Universitātes cilvēka evolūcijas pētnieks Džons Rovnens uzsver, ka cilvēce nav galamērķis, uz kuru evolūcija cenšas aizvest visas sugas.
Bieži tiek pieņemts, ka cilvēkiem piemītošās īpašības ir „labākās”, taču tā nebūt nav.
Cilvēkiem ir daudzas neparastas pielāgošanās spējas, taču tas pats attiecas uz miljardiem citu sugu, kas dzīvo uz Zemes. Daudzas no tām savā ziņā ir vēl iespaidīgāk pielāgojušās videi nekā cilvēks.
Patiesībā var uzdot arī pretēju jautājumu: kāpēc cilvēki nav kļuvuši vairāk līdzīgi šimpanzēm vai bonobo?
Bonobo, piemēram, ir pazīstami ar salīdzinoši miermīlīgāku sociālo uzvedību, kamēr cilvēku vēsture ir pilna ar konfliktiem un kariem. Tas vēlreiz parāda, ka evolūcija nerada vienu „ideālo” sugu.
Vai pērtiķi nākotnē varētu attīstīties par kaut ko līdzīgu cilvēkam?
Teorētiski – jā, taču tas būtu ļoti tāls un nebūt ne garantēts scenārijs.
Ja cilvēki kādreiz izzustu un vide radikāli mainītos, kāda cita primātu suga varētu aizņemt atbrīvojušos evolūcijas nišu.
Profesore Meisa norāda, ka mutācijas rodas nejauši, taču līdzīgos vides apstākļos dažādām sugām var attīstīties līdzīgas īpašības. Šo procesu sauc par konverģento evolūciju.
Tāpēc ļoti tālā nākotnē teorētiski varētu rasties primāts ar daudz augstāku intelektu vai citām cilvēkam līdzīgām īpašībām.
Taču tas nebūt nenozīmē, ka šis dzīvnieks kļūtu par cilvēku.
Kembridžas Universitātes bioloģiskais antropologs Edvins de Jagers uzsver, ka evolūcija precīzi neatkārtojas. Tomēr pietiekami ilgā laika posmā un noteikta evolūcijas spiediena ietekmē dažiem primātiem varētu attīstīties augstāks intelekts vai citas cilvēkam līdzīgas pazīmes.
Taču rezultāts, visticamāk, nebūtu „jauns cilvēks”. Tā būtu pilnīgi jauna suga ar savu unikālu evolūcijas ceļu.
Tātad nākamreiz, kad redzat pērtiķi un nodomājat, kāpēc tas vēl nav kļuvis par cilvēku, atbilde ir vienkārša: tas nekad nav bijis ceļā uz cilvēku. Mēs visi esam dažādi zari no ļoti sena kopīga evolūcijas koka.
Ja evolūcija ir īsta, kāpēc joprojām pastāv pērtiķi? Zinātnieki atklāj pārsteidzošo atbildi
