Nakts medības no torņiem Pierīgā, Līču pļavās pirms gandrīz diviem gadiem beidzās ar uzņēmēja Jāņa Garkalna nošaušanu. Pierādījumi rāda, ka viņš mira no sava drauga, Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieka Jura Šultes raidītās lodes. Šulte šonedēļ tiesā liecināja, ka nesaprot, kā nošāvis Garkalnu. LTV raidījums “de facto” vēsta, ka ģenerāļa tiesas prāva atklāj visai neglītu skatu uz tās nakts notikumiem: gan alkohola iedzeršanu pirms medībām netālu esošajā pirtī, gan stipri novēlotu ātrās palīdzības izsaukšanu, ļaujot Garkalnam nomirt. Nošauj draugu un to nepamana stundām ilgi? Policijas ģenerāļa tiesāšana atklāj dīvainības
Trešdien Rīgas rajona tiesā Jūrmalā pratināja slepkavībā ar netiešu nodomu apsūdzēto Šulti. Uz tiesu bija ieradušies arī mirušā tuvinieki, kuriem aizvien nav pilnas ainas par traģiskās nakts notikumiem. “Teiksim tā, lieta ir izskatīta diezgan labi, bet par skaidrību vēl ir jautājumi,” pirms tiesas raidījumam teica nošautā vīrieša dēls Andris Garkalns.
Šultes advokāti tiesai iesniedza izdrukas par veiktajiem maksājumiem nošautā ģimenei, atsauksmi no mednieku kluba un sarakstu ar karjeras laikā saņemtajiem apbalvojumiem.
Šulte nepiekrita savas liecības filmēšanai, tāpēc tiesa atļāva žurnālistiem to fiksēt tikai audio formātā. Bijušais policists sāka ar atvainošanos nošautā Jāņa Garkalna tuviniekiem un draugiem. Vainu prettiesiskā nonāvēšanā viņš neatzina.
“Neapstrīdu faktu, ka tieši manis izšautā lode ir nogalinājusi Jāni Garkalnu, taču joprojām nesaprotu, kādā veidā tas varēja notikt,” liecību lasīja Šulte.
Šultem bijis ierocis ar klusinātāju un termālo tēmekli. Viņa versijā figurē pa pļavu skrejoša lapsa, pa kuru it kā izšāvis. Taču nav pārliecinoša skaidrojuma, kā lode trāpījusi pārsimts metrus tālāk augstu tornī sēdošajam Garkalnam. Šulte pieļauj, ka lode pret kaut ko atsitusies un mainījusi lidojuma virzienu.
Par Šultes stāstījumu lietas dalībniekiem bija daudz jautājumu:
Dace Nusbauma, prokurore: “Kāpēc pirms medībām lietojāt alkoholu?”
Juris Šulte, apsūdzētais: “Jā, es kad atbraucu pie Jāņa, neteikšu, ka lietojām, es vairāk teikšu, ka nogaršojām, iedzērām. Viņš teica, ka draugi bijuši atveduši, plūmju uzlējums bija, iesākta pudele. No tās viņš ielēja vienu mazo glāzīti man un sev. Un tad bija kaut kāds degvīns vēl.”
Dace Nusbauma, prokurore: “Jautājums bija – kāpēc? Jūs, būdams augsta ranga policijas darbinieks, pirms iešanas medības lietojat alkoholu un pieļaujat, ka cits medību dalībnieks dara to pašu.”
Juris Šulte, apsūdzētais: “Mēs jau uzreiz negājām.”
Ingrīda Bite, tiesnese: “Atbildiet lūdzu uz jautājumu.”
Juris Šulte, apsūdzētais: “Uzreiz jau nebija paredzēts. Vismaz divas stundas pagāja.”
Pēc šāviena, kas trāpīja Garkalnam, pagāja vairāki desmiti minūšu līdz Šulte un trešais medību dalībnieks Jānis Leimans esot viņu atraduši tornī. Taču pat tad abi nav steidzīgi rīkojušies, jo domājuši, ka viņš aizmidzis, apgalvo Šulte. Asins pēdas neesot redzējuši.
