Par papardes ziedu un tā meklēšanu dzirdējuši teju visi, vai ne? Uzzini vairāk par šo svētku mistēriju…
Šo svētku tradīcijas galvenokārt saistās ar Saules spēku un auglības vairošanu. Gadsimtiem ilgi vasaras saulgriežu naktī Latvijas dažādos nostūros ir degušas Jāņugunis, skanējušas līksmās Jāņu dziesmas, sagaidot Dieva dēlu Jāni – vasaras ziedu atdevēju, tīrumu un laidara sargātāju. Dainās attēlota Jāņa sēta, kur viņš ir saimnieks. Tā atrodas Jāņa kalnā.
Kad tuvojas Jāņu laiks, Jānis ar savu saimi pošas svinībām – pušķo vārtus, sien sieru, dara alu.
Kad māja saposta, Jānim jādomā arī par līgošanu ļaužu sētā, kur viņu gaida kā goda viesi.
Līdz Jāņu ielīgošanai vēl jāpabeidz daudzie lauku darbi – ravēšana, papuves aršana rudziem. Līdz Jāņiem pina jostas, izrakstīja kreklus, balināja audeklus, jo tikai līdz Jāņiem audekli balinās, bet pēc tam pūst.
22. jūnijā – Pirmsjāņu dienā – jāuzkopj mājas, jāizmazgā veļa, jāizkurina pirts.
Zāļu dienā – 23. jūnijā – ar meijām un Jāņu zālēm izpušķo istabas, vārtus, sētsvidus un durvis. Tiek darināti ne tikai ozola vainagi – iecienīti arī sarkanā un baltā āboliņa vainadziņi. Jaunas meitas vij arī rudzupuķu un pīpeņu vainagus. Mātes meitas lepnums bija magoņu un sarkano vai balto rožu vainadziņš.
Ar Zāļu dienā pītiem vainagiem meitas zīlē mūža ilgumu. Vainagus pakar istabā vai klētī un pēc kāda laika apskatās: ja tas ir zaļš – vel ilgi dzīvos, ja novītis – drīz būšot jāmirst. Šo vainagu iemet ūdenī un, ja tas peld, meita vēl kādu laiku tomēr dzīvošot.
Ar šajā dienā vai vakarā plūktajām zālēm un no tām vītajiem vainagiem appušķoja lopus un darbarīkus. Saplūktās Jāņu zāles deva govīm, lai tām būtu daudz piena. Tautasdziesmas gan atzīst, ka visa laba Jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā, taču izceļ arī tā sauktās īstās Jāņu zāles:
Ne tās visas Jāņa zāles,
Ko rauj Jāņu vakarā;
Rubatenes, baldurenes,
Tās īstās Jāņu zāles.
Tiek minētas arī citas Jāņu zāles, ziedi un saknes, kam piemīt spējas ārstēt dažādas slimības, – madaras, vībotnes, papardes, āboliņš, kumelītes u.c. Tām izsenos laikos piedēvēja lielu spēku visa ļaunuma aizdzīšanai un svētības, un veselības iegūšanai. Šīs zāles ne vien cilvēkiem ir veselīgas, bet arī mājlopiem dod svētību un veselību. Nekad starp Jāņu zālēm nedrīkstēja trūkt biškrēsliņu, lupstāju un kalmju. Debestiņas, madaras, samtenes, kumelītes, magones un rozes minētas kā jaunu meitu zāles, bet suņburkšķi, pupu laksti, zirga stobri, purva grīslis u.c. – jaunu puišu zāles. Bieži minēti dadži, ērkšķi u.c. dzeloņaugi, kas noder aizsardzībai pret burvjiem, raganām un skauģiem. Tādēļ celiņi nokaisāmi ar usnēm un dadžiem, lai raganas sadurtos.
Jāņa māte cep pīrāgus un plāceņus, uzklāj galdu, saliek ēdamos. Visi darbi jāpaveic līdz launagam,lai laikus varētu sagatavoties līgošanai.
Vakarā, kad arī paši mājinieki saposušies, visi iet vakariņot. Saimnieks – Jāņa tēvs – dod saimei alu, saimniece – Jāņa māte – sieru. Pēc vakariņām Jāņa bērni aplīgo saimnieku un saimnieci, Jāņa tēvam liekot galvā ozollapu, Jāņa mātei – ziedu vainagu. Līgotāji aplīgo arī mājlopus un apstājas pie dārziem, dziedādami piemērotas Jāņu dziesmas, tad dodas tīrumā un pļavā, lai arī tur Jānis nestu svētību un auglību.
Kad savi tīrumi aplīgoti, Jāņa bērni dodas uz kaimiņu mājām. Arī tur saimniekam tiek dāvāts ozollapu vainags, bet saimniecei Jāņu zāļu klēpis vai ziedu vainags. Līgotājus pacienā ar alu, sieru un pīrāgiem.
