Kopš pirmā mēģinājuma uzkāpt Everestā, tur gājuši bojā vairāk nekā 330 cilvēku, turklāt lielākā daļa – vairāk nekā 200 drosminieku – ir palikuši pasaulē augstākā kalna nogāzēs uz visiem laikiem, vēsta kanāls “National Geographic”. Rekordi un nāves pasaulē augstākajā kalnā
Ik pēc dažiem gadiem alpīnistu grupas dodas misijās, lai savāktu atkritumus un cilvēku mirstīgās atliekas no Everesta un citām virsotnēm, kuru augstums pārsniedz 8000 metrus. Vareno kalnu “uzkopšanas” ekspedīcijas ir smagas un bīstamas.
Pagājušajā gadā vairāk nekā 600 alpīnistu sasniedza Everesta virsotni, taču šī bija arī nāvējošākā sezona – bojā gāja 18 kāpēji. Šogad Nepālas armija nosūtīja 12 alpīnistu komandu, lai no Everesta virsotnes noceltu mirstīgas atliekas.
Taču ne visi, kuri iekaro Everestu, ir profesionāli alpīnisti vai tūristi. Uz Everestu dodas arī zinātnieki, lai pētītu klimata pārmaiņas un iegūtu jaunākos datus. Dokumentālā filma “Ekspedīcija Everests” stāstīs par to, kā zinātnieki un nelielas Himalaju tautas piederīgie šerpas, pārvarot grūtības, dodas 8849 metru virsotnē, lai uzstādītu pasaulē augstāko meteoroloģisko staciju.
Alpīnistu lielākie palīgi un kāpienu rekordisti – šerpas
Šerpas ir viena no tibetiešu etniskajām grupām, kurai pieder aptuveni pusmiljons cilvēku. Lielākā daļa no viņiem dzīvo Nepālā un Ķīnai piederošajā Tibetas autonomajā reģionā. Šerpas parasti pavada alpīnistus, kas mēģina sasniegt Himalaju virsotnes.
Šā gada 12. maijā šerpa vārdā Kami Rita Everestā uzkāpa 29. reizi, pārspējot pašam piederošo rekordu par vislielāko skaitu veiksmīgo kāpienu. Rita, kuram pašlaik ir 54 gadi, pirmo reizi Everestā uzkāpa 1994. gadā. Kopš tā laika virsotnē viesojies teju katru gadu, dažkārt pat vairākas reizes.
Jāatzīmē, ka papildus kāpieniem Everestā Rita ir arī iekarojis vairākus citus pasaules augstākos kalnus, tostarp K2, Čooju, Manaslu un Lodze. Kopumā viņš 39 reizes ir iekarojis virsotnes, kuru augstums pārsniedz 8000 metrus.
Savukārt viņa sieva žurnālistiem atzina, ka vēlētos, lai vīrs vairs nekāpj kalnā. “Es viņam visu laiku saku, ka mēs varētu atrast citu darbu, uzsākt nelielu biznesu. Bet viņš mani nemaz neklausa.” Viņa arī piebilda, ka abu bērni iegūs izglītību un nekļūs par alpīnistu gidiem.
“Mēs bijām neizglītoti un nabagi, un toreiz nebija citu izdzīvošanas iespēju. Tāpēc bijām spiesti kāpt bīstamajos kalnos, lai nopelnītu iztiku, taču mani bērni varēs izvēlēties savu ceļu,” stāstīja Kami Rita.
Savukārt viens no pasaulē zināmākajiem šerpām ir Tenzings Norgajs (1914–1986). 1953. gadā viņš un Edmunds Hilarijs (1919–2008) bija pirmie, kuri iekaroja Everesta virsotni.
Tas, iespējams, nebūtu noticis, ja šerpas ātrā reakcija un drosmīgā rīcība dažus gadus iepriekš kādā citā ekspedīcijā nebūtu izglābusi Hilarija dzīvību. Proti, Hilarijs bija iekritis spraugā, bet Norgajs ar savu ledus cirtni nostiprinot virvi, palīdzēja viņam no tās izkļūt. Kopš tās reizes Hilarijs uzskatīja šerpu par uzticamāko kāpšanas partneri jebkuram turpmākajam virsotnes iekarošanas mēģinājumam.
Starp citu, pirms veiksmīgā kāpiena Norgajs bija sešas reizes kāpis Everestā, tāpēc tolaik zināja šo kalnu labāk nekā jebkurš cits.
Everesta vilinājums un masveida tūrisma sekas
Kopš Hilarija ekspedīcija 1953. gadā pirmo reizi sasniedza Everesta virsotni, kāpšana 8849 augtstā virsotnē ir krasi mainījusies un vairs nav nesasniedzams sapnis. Mūsdienās vairāk nekā pustūkstotis alpīnistu no visas pasaules katru gadu dodas iekarot 8848 metrus augsto virsotni.
