Māte Terēze ir viena no izcilākajām un ievērojamākajām 20. gadsimta personībām. Sieviete, kura savu dzīvi veltīja Dievam, kalpojot visnabadzīgākajiem un grūtdieņiem, atdodot sevi visu. Uzzini vairāk par viņas dzīves ceļu.
Māte Terēze, kura katoļu baznīcā pazīstama kā Svētā Terēze no Kalkutas, pasaulē nāca 1910. gada 26. augustā kā Anjeze jeb Agnese Gondža Bojadžiu (albāņu val.: Anjezë Gonxhe Bojaxhiu). Viņa piedzima Nikola un Dranafiles – albāņu lizcelsmes laulāto ģimenē Osmaņu impērijas pilsētā Skopjē, kas tagad ir Maķedonijas galvaspilsēta.
Meitenes tēvs strādāja kā būvuzņēmējs, tāpat medikamentu un citu preču tirgotājs. Viņa uzauga dievbijīgā katoļu ģimenē. Nikola bija dziļi iesaistījies vietējās baznīcas norisēs, kā arī pilsētas politikā kā albāņu neatkarības proponents.
1919. gadā, kad meitenei bija vien 8 gadi, viņas tēvs pēkšņi saslima un nomira. Kamēr nāves cēlonis vēl nebija zināms, daudzi domāja, ka politiskie ienaidnieki viņu saindējuši. Pēc tēva zaudēšanas meita ļoti satuvinājās ar māti – dievbijīgu un līdzjūtīgu sievieti, kura iedvesmoja atvasi uz labdarību.
Neraugoties uz to, ka ģimene bija nonākusi finansiālās grūtībās, meitenes mamma bieži ielūdza pilsētas trūcīgos uz kopīgām pusdienām, mācot, ka viņi visi ir vienoti.
Anjeze apmeklēja klostera pārvaldīto pamatskolu un pēc tam valsts vidusskolu. Dziedāja vietējā garīgajā korī, kur bieži vien meitenei uzticēja solo partijas.
Draudze, kurai piederēja arī viņas ģimene, ik gadu devās svētceļojumā uz Melnās Madonnas baznīcu Letnicē, un tieši vienā no šīm reizēm, kad meitenei bija vien 12 gadu, viņa pirmo reizi sajuta aicinājumu uz reliģisku dzīvi.
Sešus gadus vēlāk, 1928. gadā, 18 gadus vecā Anjeze saprata, ka vēlas kļūt par mūķeni. Viņa devās uz Īriju, kur iestājās Loreto māsu kopienā Dublinā, kur pieņēma Terēzes vārdu par godu franču karmelītu klostermāsai Svētajai Terēzei no Lizjē.
1931. gada maijā Terēzes ceļš aizveda uz Kalkutu – pilsētu Indijas austrumos Hugli upes kreisajā krastā, kur Loreto māsu ordeņa vadītajā vidusskolā viņai tika uzticēta pilsētas nabadzīgo Bengālijas ģimeņu meiteņu skološana.
Māsa Terēze iemācījās tekoši runāt bengāļu un hindu valodā. Viņa mācīja ģeogrāfiju un vēsturi, veltot sevi, lai mazinātu meiteņu nabadzību, izmantojot izglītību.
1937. gada maijā viņa pabeidza mūķeņu apmācību. Viņas pašas vārdiem – kļūstot par Jēzus līgavu uz mūžiem.
Pēc Loreto māsu tradīcijas, nododot mūķeņu zvērestu, viņa pieņēma Mātes titulu, iegūstot visā pasaulē zināmo apzīmējumu – Māte Terēze.
Viņa turpināja mācīt Svētajā Marijas vidusskolā un 1944. gadā kļuva pat par šīs iestādes direktori. Ar savu laipnību, dāsnumu un nepārtraukto apņemšanos sniegt izglītību, Māte Terēze centās panākt skolēnu uzticību Jēzum Kristum.
“Dod man spēku, lai kļūtu par viņu dzīves gaismu, lai es viņus galu galā novestu pie tevis!” viņa rakstīja savā lūgšanā.
Tomēr 1946. gada septembrī pēc Otrā pasaules kara beigām Mātes Terēzes dzīve krasi mainījās. Viņa brauca vilcienā no Kalkutas līdz Himalaju pakājei, lai nošķirtos no visiem, kad viņu uzrunāja Jēzus Kristus, iedvesmas veidā mudinot pamest skološanu, lai nodotos Kalkutas visnabadzīgāko un visslimāko cilvēku palīdzībai. Viņa bija pilnībā gatava pamest Loreto māsas un pienākumus skolā, vietu, kur kalpoja ar prieku, lai īstenotu visaugstākā gribu. Alkas remdēt Tā Kunga slāpes kļuva par Mātes Terēzes dzīves virzītājspēku.
