Nacionālistiski noskaņoti iedzīvotāji pret vakcīnām un ierobežojumiem bija skeptiskāki, liecina pētījums, par kuru svētdienas vakarā stāstīja TV3 raidījums “Nekā personīga”.
Lielākā daļa no mums sevi uzskata par patriotiem. Bet zinātnieki atraduši pazīmes, kā nošķirt patriotismu no nacionālisma. Izrādās, jo vairāk cilvēkā nacionālisma, jo zemāka viņa uzticība valdībai. Pandēmijas laikā patrioti labprātāk devās vakcinēties un ievēroja ierobežojumus, bet nacionālisti – tos apšaubīja.
Covid izplatības sākumā Izglītības un zinātnes ministrija izveidoja valsts programmu ar pandēmiju saistītu pētījumu atbalstīšanai. Divi sociālās psiholoģijas profesori – Ivars Austers no Latvijas Universitātes un Vineta Silkāne no Vidzemes augstskolas – to izmantoja, lai izmērītu, kā patriotisms un nacionālisms ietekmēja cilvēku attieksmi pret ierobežojumiem un vakcīnām. Austers arī iepriekš pētījis, kas atšķir patriotus no nacionālistiem, un par to asi kritizēts. Viņš uzskata, ka tas ir pārāk svarīgs jautājums, lai pētījumus neturpinātu.
IVARS AUSTERS
Latvijas Universitātes sociālās psiholoģijas profesors, pētnieks
Patriotisma gadījumā stāsts ir par solidaritāti, par piederības sajūtu gan gan, gan valstij, gan vietai. Tādā veidā cilvēks iegūst šo te pozitīvo priekšstatu par to, kas viņš ir.
Savukārt nacionālisma gadījumā to dažreiz sauc arī par mazāk drošo identitāti. Cilvēks arī tiek pie tā pozitīvā priekšstata par sevi, bet tas ir drusku savādāk. Tēlaini izsakoties, cilvēks bišķīt pakāpjas uz citu pleciem. Tātad tur ir ļoti svarīgi salīdzināt sevi ar citiem – paskaties, cik viņi ir slikti.
Ikdienas valodā šie jēdzieni netiek lietoti konsekventi. Bieži vien ar nacionālismu saprot to, ko mēs sapratām ar patriotismu un varbūt arī reizēm otrādāk.
Patriotus pētnieki atlasīja pēc tā, ka viņi ir lepni piederēt Latvijai, jūtas ar to cieši saistīti, izjūt piederību kādam no Latvijas vēsturiskajiem novadiem un vairākām citām pazīmēm. Nacionālistus izdalīja pēc lielākas vēlmes savu nāciju uzskatīt par labāku par citām, noslēgtību pret citām nācijām, atbalstu tam, ka valsts etniskajam vairākumam vienmēr ir jābūt lielākām politiskajām tiesībām.
Pētījuma rezultāti rāda, ka, jo cilvēks patriotiskāks, jo viņš bija gatavāks ievērot Covid apkarošanai noteiktos ierobežojumus. Viņam bija arī lielāka uzticība vakcīnām.
Savukārt nacionālistiski noskaņotie pret vakcīnām bija skeptiskāki, un ierobežojumus vērtēja kritiskāk.
Iespējamu atbildi uz jautājumu, kādēļ tāda atšķirība, sniedz Austera un vēl vairāku Latvijas Universitātes pētnieku nākamais darbs, kas vēl ir izstrādē. Tas atklāj, ka nacionālisti ir mazāk apmierināti ar dzīvi, kritiskāk vērtē savu iespēju ietekmēt politiskos procesus un ir ciniskāki. Viņi neuzticas Latvijas politiskajai sistēmai
IVARS AUSTERS
Latvijas Universitātes sociālās psiholoģijas profesors, pētnieks
Bija normāls cilvēks, kļuva par politiķi, ko mēs varam gaidīt droši vien asinssūcējs palicis. Un tur arī parādījās, ka ir ļoti skaidra un nozīmīga loma nacionālismam un patriotismam. Politiskā uzticēšanās ir izteiktāka tiem, kuriem ir šīs te patriotiskas attieksmes, nacionālismam ir negatīva sakarība – jo augstāks nacionālisma rādītājs, jo mazāka uzticēšanās.
Politiķi paši reizēm kaut kādu īstermiņa ieguvumu dēļ varbūt veicina nacionālistisko piegājienu, un tas, protams, ir saistīts tālāk ķēdītē ar virkni tādu uzvedības piemēru, ko var būt tie paši politiķi nemaz negrib, viņi sev iešauj kājā.
Visu pandēmijas laiku sabiedrības noskaņojumam ikdienā līdzi sekoja sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS. Aptaujās redzamā iedzīvotāju skepse centram nebija pārsteigums.
ARNIS KAKTIŅŠ
Sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS vadītājs
Latviski runājošo auditorija kopumā bija mazliet pozitīvāk noskaņota, labvēlīgāk, krievvalodīgie – par naga melnuma tiesu mazāk labvēlīgi. Bet es domāju tas centrālais iemesls, kas ir visam šim apakšā, tā ir attieksme pret valsti, pret varu, attiecības ar varu. Jo tas, ko mēs zinām no aptaujām, mēs zinām, ka kopumā Latvijas iedzīvotāji ne pārāk varai uzticas. Viņi tos cilvēkus, kas ir pie varas, neuzskata, ka tie labākie, gudrākie, krietnākie un godprātīgākie.