Visu laiku skan apdziedāšanas dziesmas. Jau ceļā uz kaimiņu mājām bieži skan asprātīgas aplīgošanas dziesmas par neravētiem dārziem vai nepabeigtiem aršanas darbiem. Puiši apdzied meitas, meitas – puišus:
Netikušas šitās meitas,
Pagalmiņa neslaucījušas;
Sazapina Jāņa bērni
Kā vistiņas pakulās.
Dziesmām jāskan visu nakti.
Izlīgojušies Jāņa bērni dodas uz kādu augstāku pakalnu dedzināt Jāņuguni. Arī šī ieraža veidojusies no centieniem nodrošināt mājas un lauku labklājību. Uguns gaisma nes svētību. Lecot pāri ugunskuram cerēja atbrīvoties no visām miesas kaitēm, kuras izraisījuši ļauni gari. Sevišķu svētību latvieši piedēvēja Jāņuguns liesmu un Jāņu zāļu spēka apvienojumam, tādēļ jaunieši leca pār ugunskuru, apjozušies ar zāļu stiebriem, īpaši ar vībotnēm.
Dažviet no kalna lejā ripina darvotu salmu vai pakulu uguns riteni – Saules simbolu – un, ja iespējams, tālāk upē vai ezerā.
Uz rīta pusi Jāņa tēvs sasauc kopā visus līgotājus pie ugunskura un tur notiek zīmīgs rituāls – dejošana ap ozolu. Tāpat kā māju un tīrumu aplīgošanai, pušķošanai un vainagu likšanai, arī šai dejai ap kuplu, zaļu ozolu ir auglības veicinātāja un svētības nesēja nozīme.
Naktī arī zīlēja. Iesegušies palagos, lai nevar pazīt, puiši, saukti par – viesuļiem, ķer meitas, sauktas par – spīganām, cenšas cits citu atminēt un noķert vai ļauties sevi noķert tieši mīlamajam. Kuru noķers – tā drīz izies tautās.
Līgodamas meitas met kokā savus vainagu. Ja, pirmo reizi sviežot, vainags paliek ozolā – tad var būt droša, ka rudenī jau saimniekos savā pagalmā; ja, otrreiz sviežot, paliek kokā – nekas, tāpat drīz vīru dabūs; bet, ja nu tikai ar trešo reizi – ak, bēdas, tad būs vēl gadiņi jāgaida. Citā ticējumā atkal teikts – ar kuru reizi uzmetīs vainagu kokā, pēc tik gadiem precēsies.
Zāļu vakarā nopin trejdeviņu puķu vainagus: zināmo, nezināmo un pašai savējo, pēc tam visus iemet ūdenī. Jāņu dienas rītā iet skatīties – ja zināmais tuvāk savējam – tad arī līgavainis ir zināms, ja nezināmais – tad līgavainis paliek nezināms.
Kā jāmeklē papardes zieds?
Jāņu nakti iet uz mežu, apvelk ar dzelzs nūjiņu trīs riņķus ap papardi un pats nostājas tuvu pie papardes šo riņķu vidū. Pēc tam pārklāj ar melnu zīda drēbi. Īsi pirms pusnakts ap papardi salasās velni, raganas un pūķi, un taisa lielu troksni, gribēdami tikt riņķa vidū un aizdzīt projām nelūgto viesi. Uz tiem nav jāskatās, cieši jāraugās tikai uz papardes ziedu. Tieši pusnaktī jānoņem zīda drēbe un, skatoties uz papardi, jāmet nelabajam virsū. Tie aizbēg projām, un tai pašā laikā parādās brīnišķīgais papardes zieds.
Kaut arī šo ziedu neatrod, tomēr paliek skaistas atmiņas par mistisko gājienu uz mežu.
Rasa
Svētības pilna ir Jāņu rasa. Lai kļūtu skaistas un baltas, jaunām meitām jāmazgājas šajā rasā. Skaistumu var iegūt arī velkot lindrakus pa Jāņu rasu.
Nakts nomodā
Negulēšanai Jāņu naktī piedēvēti vairāki svarīgi iemesli: paliekot nomodā visu nakti, iegūst labu veselību un modrību nākamajam gadam; puiši un meitas var sagaidīt dzīvesdraugu un laimi mīlestībā; negulētājiem arī sagaidāma laba raža druvās.
Līgošanu Jāņu bērni nobeidz, ieraugot sauli uzleca. Jāņu rītā saule rotājas trejādi – brīžiem zila, brīžiem zaļa, brīžiem iesarkana.
Pēc līgošanas Jāņu rītā līgotāji vienmēr centušies uz Jāņu zālēm izgulēties, lai sapnī redzētu nākotni.
Pašā Jāņu dienā vairs lielas svinības nerīko; tik skaļi vairs neskan arī līgo dziesmas, jo tā jau ir it kā šo svētku izvadīšanas diena.
