Par cilvēkam bīstamāko zemūdens iemītnieci pelnīti tiek uzskatīta lielā baltā haizivs, kura ik gadu nogalina vairākus desmitus upuru, taču okeānos, upēs un citās ūdenstilpēs slēpjas arī daudzas citas milzīgas un nāvējošas radības, vēsta kanāls “National Geographic”. Savvaļas zivis – tikšanās, kas varēja beigties letāli
Lielā baltā haizivs uzbrūk cilvēkiem gandrīz trīs reizes biežāk nekā viņas sugas māsa tīģerhaizivs, kas var izaugt līdz 5,5 metriem gara un līdz 900 kilogramiem smaga. Jāsaka, ka cilvēks nav iecienītākais viņas medījums, tomēr arī šo plēsoņu mēdz pieskaitīt pie cilvēkēdājiem.
Lai gan ik gadu tiek nogalināts ap 80 miljoniem haizivju, tās nav uz izmiršanas robežas, taču pārzvejas dēļ jau tuvākajos gados no planētas virsmas var pazust pēdējie milži, piemēram, dižā arapaima. Tāpēc dabas pētnieks Sirils Šokē un viņa komanda turpina bīstamo misiju, lai atrastu, izpētītu un aizsargātu pēdējās milzu zivis uz planētas. Pat ja tas nozīmē, ka viņiem nāksies piedzīvot ne visai patīkamus brīžus un riskēt ar veselību un pat dzīvību.
Kā neizprovocēt milzu barakudu
Barakuda ir līdakai līdzīga plēsīga zivs. Atsevišķi īpatņi sasniedz pat divu metru garumu un vairāk nekā 50 kilogramu svaru. Barakudas dzīvo siltajos Indijas un Atlantijas okeāna ūdeņos. To dzīves ilgums savvaļā ir aptuveni 14 gadi. Ņemot vērā to izmēru un ātrumu, nav daudz plēsēju, kas spētu tās noķert un apēst.
Tomēr tās nav barības ķēdes pašā augšgalā, jo starp plēsējiem, kam patiktu brokastīs ieturēt barakudu, ir haizivis un delfīni. Barakudas medī arī cilvēki, kas nodarbojas ar sporta makšķerēšanu.
Jāpiebilst, ka pašlaik šīs sugas zivis netiek uzskatītas par apdraudētām, taču to skaits samazinās. Tiek ziņots, ka, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu Floridas štatā to skaits īpaši samazinās, un Floridas zivju un savvaļas dzīvnieku aizsardzības komisija apsver iespēju noteikt nozvejas ierobežojumus.
Lai gan tā ir bīstama cilvēkiem, barakuda parasti neuzbrūk, ja to neizprovocē. Pagājušajā gadsimtā ir ziņots par 25 uzbrukumiem. Tas ir apmēram viens gadījums ik pēc četriem gadiem, kas, salīdzinot ar citām plēsīgajām zivīm, ir ārkārtīgi niecīgs skaits.
Plašāk aprakstīti tikai daži gadījumi, kad cilvēki zaudēja dzīvību pēc tikšanās ar barakudām. Piemēram, viens no tiem notika 1947. gadā Floridas štatā. Nākamais šāds gadījums fiksēts 1957. gadā Ziemeļkarolīnas štatā un pēdējais zināmais nāves gadījums, kad ailē “nāves iemesls” ierakstīts “barakudas uzbrukums”, notika 1960. gadā.
Dažreiz par provokāciju var kļūt spīdīgs pulkstenis vai aproce, kuru barakuda var sajaukt ar zivs zvīņām. Gadījumi, kad cilvēki šādu aksesuāru dēļ zaudējuši pirkstus vai pat visu roku, nav retums.
Radība, kura nogalināja “Krokodilu mednieku” Ērvinu
Pirms pievēršanās milzu zivju pētīšanai un aizsardzībai Sirils Šoke bija pazīstams kā izcils sporta makšķernieks. Viņam arī pieder iespaidīgi lomu rekordi, piemēram, 250 kilogramu smagā dzeloņraja, kuru viņš savulaik noķēra Taizemē.
Taču pēdējos gados savos jaunākajos raidījumos “Pēdējie milži: savvaļas zivis” Sirils ir fokusējies nevis uz rekordiem, bet pasaules lielāko zivju pētīšanu un to aizsargāšanas jautājumiem. Sirils ļoti ciena dabu un vienmēr visus savus lomus laiž atpakaļ ūdenī, lai cik iespaidīgi tie nebūtu.