Tā kā Māte Terēze bija devusi paklausības zvērestu, viņa nevarēja doties projām bez oficiālas atļaujas. Pēc gandrīz pusotra gada ilgas savu ideju lobēšanas, 1948. gada janvārī Romas pāvests Pijs XII izdeva atļauju, kas apliecināja, ka viņa var dzīvot kā neatkarīga mūķene.
Kopš tā laika viņa sāka valkāt zili balto sari, kurā tērpās visu atlikušo mūžu, pametot Loreto māsas.
Pēc sešiem medicīniskās apmācības pamatu apgūšanas mēnešiem viņa pirmoreiz ceļoja uz Kalkutas nabadzīgākajām vietām. Tam nebija konkrēta mērķa kā vien palīdzēt nevēlamajiem, nemīlētajiem un tiem, par kuriem neviens nerūpējās.
Drīz vien Māte Terēze noformulēja aicinājumu konkrētās darbībās. Atklāja brīvdabas skolu un nodibināja smagi slimo, mirstoša nabadzīgo māju izpostītā ēkā, pārliecinot pilsētas valdību ziedot tam līdzekļus.
1950. gada oktobrī viņa ieguva kanonisko atzinību jaunai draudzei, Labdarības misionāriem, kuru viņa nodibināja tikai ar nedaudziem biedriem, no kuriem lielākā daļa bija bijušie skolotāji un skolēni no Svētās Marijas skolas.
Tā kā viņas draudzes rindas palielinājās un ziedojumi šim mērķim nāca kā no Indijas, tā visas pasaules, Mātes Terēzes labdarības aktivitātes izvērtās plašumā. 50tajos un 60tajos gados viņa izveidoja lepras slimnieku aprūpes iestādi, bērnu namu, pansionātu, ģimenes ārstniecības iestādi un virkni mobilo veselības klīniku.
Vatikāns oficiāli paziņoja par Mātes Terēzes Žēlsirdības ordeņa nodibināšanu.
1965. gada februārī pāvests Pāvils VI izdeva slavēšanas dekrētu par labdarības misionāriem, kas pamudināja Mātei Terēzei sākt paplašināties starptautiskā mērogā.
1971. gadā viņa nonāca Ņujorkā, lai atvērtu savu pirmo amerikāņu labdarības iestādi. 1982. gada vasarā viņa slepeni devās uz Libānas galvaspilsētu Beirūtu, šķērsojot kristīgo austrumu un musulmaņu rietumu pilsētas daļu, lai palīdzētu bērniem no abām ticībām.
1985. gadā viņa atgriezās Ņujorkā, kur uzstājās ANO Ģenerālās Asamblejas 40. gadadienā. Kamēr Māte Terēze uzturējās Amerikas Savienotajās Valstīs, viņa atvēra Mīlestības dāvanu – māju, kurā rūpēties par ar HIV/AIDS inficētiem cilvēkiem.
Līdz viņas nāves brīdim 1997. gadā darbojās vairāk nekā 4000 labadrības misionāru, vairāk nekā 1000 brīvprātīgo, darbojās 610 fondi 123 valstīs visā pasaulē…
Māte Terēze savas dzīves laikā saņēmusi vairākas atzinības: 1978. gadā Balzana prēmiju par miera un brālības veicināšanai tautu vidū.
1979. gadā Māte Terēze ieguva Nobela miera prēmiju, kuru ziedoja savas kustības patversmēm. Viņa atteicās arī no laureātu svinīgā mielasta, lūdzot, lai tam paredzētos līdzekļus atdotu viņas aprūpējamiem.
1980. gadā – Bharat Ratna, kas ir Indijas Republikas augstākā civilā balva, 1985. gadā – Indijas prezidenta brīvības medaļu.
Tāpat viņa izdevusi grāmatas par garīgiem jautājumiem. Vairākas sarakstītas kopā ar domubiedru – brāli Rožē, kurš ir Tezē kopienas radītājs.
Neskatoties uz Mātes Terēzes plaši pausto atzinību, viņas dzīve un darbs nav pagājis bez pretrunām. Īpaši par kontracepcijas noliegšanu un sliktajiem dzīves apstākļiem, kas valdīja viņas izveidotajās patversmēs.
“Lielākais miera drauds mūsdienās ir aborti, jo, ja māte spēj nogalināt pati savus bērnus, tad kas var mani atturēt nogalināt tevi, vai tevi – nogalināt mani? Pa vidu vairs nekas nav palicis!” viņa teica savā 1979. gada Nobela prēmijas lekcijā, izsaucot daudzu sašutumu.
Māte Terēze cieta no sirds, plaušu un nieru darbības problēmām. Viņas veselības stāvoklis vairākus gadus strauji pasliktinājās, un galu galā 1997. gada 5. septembrī 87 gadu vecumā viņa devās mūžībā.
