Tikai 10 kilometru attālumā no Aglonas, Škeltovas pagastā, priežu meža ielokā atrodas neliels ezers – Velnezers, saukts arī par Čertoku. Savu nosaukumu tas ieguvis, pateicoties mistiskiem notikumiem, kas apvij šo ezeru, un popularitāti tūristu vidū iemantojis savas unikālās krāsas dēļ. Ezers ir zaļgans ar ļoti dzidru ūdeni. Lai aizsargātu šo ainaviski vērtīgo objektu, tā apkārtne 55 hektāru platībā jau gandrīz 40 gadus ir dabas liegums, vēsta Latgales radio raidījums “Pa dobas stygom pi myusim Latgolā”
Ilgu laiku uz ezeru nebija norāžu, lai tūristi to mazāk apmeklētu. Taču cilvēku vēlmi ieraudzīt ezeru tas nemazināja, un nu tas kļuvis par vienu no populārākajiem tūrisma objektiem Aglonas novadā.
„Visvairāk cilvēkus pievelk īpatnējā ezera krāsa, kas neatkarīgi no apgaismojuma ir savādāka nekā citiem ezeriem,” stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes vecākā valsts vides inspektore Irēna Skrinda, „Ezerā ir ļoti maz izšķīdušos minerālvielu, tas ir ļoti dzidrs, reizēm caurredzamība var sasniegt pat vairāk nekā 10 metrus. Tajā praktiski nav ūdens augu un zivju.”
Neparasta ir arī krasta līnija. Lielākoties ezeriem krasts sākas ar augiem, bet Velnezeram ir tikai pavisam neliela, šaura augu josla gar pašu krastu. Tāpat ezera krasts nepārtraukti mainās. „Viņam atraujas gabali no krasta, kas ir nedaudz purvains, aizpeld saliņu veidā un nogrimst,” stāsta I.Skrinda.
Tomēr ezers nav slavens tikai ar savu izskatu, to neparastu dara mistiskie nostāsti. Zinātnieki stāsta, ka te bieži vien aparatūra nestrādā, pazūd vai gadās kāda cita ķibele. Šajos mežos cilvēki bieži mēdz apmaldīties un nevar atrast ceļu uz mājām. Ko līdzīgu ir pieredzējusi arī vecākā valsts vides inspektore. „Es vadīju praksi Gotlandes universitātes koledžas studentiem, un šis objekts bija iekļauts viņu prakses objektu sarakstā. Tad vēl nebija uztaisīts jaunais ceļš, bet es labi zināju, kur ezers atrodas. Mēs atbraucām, nolikām autobusu, gājām trīs stundas visādos virzienos, vairākas reizes izgājām pie Jazinkas ezera, kas ir blakus, bet nekad pie Velnezera. Un man tik vien kā palika kā stāsts par mistisko ezeru,” smaidot atceras I.Skrinda.
Ne tikai ezera stāvais krasts, bet visticamāk nostāsti ir tie, kas rada bailes un attur cilvēkus no peldēšanās tajā. Tie vēsta par Velnezera negatīvo enerģiju, par tajā izšķīdušajiem sāļiem, kas it kā kaitē veselībai. „Bet no otras puses te peldēšanās būtu arī ļoti nevēlama, jo cilvēks var atstāt ezera ekosistēmai kaitīgas vielas, kas ir uz viņa ādas,” norāda I.Skrinda.
Ezera apkārtnē ir sastopami arī aizsargājami augi, piemēram, silpurenes un staipekņi, tomēr dabas lieguma 55 hektāru lielā teritorija sugu skaita ziņā ir gana nabadzīga, un tā lielākā vērtība ir pats Velnezers. Tā saglabāšana ir galvenais lieguma mērķis un mūsu atbildība.