Lai gan kopumā ir 17 kāpšanas maršruti, kāpšana galvenokārt notiek divos populārākajos – viens no tiem ir no ziemeļu puses, otrs – no dienvidu puses. 2023. gadā Nepālas Tūrisma ministrija izdeva rekordlielu skaitu atļauju kāpšanai Everestā – 478, kas ir augstākais rādītājs vēsturē.
Diemžēl masveida tūrismam ir arī negatīvas sekas. Everests šobrīd ir arī pasaulē augstākā cilvēku izkārnījumu, viņu atstāto atkritumu, tostarp pamesto skābekļa balonu, saplīsuša vai nolietota alpīnisma ekipējuma, kā arī nesavāktu mirstīgo atlieku vieta.
Nepālas valdība lēmusi, ka turpmāk Everesta iekarotājiem no tās lejā būs jānes arī savi ekskrementi. Šādam nolūkam šai sezonai ir iegādāti aptuveni 8000 maisu, kas paredzēti aptuveni 400 ārvalstu alpīnistiem un 800 atbalsta personāla darbiniekiem. Iepriekš kalnos kāpēju radītā fekālā piesārņojuma pārstrādei bāzes nometnē tika uzstādīta īpaša biogāzes ražotne.
Nepālas valdība ieviesa arī īpašu depozīta sistēmu alpīnistiem. Proti, apmēram 7000 eiro tiek atmaksāti, ja grupa no kalna nones vismaz astoņus kilogramus atkritumu.
Cik maksā nāve pasaulē augstākajā kalnā
Vietējiem loģistikas uzņēmumiem un Nepālas valdībai tūrisms ir viens no galvenajiem ienākumu avotiem. Proti, Nepālas Tūrisma ministrija ziņoja, ka 2018. gadā ir iekasējusi vairāk nekā piecus miljonus eiro nodevās par atļaujām. Vienas šādas atļaujas cena ir aptuveni 10 0000 eiro.
Savukārt tiem, kas sapņo par uzkāpšanu Everestā, maksa par dalību komerciālajā ekspedīcijā sākot no 40 000 līdz 100 000 eiro, atkarībā no pakalpojumu līmeņa un kāpēja pieredzes.
Ikvienam alpīnistam, kurš kāpj Everestā un citās Nepālas Himalaju kalnu grēdas augstajās virsotnēs, atbilstoši likumam ir jābūt apdrošināšanai, lai segtu paša glābšanas un atveseļošanās izmaksas, kā arī izdevumus, kas radušies viņa nāves gadījumā.
Neviens precīzi nezina, cik līķu šobrīd atrodas Everestā, taču 2015. gadā raidsabiedrības BBC veiktajā pētījumā tika lēsts, ka tie ir vairāk nekā 200. Vislielākā mirušo koncentrācija ir starp IV nometni 7926 metru augstumā un kalna virsotni.
Mirstīgo atlieku nocelšanas misijas ir ārkārtīgi dārgas, jo nepieciešami gan īpaši apmācīti cilvēki, gan aprīkojums. 2024. gadā šādas misijas cena ir no 70 000 līdz 80 000 eiro par vienu noceltu līķi. Savukārt ekspedīcijas, kas noceļ arī alpīnistu atstātos atkritumus no visaugstāk esošajām nometnēm, kopējās izmaksas pārsniedz pusmiljonu eiro.
Misija – Everests
Tomēr, neskatoties uz masveida tūrismu, Everests bija un paliek nozīmīga vieta arī zinātniekiem, kuri vāc datus pētījumiem. Dažkārt, lai iegūtu šādus datus, arī tie, kas pārsvarā pavada laiku laboratorijās, ir gatavi uzvilkt alpīnistu ekipējumu un ciest no lielā aukstuma un skābekļa trūkuma.
Pirms doties ceļā zinātnieki un sešu šerpu komanda divus mēnešus trenējās īpašas stacijas konstrukcijas būvēšanā, lai vēlāk pēc iespējas ātrāk un efektīvāk varētu uzstādīt pasaulē augstāko meteoroloģisku staciju skarbajos laikapstākļos.
Speciāli šai ekspedīcijai inženieru komanda uzbūvēja 2,1 metru augstu un 50 kilogramus smagu konstrukciju, kura spēj izturēt aukstumu un viesuļvētras, ar kurām tā saskarsies Everesta virsotnē.
Protams, tika ņemts vērā, ka pēc kāpšanas Everestā skābekļa trūkuma un spēku izsīkuma dēļ viņiem būs ne vairāk kā trīs, četras stundas, lai uzceltu un palaistu meteoroloģisko staciju. Turklāt pēc tam viņiem būs jādodas atpakaļceļā.
Rekordi un nāves pasaulē augstākajā kalnā
