Pasaules medicīnas vēsture nav tikai revolucionāri atklājumi un izglābtas cilvēku dzīvības, tai ir arī tumšā puse, jo līdz pat pagājušā gadsimta vidum tika izmantotas daudz apšaubāmu ārstēšanas metožu, kas bieži beidzās ar pacientu ciešanām un pat nāvi, vēsta kanāli FOX un “Fox Life”.
Arī par pacientu tiesībām plašāk runāt sāka salīdzinoši nesen – 1970. gados. Pašlaik daudzās pasaules valstīs, tai skaitā arī Latvijā, ir pieņemti pacientu tiesību aizsardzības likumi, kuru mērķis, cita starpā, ir veicināt labvēlīgas attiecības starp pacientu un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju.
Pagājušajā gadā Latvijas Veselības inspekcija saņēma 640 iesniegumus par veselības aprūpes kvalitāti, tostarp vairāk nekā 100 sūdzības ir bijušas par Pacientu tiesību likuma pārkāpumiem. Piemēram, par cieņpilnas attieksmes un pilnvērtīgas komunikācijas no ārstniecības personas puses trūkumu.
Dažās valstīs un veselības aprūpes sistēmās pacientiem ir plašākas iespējas piedalīties ārstēšanas izvēlē. Lai nodrošinātu pacientu tiesību ievērošanu, ir svarīgi veicināt līdzdalību un pacientu apmierinātību ar veselības aprūpi, tāpēc 17. septembri Pasaules Veselības organizācija iezīmē kā Pacientu drošības dienu. 2023. gada sauklis ir “Mūsu mērķis – nulle kaitējuma” (“Our Aim – Zero Harm”).
Arī populārajos seriālos, piemēram, “Grejas anatomija”, kurš skatāms kanālā “Fox Life”, bieži tiek runāts par ārstu un pacientu attiecībām. Pacientu tiesību jautājumi interesē arī cita populāra “Fox Life” seriāla “Rezidents” scenāristus.
Savukārt austrāliešu seriāls “Dakteris Herovs”, kas arī skatāms kanālā FOX, stāsta par cita veida ārstu – patologanatomu, dr. Herovu, kuram ir svarīgi, lai viņa “pacientu”, kaut arī miršu, “stāsts” tiktu uzklausīts un vainīgi saņemtu sodu. Kanāli FOX un “Fox Life” aicina iepazīties ar medicīnas vēstures tumšajām lappusēm un apšaubāmam ārstniecības metodēm, kuras tika izmantotas vēl pagājuša gadsimtā!
Tirgoja līķus medicīnas studijām
Vienas no topošo ārstu pamatstudijām visos laikos ir bijusi anatomija, kurai nepieciešama arī mirstīgo atlieku secēšana. 19. gadsimtā pastāvēja daudz ierobežojumu, kurus līķus drīkstēja izmantot mācībām, radot situāciju, kad pieprasījums bija lielāks nekā piedāvājums. Kā zināms, daba tukšumu nemīl.
Tāpēc kādam atjautīgam un nelietīgam noziedznieku tandēmam ārstu “apgādāšana” ar līķiem kļuva par ienākumu avotu. Proti, 1828. gadā Skotijā divi vārda brāļi – Viljams Bērks un Viljams Hērs – piepelnījās, slepkavojot cilvēkus un pārdodot viņu līķus kādam Edinburgas Universitātes anatomijas pasniedzējam.
Jāsaka, ka šādu neparastu un amorālu peļņas avotu viņi atklāja nejauši. Pēc kāda īrnieka nāves palika parāds par dzīvokli, tāpēc bija izlemts pārdot līķi medicīnas profesoram. Hērs un Bērks par savu “preci” saņēma ļoti dāsnu atalgojumu un mudinājumu nākt vēl, ja kādreiz nomirs cits īrnieks.