Plkst.23:07 Šulte pēdējo reizi pa telefonu runājis ar citā medību tornī esošo Garkalnu. Var pieņemt, ka dažas minūtes vēlāk Šulte izšāvis, jo pēc tam zvanījis Garkalnam, kā teic Šulte, lai stāstītu par lapsu, bet viņš nav cēlis. Ap 23:50 Šulte un Leimans pienākuši pie Garkalna torņa. Viens pēc otra nesekmīgi centušies viņu pamodināt. Leimans to pat uzfilmējis. Šulte liecina, ka Garkalns tobrīd elpojis.
“Kad tornī uzkāpu es, redzēju, ka Jānis Garkalns ir noslīdējis no sēdekļa. Es nedaudz papurināju aiz pleca, un teicu, lai mostas. Izskatījās, ka Garkalns ir aizmidzis. Elpošana bija parasta,” liecināja Šulte.
Tā vietā, lai sauktu neatliekamo medicīnisko palīdzību, Šulte aptuveni 40 minūtes vēlāk sāka apzvanīt paziņas, lai noskaidrotu Garkalna dēla telefonu. Gribējis pavaicāt, vai tēvs lieto kādus medikamentus.
Neatliekamai palīdzībai mednieki piezvanīja 01:20 naktī, aptuveni pusotru stundu pēc tam, kad Garkalnu pirmo reizi ieraudzījuši nekustīgu tornī. Mediķi Garkalna dzīvību neizglāba. Vēlākā tiesu medicīnas ekspertīzē pieļauts, ka iznākums varēja būt cits, ja medicīniskā palīdzība būtu veikta savlaicīgi.
Helēna Purviņa, cietušo advokāte: “Atrodoties medībās, jūs izdarāt šāvienu, lapsu nesameklējat, jūs pienākat pie jūsu labākā drauga, kas nereaģē, neatbild, nekustās. Kādēļ jūs neizsaucāt nekavējoties ātro palīdzību?”
Juris Šulte, apsūdzētais: “Nu, es, kad uzkāpu augšā, man likās, ka viņš ir dzīvs, nekas tur neliecināja…”
Dace Nusbauma, prokurore: “No 23:50 visu to laiku līdz 01:20, jūs nesapratāt, ka kaut kas nav tā, un ir vajadzīga palīdzība?”
Juris Šulte, apsūdzētais: “Es to nesapratu.”
Vilcināšanās saukt mediķus nav vienīgais caurums Šultes liecībā. Viņš nevarēja paskaidrot, kāpēc pēc šāviena astoņas reizes nesekmīgi zvanījis Garkalnam, kā rāda telefonu dati. Šulte skaidro, ka, iespējams, nejauši kaut ko saspiedis mitrā laika dēļ.
Pēc tiesas sēde Šulte atteicās atbildēt uz “de facto” jautājumiem, bet viņa advokāts Guntars Antoms paskaidroja, ka Šulte atzīst, ka ar viņa izšauto lodi ir nogalināts cilvēks, bet ne jau speciāli uz viņu šauts: “Pēc teorijas rikošets arī pret ūdeni mēdz būt. Labi, tur ūdens nebija. Pret kādu akmeni, koku, vienalga. Neviens jau nav pētījis to vietu. Ir trīs metri apskatīti apkārt tai vietai, kur Šultes kungs norādīja, ka ir tā lapsa bijusi.”
Atbildīgo dienestu darbs slepkavības vietā patiešām ir uzmanības vērts. Tas, ka Garkalns miris no lodes, piefiksēts tikai vēlāk morgā. Kad policija ieradās notikuma vietā, glābēji jau bija Garkalnu nocēluši no torņa. Mediķu izsniegtajā izziņā bijis minēts – līķis bez vardarbīgas nāves pazīmēm. Taču lietas materiālos pavīd arī ugunsdzēsēju liecības par asins pilēm augšā tornī. Iespējams, paviršo vietas apskati var izskaidrot ar ģenerāļa Šultes augsto amatu policijā. Lai gan viņš noliedz, ka kādam būtu stādījies priekšā, viens no lieciniekiem atcerējās, ka Šulte esot minējis, ka ir “kaut kāds rajona priekšnieks”.
“de facto” zināms, ka plašāk tika izmeklētā arī iespējama policijas nolaidība, bet tā kā lietu par slepkavību izdevās novest līdz tiesai, tikai vienu policijas darbinieku sodīja par apskates protokola viltošanu, proti, par nepareizu šaujamieroča atrašanās vietas fiksēšanu Aldi Dzērvi sodīja ar 100 stundām sabiedriskā darba.