Mātes Terēzes bērēm Indijā bija piešķirts valsts ceremonijas statuss. Tajās piedalījās ap 20 000 cilvēku, taču abpus 10 kilometrus garajam ceļam, ko lafete ar viņas mirstīgajām atliekām veica līdz apbedījuma vietai, stāvēja apmēram miljons ļaužu.
2003. gada 19. oktobrī Romas Pāvests Jānis Pāvils II Māti Terēzi beatificēja jeb pasludināja par svētīgu, kas ir obligāta procesija pirms kononizācijas – iecelšanas svētko kārtā. Tas savukārt notika pēc trīspadsmit gadiem, kad 2016. gada 4. septembrī pāvests Francisks viņu kanonizēja.
Kopš nāves Mātes Terēzes vārds palicis sabiedrības uzmanības centrā. Jo īpaši pēc tam, kad 2003. gadā tika publicēta viņas privātā korespondence, atklājot ticības krīzi, ko viņa izjuta lielākajā daļā pēdējo savas 50 dzīves gadu laikā.
Tomēr, neraugoties uz šādu visai šokējošu atklāsmi, viņas tēls dziļi saistās ar cilvēcību, labestību, mīlestību un dāsnumu, neradot šaubas par viņas uzskatiem un rīcības cēlumu. Tas atklāja viņas patieso varonību, spējot no vistuvāko acīm noslēpt – dziļu, sāpīgu un pastāvīgu nošķirtību, atstumtību no Dieva izjūtas, kas vēl vairāk pastiprināja slāpes pēc Jēzus Kristus mīlestības. Pati Māte Terēze to dēvēja par tumsu, iekšējo nakti, kas iestājās laikā, kad viņa uzsāka darbu ar nabagajiem, ilgstot līdz pat pašai nāves dienai…
2002. gadā Vatikāns atzina brīnumu, ko atklāja kāda Indijas sieviete Monika Besra, kura apgalvoja, ka viņa tika dziedināta no kuņģa audzēja ar Mātes Terēzes starpniecību viņas nāves gadadienā 1998. gadā.
Savukārt, 2015. gada decembrī Pāvests Francisks deva rīkojumu atzīt otro brīnumu, kas saistīts ar Māti Terēzi. Brazīlietis Marsilio Andrino tika dziedināts no vīrusa izraisītas smadzeņu infekcijas, kā dēļ bija ieslīdzis komā. Viņa sieva, ģimene un draugi lūdza Māti Terēzi, un, kad pacients tika nogādāts operācijas telpā, lai veiktu ārkārtas ķirurģisko manipulāciju, Andrino pēc tās pamodās bez sāpēm un tika pilnībā izārstēts.
Par Mātes Terēzes neatlaidīgo apņēmību palīdzēt tiem, kuriem visvairāk tas ir nepieciešams, viņa tiek izcelta kā viens no lielākajiem 20. gadsimta humānistiem.
Viņa apvienoja dziļu empātiju un enerģisku apņēmību. Bija apveltīta ar neticamām organizatoriskām un vadības iemaņām, kas ļāva izstrādāt milzīgu un efektīvu misionāru organizāciju, lai palīdzētu nabadzīgiem iedzīvotājiem visā pasaulē.
Māte Terēze ir teikusi: “Ar asinīm es esmu albānis, pēc pilsonības – indietis. Ar ticību es esmu katoļu mūķene, pēc aicinājuma es piederu pasaulei. Sirdī es pilnīgi piederu Jēzus sirdij.”
„Ja tu kādu nosodi, tad tev nav laika viņu mīlēt.”
“Darbs bez mīlestības ir verdzība.”
“Vakardiena ir pagājusi. Rītdiena vēl nav atnākusi. Mums pieder tikai šodiena. Sāksim tagad.”
‘’Esmu atklājusi paradoksu: ja tu kādu mīli līdz sāpēm, tad sāpes pāriet, bet mīlestības kļūst vēl vairāk.’’
‘’Mēs esam paraduši domāt, ka tas, ko mēs darām, ir tikai pilīte okeānā. Bet okeāns bez šīs trūkstošās pilītes taču būtu mazāks!’’
‘’Šajā dzīvē mēs nespējam paveikt lielus darbus. Taču mēs spējam paveikt mazus darbus ar lielu mīlestību.’’
‘’Mūsdienās katrs šķiet iekritis tādā steigā, norūpējies par straujāku attīstību, lielākām bagātībām utml., ka bērniem atlicis tik maz laika priekš saviem vecākiem, vecākiem atlicis tik maz laika citam priekš cita, un tieši mājās sāk brukt pasaules miers.’’
‘’Miers sākas ar smaidu.’’
‘’Vakardiena ir jau pagājusi, rītdiena vēl nav atnākusi. Mums ir tikai šodiena.’’
„Lūgšana mums dāvā tīru sirdi. Ja tev ir tīra sirds, tu Dievu vari redzēt itin visā un jebkurā cilvēkā.”