Viljami nolēma negaidīt dāvanas no likteņa un ņēma dzīvības un nāves jautājumus savās rokās. Kopumā viņi noslepkavoja 16 cilvēkus, kurus nolūkoja vietējās izklaides iestādēs. Viņi savus upurus piedzirdīja līdz nemaņai un pēc tam nogalināja, visbiežāk nožņaudzot vai nosmacējot.
Abi masveida slepkavas tika arestēti, taču vienu no viņiem – Hēru – nācās atbrīvot, jo viņš, apmaiņā pret brīvību, bija gatavs liecināt pret savu pārinieku. Policija tajā brīdī izlēma, ka labāk viens slepkava aiz restēm, nekā abi brīvībā. Hērs dabūja no Edinburgas mukt, savukārt Bērks tika pakārts un viņa līķis nodots secēšanai. Starp citu, Bērka mirstīgās atliekas joprojām ir Edinburgas universitātē.
Abu Viljamu pastrādāto šausminošo slepkavību dēļ 1832. gadā Apvienotājā Karalistē pieņēma jaunu anatomijas likumu. Tajā palielināja cilvēku loku, kuru līķus drīkstēja izmantot medicīnas vajadzībām. Tādējādi tika likvidēts līķu tirgošanas bizness.
Psihiatrijas pacientiem veica barbarisko procedūru
Savu popularitāti lobotomija ieguva 20. gadsimta 40.un 50. gados. Tikai ASV lobotomija kopumā tika veikta aptuveni 50 000 pacientu. Šīs metodes radītājs Valters Frīmens paziņoja, ka ir atradis veidu, kā mazināt garīgi un emocionāli slimu cilvēku sāpes un ciešanas. Tā vietā viņš izveidoja vienu no vēsturē visbriesmīgākajām ārstniecības metodēm.
Lobotomijas operācijas tika veiktas pacientiem ar dažādām psihozēm. Bieži vien bez zinātniska pamatojuma tās tika izmantotas, lai nomierinātu depresīvus pacientus, kā arī tos, kas cieta no epilepsijas lēkmēm.
Procedūra tika veikta ar ķirurģisku instrumentu, kas pēc formas līdzinājās ledus cirtnim. Tā asais gals tika novietots acs spraugā zem plakstiņa pret kaulu, kas atrodas virs acs dobuma. Pēc tam ārsts ar koka āmuru to izdzina cauri kaulam garām virsdegunei iekšā pieres daivā, kur instrumentu pagrozīja, pārraujot balto vielu starp smadzeņu garozu un pārējām smadzenēm.
Teju trīsdesmit gados Frīmens veica lobotomiju aptuveni 3400 pacientiem. Jāatzīmē, ka pēdējā lobotomijas operācija Amerikas Savienotajās Valstīs tika veikta salīdzinoši nesen – 1967. gadā. Tāda operācija tika veikta arī bijušā prezidenta Džona Kenedija māsai Rozmarijai. Rezultāta, no dzīvespriecīgas jaunas sievietes Rozmarija pārvērtusies par “dārzeni” un visu atlikušo mūžu – līdz pat nāvei 2005. gadā – viņa tika slēpta Viskonsīnas štata klīnikā.
Asins vietā pārlēja pienu
1900. gadā austriešu biologs Karls Landšteiners atklāja asinsgrupas. Par to viņš pēc 30 gadiem saņēma Nobela prēmiju medicīnā. Jāpiebilst, ka līdz viņa atklājumam asins pārliešana bija ļoti riskanta procedūra un ārsti no tās bieži izvairījās.
Vēl 19. gadsimta beigās tika uzskatīts, ka govs piens ir ideāls asiņu aizstājējs. Tomēr, lai gan daži šīs procedūras gadījumi bija veiksmīgi, daudzos citos gaidījumos, piena pārliešana izraisīja pacientu nāvi.
Ir aprakstīts gadījums, kad piena injekcija nekavējoties samazināja pacienta pulsu līdz tādam līmenim, ka viņu vajadzēja atdzīvināt ar morfija un viskija kombināciju. Jāatzīmē, ka pēc šādas “operācijas” nelaimīgais pacients nodzīvoja vien desmit dienas.
