Vientulība ne vienmēr nozīmē, ka cilvēks ir viens. Dažkārt visdziļākā vientulības sajūta rodas tieši tad, kad apkārt ir daudz cilvēku, sarunu un ikdienas trokšņa, bet nav sajūtas, ka kāds patiešām saprot, uzklausa un pieņem tevi tādu, kāds esi. Kāpēc cilvēks var justies vientuļš arī tad, ja apkārt ir daudz cilvēku?
No malas šāds cilvēks var šķist ļoti sabiedrisks. Viņš regulāri satiek draugus, dodas uz pasākumiem, sarakstās sociālajos tīklos un atrodas cilvēku vidū. Tomēr brīžos, kad apkārtējais troksnis apklust, var parādīties sajūta, ka patiesībā nav neviena, ar kuru iespējams patiesi dalīties savās domās un emocijās.
Vientulība lielā mērā ir saistīta nevis ar cilvēku skaitu apkārt, bet ar attiecību kvalitāti.
Cilvēkam var būt desmitiem paziņu, taču neviena cilvēka, kuram viņš varētu piezvanīt grūtā brīdī. Var būt aktīva sociālā dzīve, bet vienlaikus trūkt emocionālas tuvības. Tieši šī atšķirība bieži vien arī rada sajūtu, ka esi viens, pat ja fiziski apkārt vienmēr ir kāds.
Īpaši izteikti vientulība var parādīties tad, ja cilvēks nejūtas saprasts. Viņš var runāt, stāstīt par savu dienu un pat dalīties ar personīgām lietām, bet, ja sarunās trūkst patiesas ieinteresētības, rodas sajūta, ka viņa teiktais nevienu īsti nesasniedz.
Dažkārt cilvēks pats arī neļauj citiem sevi pietiekami tuvu. Iemesls var būt iepriekšēja vilšanās, bailes tikt sāpinātam vai ieradums visas grūtības risināt vienatnē. No malas šķiet, ka viss ir kārtībā, taču iekšēji cilvēks arvien vairāk norobežojas.
Vēl viens iemesls var būt sajūta, ka nepieciešams visu laiku izlikties. Ja cilvēks draugu, kolēģu vai pat ģimenes lokā jūtas spiests būt tikai “stiprais”, “pozitīvais” vai “tas, kuram viss ir kārtībā”, viņam var būt grūti piedzīvot patiesu tuvību. Viņš atrodas starp cilvēkiem, bet nejūtas redzams.
Arī sociālie tīkli šo sajūtu dažkārt var pastiprināt. Ikdienā redzot citu cilvēku fotogrāfijas, ceļojumus, ballītes un draugu lokus, var rasties iespaids, ka visiem pārējiem ir daudz tuvāku attiecību nekā tev. Taču sociālie tīkli pārsvarā rāda izvēlētus mirkļus, nevis to, kas notiek aiz kadra.
Cilvēks var publicēt desmitiem fotogrāfiju ar draugiem un tajā pašā vakarā justies ļoti vientuļš.
Svarīgi arī saprast, ka vientulība nav vājuma pazīme. Tā ir sajūta, kas var parādīties dažādos dzīves posmos — pēc šķiršanās, pārcelšanās, attiecību maiņas, draudzību izjukšanas vai vienkārši laikā, kad cilvēka iekšējās vajadzības vairs nesakrīt ar viņa ikdienas vidi.
Dažreiz tā ir zīme, ka cilvēkam nepieciešams nevis vairāk cilvēku apkārt, bet vairāk patiesas tuvības.
Tas var nozīmēt vienu godīgu sarunu ar cilvēku, kuram uzticies, spēju pateikt, ka tev nav viegli, vai arī drosmi pašam spert pirmo soli un kādam uzrakstīt. Tuvība parasti nerodas no tā, ka cilvēku ir vairāk, bet no tā, ka attiecībās ir vairāk patiesuma.
Ja vientulības sajūta kļūst ilgstoša, ļoti spēcīga vai sāk ietekmēt ikdienas dzīvi, saruna ar psihologu vai citu speciālistu var būt vērtīgs solis. Dažkārt ir nepieciešams nevis vienkārši “saņemties”, bet saprast, kas tieši rada šo atsvešinātības sajūtu.
Jo iespējams, ka jautājums nav par to, cik daudz cilvēku ir tev apkārt. Patiesais jautājums ir — vai starp viņiem ir kāds, kura klātbūtnē tev nav jāizliekas?
Kāpēc cilvēks var justies vientuļš arī tad, ja apkārt ir daudz cilvēku?
Seko mums arī soctīklos: Facebook, Instagram, X , Threads