Kad Jāņu diena pavadīta, Jāņu zāles iznes no istabas saulē kaltēšanai un vainagus saliek klētsaugšā uz kārts, lai tur pakrēslī izžūst. Jaunpiedzimušu bērnu mazgājot izkaltētās Jāņu zālēs, tas būšot stiprs un gudrs. Tās pasargājot arī no dažādām slimībām.
ĒDIENI
Jāņu galdam var uzklāt linu galdautu vai arī vienkārši pārlikt linu dvieli. Šai reizē piemērotākie ir māla trauki- dažādas bļodiņas, šķīvji, krūzes. Zaļumus un ziedus kārto vāzēs vai vienkāršos māla podiņos; var likt tieši uz galda – pušķīšos vai vītnēs.
Bez alus un siera galdā liekami speķa rauši, rupjo kviešu plāceņi, sviests, medus, slokatnis (rupjās rudzu maizes rausis). Raušus un plāceņus var sakārtot nelielos pītos groziņos, māla šķīvjos lai liktu tieši uz galda, apakšā paklājot tīru dvieli.
Rupju kviešu miltu plāceņi
Nepieciešams:
- 250 g rupjo kviešu miltu;
- 0,5 glāze piena;
- 40 g sviesta;
- 25 g rauga;
- 100 g biezpiena;
- 1 ēd.k. skāba krējuma;
- 1 tējk. ķimeņu;
- naža gals sāls;
- pus ola.
Pagatavošana:
Pienu, sviestu un sāli sasilda līdz 30 grādu temperatūrai. Tad šķidrumā izkausē raugu un miltos iejauc vidēji biezu mīklu, kuru uzraudzē, atspiež traukā atpakaļ un vēlreiz uzraudzē. Uzrūgušo mīklu sadala apmēram 10 vienādās daļās, izveido plāceņus. Tos liek uz ietaukotas plāts, uzraudzē, pārziež ar biezpiena, sviesta, olas un ķimeņu maisījumu un mērenā karstumā apmēram 10 min.
Pasniedz siltus vai aukstus ar biezpienu un sviestu.
Speķa rauši
Nepieciešams:
- 500 g kviešu miltu;
- 1 gāze piena;
- 75 g sviesta;
- 100 g kartupeļu;
- naža gals sāls.
- Pildījumam:
- 250 g žāvēta speķa
- 50 g sīpolu;
- naža gals piparu;
- pus tējk. ķimeņu;
- naža gals cukura.
Pagatavošana:
Pienu, sviestu un sāli sasilda līdz 30 grādu temperatūrai. Tad maisījumā izkausē raugu un izsijātos kviešu miltos iejauc mīklu, kurai mizot pieliek novārītus, sasmalcinātus kartupeļus. Labi samīcītu mīklu siltā vietā uzraudzē, tad sadala aptuveni 20 vienādās daļās. Katram vidū liek apmēram vienu ēdamkaroti speķa pildījuma, malas saspiež kopā un liek uz ietaukotas plāts, veidojot mēnesveidīgus raušus. Uz plāts vēlreiz uzraudzē, pārziež ar sakultu olu un cep karstā krāsnī apmēram 10 min.
Jāņu siers
Nepieciešams:
- 1 kg biezpiena;
- 5 l salda piena;
- 0,5 l ūdens;
- 2 – 3 olas;
- 40 – 80 g sviesta (vai 1 glāze saldā krējuma);
- ķimenes un sāls pēc garšas.
Pagatavošana:
ūdeni un pienu katliņā uzkarsē līdz vārīšanās temperatūrai, pievieno sagatavotu biezpienu un lēni karsē, kamēr atsūkalojas. Ūdeni pievieno, lai siers būtu mīkstāks.biezpienu samaļ gaļas mašīnā vai izberž caur sietu. Olas biezpien pievieno sakultas, piejaucot sasmalcinātam biezpienam, pielejot katlā vai piemīcot, kad siera masa no katla izlieta un atsūkalota. Sviestu vai krējumu, ķimenes un sāli iemīca, kad sieram notecinātas sūkalas. Kad katliņā siera masa sāk atsūkaloties, to izlej mitrā drānā, maisot notecina sūkalas, sasien,virsū uzliek nelielu slogu un saspiež sieru vēlamā apaļā formā.
Ja vēlas, sieru, pārziestu ar sviestu, krāsnī apcep, tad tas būs ar garšīgu, dzeltenbrūnu groziņu.
Maizes kvass
2 kg sakaltētas rupjas rudzu maizes saliek traukā, pieliek sauju piparmētras, pārlej ar 12 l verdoša ūdens, apsedz un 24 stundas ļauj ievilkties. Tad izkāš, pievieno 100 g rauga, 0,5 kg cukura, visu samaisa, apsedz ar drāniņu un siltumā uzraudzē. Tad parādās putas, kvass ir gatavs.
LUSTĪGU LĪGOŠANU UN PRIECĪGUS JĀŅUS!
__________
Avots: Diāna Karaša. Latviskās sadzīve tradīcijas un godi.