Dzeloņrajas dzeloņa garums var būt pat 42 centimetri. Kad raja ir satraukta, tā sit ar asti un dzelonis aktivizējas. Dzeloņrajas inde vispirms pavājina elpošanu, kas apdraud sirdsdarbību, un galu galā var kļūt arī par nāves cēloni. Tās toksiskā iedarbība ilgst līdz 48 stundām.
2006. gadā gāja bojā 44 gadus vecais dabas pētnieks un televīzijas zvaigzne Stīvs Ērvins, kad Lielā Barjerrifa zemūdens pasaules filmēšanas laikā viņam sirdī iedzēla dzeloņraja.
Operators Džastins Laions, kurš bija kopā ar Ērvinu viņa nāves brīdī, atminējās, ka, lai nofilmētu dzeloņraju, viņi kopā ar Ērvinu esot uzmanīgi ieslīdējuši ūdenī. Pēc dažām filmēšanas minūtēm Ērvins esot gribējis vēl vienu kadru, kā raja aizpeld.
Taču pēkšņi dzeloņraja sāka durt “Krokodilu medniekam” ar asti. Tie bija simtiem dūrienu, kas diemžēl izrādījās nāvējoši. Pēc uzbrukuma Ērvins asiņodams tika ievilkts laivā, kur pateicis savus pēdējos vārdus. Tie bija: “Es mirstu”. Viņam bija sieva un divi bērni, Bindija un Roberts, kuri nu jau ir pieauguši un turpina tēva darbu – vada ģimenes zoodārzu Austrālijā un popularizē zināšanas par dabu.
Savvaļas zivis – tikšanās, kas varēja beigties letāli
Dinozauru laikabiedre – dižā arapaima
Nākamais dabas pētnieku mērķis – Amazones džungļu iemītniece, dižā arapaima jeb pirarucu. Sugas īpatņi var sasniegt pat trīs metru garumu un uzbaroties līdz pat 250 kilogramiem.
Šie milži pārdzīvoja dinozaurus un, lai gan dažviet ir uz izzušanas robežas, tie joprojām ir sastopami Dienvidamerikas ūdenstilpēs. Arapaimas var elpot zem ūdens līdz pat 30 minūtēm, atrodoties netālu no virsmas, un pacietīgi gaidīt savus upurus – galvenokārt mazās zivis un putnus.
Ķermeņa uzbūves īpatnību un dabiskās veiklības dēļ dižajai arapaimai praktiski nav dabisko ienaidnieku. Zvīņas pasargā šo zivi pat no agresīvākajiem Amazones iemītniekiem – piraijām. Apdraudējumu tai dažos gadījumos var radīt aligatori, taču, ņemot vērā to, ar kādu ātrumu dižā arapaima peld, par upuriem kļūst tikai vājas un slimas zivis.
Un tomēr dižajai arapaimai ir viens nopietns ienaidnieks – cilvēks. Neskatoties uz aizliegumiem, dažos Brazīlijas apgabalos turpinās nelegālā dižās arapaimas zveja. Tikai 2021. gadā vien bija konfiscētas 16.5 tonnas nelegāli iegūtu arapaimu, salīdzinājumam – legāli nozvejotas bija tikai nedaudz vairāk par vienu tonnu.
Jāpiebilst, ka dižās arapaimas zveja noteiktos Brazīlijas reģionos atļauta tikai sešus mēnešus gadā. Ja noķertā zivs ir jaunāka par 5 gadiem un īsāka par 1,5 metriem, likums paredz, ka tā jālaiž vaļā.
Ņemot vērā to, ka šai zivij gandrīz nav dabisko ienaidnieku, tās populācijas blīvumam ir nepārtraukti jāpalielinās un, lai to optimizētu, cilvēkam būtu regulāri jāizķer arapaimas. Patiesībā viss ir otrādi: lai saglabātu sugas populāciju, cilvēkiem mākslīgos apstākļos jāpavairo arapaima.
Arapaimas parasti neuzbrūk cilvēkiem, ja nav apdraudējuma viņām vai viņu mazuļiem. Ir zināms par salīdzinoši nesenu gadījumu 2009. gadā, kad arapaima noslīcināja divus cilvēkus Malaizijā.
Savvaļas zivis – tikšanās, kas varēja beigties letāli