Sabiedrības domas pētniecības centra vadītājs uzskata, ka galvenais neuzticēšanās cēlonis ir kļūdas politiķu un amatpersonu darbā, neieklausīšanās sabiedrībā un sociālajos partneros.
ARNIS KAKTIŅŠ
Sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS vadītājs
Neuzticēšanās pamatā ir tas, kad mēs jau neesam akli, neesam kurli, redzam, ko un kā vara dara un kāda ir viņas performance, un gribās domāt, ka ļoti lielā mērā, ļoti lielā mērā te ir princips, ko sēsi, to pļausi.
Ja tās attiecības no mūsu skatpunkta nav pārāk labas, tad attiecīgi būs problemātiski valstij uzspiest savu gribu visdažādākajos jautājumos pat, ja tie ir tādi jautājumi, kur varbūt tie valsts varas lēmumi ir pareizi, tāpēc man šķiet, kamēr šeit netiks atrisināta, salāpīta šī uzticēšanās un atsvešinātības problēma, mēs varam sagaidīt līdzīgas problēmas arī turpmāk.
Atsvešīnātības pirmsākumu meklējumi socioloģi Lieni Ozoliņu aizveda uz 1990. gada 4. maiju, kad sabiedrības vienotība bija visaugstākā. Tas sakrita ar laiku, kad dominēja ekonomiskās attīstības idejas – maksimāli brīvs tirgus, iespējami mazākā valsts iejaukšanās un minimāla sociālā aizsardzība. Šīs idejas ietekmēja to, kā veidojās atjaunā valsts.
LIENE OZOLIŅA
Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā perofesore un vadošā pētniece
Makroekonomiski uzsvars bijis uz makroekonomikas stabilitāti un izaugsmi. Tas lielā mērā ir bijis, bet tas upuris ir bijis, ka sociālā taisnīguma idejas, teiksim nabadzības mazināšana, nevienlīdzības mazināšanu, vienkāršo cilvēku labklājība – tā nav bijusi prioritāte, tā nav prioritāte šādā attīstības modelī, redzējumā. Un tiešām arī Latvijā nevienlīdzība ir vēl joprojām ļoti augsta, sociālā nedrošība, nabadzības risks, šīs nedrošās nodarbinātības formas, ko mēs esam pieņēmuši par pilnīgu normu, visi kļūst par pašnodarbinātajiem ar minimālām, zemām vai nekādām sociālajām garantijām. Kādas sekas tas rada, pat pat garīgas sekas ne tikai praktiskas, kāda ir sabiedrība, kas dzīvo tādā konstantā nedrošībā.
Nedrošība rada neuzticību, tāpēc nav sakritība, ka valstīs, kur ir zemākā nevienlīdzība un mazākā sociālā nedrošība, cilvēki ātrāk un drošāk devās vakcinēties.
LIENE OZOLIŅA
Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā perofesore un vadošā pētniece
Rūpes ir tikpat svarīgs politisks princips kā brīvība. Mēs esam Latvijā daudz un pamatoti uzsvēruši un aizstāvējuši un un un runājuši par mūsu brīvību kā galveno.
Brīvība – protams, pašnoteikšanās – protams, tas ir fundaments, par to tagad cīnās Ukraina, protams. Bet tāda plika brīvība jeb, kā Latvijas vēsturē ir tā frāze par putna brīvību, kad palaida zemniekus: nu, tad tagad esiet brīvi, zemes jums nav, nekā nav, bet tagad esat brīvi cilvēki, neesat vairs dzimtcilvēki, tāds ir putna brīvības koncepts.
Drošas recepes atsvešinātības mazināšanai nav, atzīst pētnieki. Tomēr kritiski svarīgi ir ieguldījumi izglītībā, veselības aprūpē un sociālās aprūpes sistēmā. Pretējā gadījumā vienīgais, kas iedzīvotājus vieno, ir nacionālā identitāte.
LIENE OZOLIŅA
Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā perofesore un vadošā pētniece
Jā, liela emigrācija, liela atsvešinātība, liela neuzticēšanās, bet mēs esam latvieši. Man liekas, tas ir nedaudz par maz, lai mēs turētos kopā veiksmīgi kā sabiedrība, lai mēs funkcionētu. Mēs nevaram izbraukt tikai uz tā mūsu nacionālisma. Man liekas, mēs bišķiņ cenšamies izbraukt, ka tas ir mūsu galvenais resurss, tam nevajadzētu būt vienīgajam un galvenajam resursam, un tāpēc es runāju par sociālo taisnīgumu, par tām kolektīvajām sistēmām, veselība, sociālā aizsardzība, izglītība, kuras daudz konkrētāk un reāli ikdienā starp tiem skaistajiem Dziesmu svētku koncertiem mūs satur kopā, mums rada to piederības un solidaritātes izjūtu vienam ar otru un piederības izjūtu valstij.
