Valsts prezidentam Egilam Levitam
Latvijas Republikas ministru prezidentam Krišjānim Kariņam
Latvijas Republikas aizsardzības ministram Artim Pabrikam
No: Alvja Hermaņa
VSIA “Jaunais Rīgas teātris”
mākslinieciskā vadītāja
Rīga, 2022. gada 19. jūnijā
Atklāta vēstule
Man ir jautājums, kuru gribu jums uzdot Latvijas sabiedrības vārdā. Tas ir vissvarīgākais jautājums, kurš šai vēstures brīdī interesē Latvijas iedzīvotājus. Kāpēc mūsu valstsvadība joprojām nav veikusi nekādu sabiedrības instruktāžu vai devusi jebkādus norādījumus, ko konkrēti katram no mums darīt X stundas gadījumā?
Atšķirībā no Polijas, Lietuvas un Igaunijas mēs joprojām neesam saņēmuši nekādus detalizētus un tehniskus padomus, kā rīkoties pēkšņa Krievijas uzbrukuma situācijā.
Mēs saprotam, ka militārie atbildes pasākumi varētu būt kara noslēpums. Tomēr, ja
reiz esam jums uzticējuši valsts vadīšanas atbildību, mēs sagaidām, ka jūs instruētu sabiedrību, kā konkrēti rīkoties un ko darīt, lai pasargātu sevi un savas ģimenes iespējamas krīzes brīdī. Mēs saprotam, ka uzbrukuma varianti var būt dažādi – konvencionāls armijas iebrukums, pēkšņs raķešu uzbrukums vai kodolkara
pārsteigums. Visās šādās situācijās cilvēku reakcija būs tikai un vienīgi panika.
Pieņemu, ka panika ir tieši tas, no kā būtu iespējams izvairīties, ja katrs no mums –
civilie iedzīvotāji -zinātu, kā konkrēti rīkoties un ko pasākt. Kā zināms, 24. februāra rītā tieši panika bija tā, kas paralizēja uz vairākām dienām Ukrainas sabiedrību.
Pirms pāris dienām man bija saruna ar vienu Lietuvas valsts teātra direktoru, kurš
stāstīja, ka pirms divām nedēļām Lietuvas valsts aizsardzības ministrijā notika visu
lielāko iestāžu vadītāju sapulce. Viņi tika instruēti, kā viņu darbiniekiem rīkoties pie
dažādiem pēkšņu Krievijas uzbrukumu variantiem. Piemēram, visiem tika izstāstīts, ka vislielākā kļūda būtu sēsties savās mašīnās un censties evakuēties, jo tas paralizētu ceļus (tas tikai viens piemērs).
Es saprotu, ka iespējams ir grūti noorganizēt visas tautas kopsapulci, bet jums tomēr vajag izdomāt veidu, kā sabiedrību informēt un sagatavot iespējamai situācijai, kuru ukraiņi piedzīvoja, pamostoties kādā jaukā rītā.
Šī vēstule nav panikas sēšana, bet normāls jautājums, lai pasargātu mūsu bērnus,
radiniekus un mūsu vadīto iestāžu darbiniekus.
Jau iepriekš pateicos par atbildi, kuru visi ceram tomēr saņemt.
Ar cieņu,
Alvis Hermanis