Cigaretes “ārstēja” astmu, bet tabakas klizmas – holēru
Tagad ir vispārzināms, ka cigaretes kaitē veselībai un var izraisīt astmas lēkmes. Taču līdz pat pagājuša gadsimta trīsdesmitajiem gadiem cigaretes tika uzskatītas par ārstniecības līdzekļiem astmas ārstēšanai.
Vēl viena ārstēšanas metode, kas tika izmantota astmas ārstēšanai, bija hloroforms. Tika apgalvots, ka hloroforma terapija atvieglo visus astmas simptomus.
Cits tabakas pielietojums bija klizmas, kuras izmantoja holēras ārstēšanai. Tas ieteica kā alternatīvu līdzekli opijam. Procedūrā zarnās tika ievadīts puslitrs verdoša, ar tabaku piesūcināta ūdens. Tā laika presē pat tika ziņots, ka “tabakas klizma varētu būt izglābusi simtiem dzīvību”.
Zīdaiņiem deva sīrupu ar morfiju
“Vinslovas kundzes nomierinošais sīrups” bija populārs līdzeklis zīdaiņiem, ar kuru “ārstēja” visu, sākot ar zobu sāpēm līdz caurejai. Kādas tad bija šī 25 centu vērta brīnumlīdzekļa sastāvdaļas? Atbilde ir šokējoša: tajā bija liels daudzums alkohola un morfija.
Vēlāk šis “nomierinošais sīrups” kopā ar citiem tika aizliegts un to beidzot nosauca īstajā vārdā – par “mazuļu slepkavu”. Zīdaiņu vecākiem piekodināja, ja viņiem ir svarīga bērna veselība un dzīvība, nekad nelietot šo preparātu.
Siena drudzi ārstēja ar kokaīnu, klepu – ar heroīnu
19. gadsimtā daudzi ārsti uzskatīja, ka ziedputekšņu izraisītās alerģijas simptomus, pazīstamus arī kā siena drudzi, var mazināt, lietojot kokaīnu. Jāpiebilst, ka toreiz, lai iegādātos balto pulverīti, pat nebija nepieciešama ārsta recepte. Dažos Amerikas štatos kokaīnu pārdeva bāros, un tas, kā zināms, bija viena no galvenajām sastāvdaļām bezalkoholiskajā dzērienā “Coca-Cola”.
Nav brīnums, ka 1902. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs vien bija aptuveni 200 000 no kokaīna atkarīgo. 1914. gadā tika pieņemts tā saucamais Harisona narkotiku likums, ar kuru tika aizliegta kokaīna ražošana, importēšana un izplatīšana.
Savukārt 1880. gadu beigās cita spēcīga narkotika – heroīns – tika uzskatīta par drošu un atkarību neradošu morfija aizstājēju. Tas bija pazīstams kā diamorfīns, to 1870. gados izveidoja angļu ķīmijas pētnieks K.R. Alders Raits. Tirgū tas nonāca 1895. gadā. Uzskatot, ka tas ir piecas reizes efektīvāks un it kā mazāk atkarību izraisošs par morfiju, farmācijas uzņēmums “Bayer” 1898. gadā sāka reklamēt heroīnu saturošu aspirīnu.
Tas tika rekomendēts arī bērniem, kuri cieta no kakla sāpēm, klepus un saaukstēšanās. Uz dažām pudelēm bija bērnu attēli, kuri aizrautīgi sniedzas pēc zālēm un gādīgas mammas, kas saviem slimajiem bērniem dod karotīti ar heroīnu.
Ārsti sāka nojaust, ka heroīns var izraisīt atkarību, kad pacienti sāka pieprasīt arvien vairāk “zāles”. Neraugoties uz ārstu atteikumiem un negatīviem stāstiem par heroīna blakusparādībām, uzņēmums “Bayer” turpināja tirgot un ražot savu produktu līdz 1913. gadam. Pēc vienpadsmit gadiem, 1924. gadā, heroīnu pilnībā aizliedza.
